Oļegs Krasnopjorovs: Kas nosaka valsts zinātnisko potenciālu?
Foto: AFI

Latvijas Universitātes 93. gadadienas tuvošanās īsi pēc Latvijas valsts neatkarības 93. gadadienas ir atgādinājums tam, ka jebkuras valsts ilgtermiņa panākumu atslēga ir tās zinātniskais potenciāls. Tieši zinātniskais potenciāls ir tas, kas paliek pāri pēc ekonomikas cikla nerimstošām svārstībām un postošiem kariem. Tieši zinātniskais potenciāls lielā mērā nosaka kādu valsti (un zemeslodi) atstāsim nākamajām paaudzēm.

Lai gan Latvijas zinātnes potenciāls tiek ar uztraukumu minēts daudzās diskusijās, līdz šim publiskajā telpā vienīgi Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Vjačeslavs Dombrovskis ir nācis klajā ar skaitliskiem datiem. Viņš konstatējis, ka Latvijā tiek publicēts daudz mazāk zinātnisko rakstu nekā Igaunijā, Lietuvā, Somijā un Zviedrijā, it īpaši sociālās zinātnēs, starp kurām ir arī ekonomika (šeit ir hipersaite uz viņa blogu politika.lv, rakstu Baltic Journal of Economics un ziņojumu Stratēģiskās analīzes komisijā).

Jautājums par valsts zinātnes potenciālu ir pārāk svarīgs un neviennozīmīgs, lai tālākā uz kvantitatīviem datiem pamatota diskusija varētu turpināties monologa veidā. Pat pieņemot, ka izvēlētais kritērijs (zinātnisko rakstu skaits Thomson Reuters datu bāzē ISI Web of Science angļu valodā) izmantojams kā viens no Latvijas zinātnes kvantitātes un kvalitātes rādītājiem, paliek neskaidrs, kāpēc Latvijas sniegums tiek salīdzināts tieši ar šīm ES valstīm. Turklāt nav skaidrs, kas īsti nosaka valsts zinātnes potenciālu jeb kāpēc tieši, citējot Vjačeslava Dombrovska ziņojumu Stratēģiskās Analīzes Komisijā, "starpība pārsteidz": "starpība pārsteidz - 1990.-2008. gadu periodā Latvijas zinātnieki sociālajās zinātnēs nopublicēja tikai 112 SSCI rakstus. Salīdzinājumā, Zviedrija un Somija nopublicēja attiecīgi 21038 un 10641 SSCI rakstus".

Šajā rakstā es izmantoju to pašu valsts zinātnes potenciāla kritēriju (zinātnisko rakstu skaits Thomson Reuters datu bāzē ISI Web of Science angļu valodā) un tieši to pašu apakšindeksu, pēc kuras Latvijas sniegums Vj. Dombrovskim liekas pārsteidzoši mazs (SSCI: Social Sciences Citation Index). Šīs apakšindekss ietver zinātniskās publikācijas tādās zinātnes nozarēs kā valodniecība, ģeogrāfija, socioloģija, ekonomika, psiholoģija, medicīna, vēsture, politoloģija utt.

ES valstu starpā SSCI zinātnisko publikāciju skaits atšķiras vairākas reizes. ES vidēji 2010. gadā tika nopublicēti nedaudz virs 100 SSCI zinātnisko rakstu uz 1 milj. iedzīvotāju. Reitinga augšējo daļu veido ES vecās dalībvalstis ar Nīderlandi priekšgalā (389 rakstu uz 1 milj. iedzīvotāju gadā). Savukārt reitinga apakšējā daļā atrodas vairākums jauno ES dalībvalstu. Latvijā zinātnisko rakstu skaits ir otrais zemākais ES pēc Bulgārijas (11 uz 1 milj. iedzīvotāju gadā). Tikai trijās jaunajās ES valstīs zinātnisko publikāciju skaits pārsniedz ES vidējo rādītāju: Kiprā, Slovēnijā un Igaunijā.

1. attēls

Jāatzīmē, ka no Baltijas valstīm tieši Igaunijā publikāciju skaits pēdējā desmitgadē pieaudzis visstraujāk.

2. attēls


Tomēr arī Igaunijas sniegums neizskatās pēc brīnuma, ja to salīdzina ar līderpozīcijas ieņemošām valstīm - Nīderlandi, Zviedriju un Somiju. Absolūtos skaitļos starpība starp līderpozīcijas ieņemošām valstīm un Igauniju laika gaitā nesarūk.

3. attēls

Šeit varētu likt punktu un Latvijas vājajā zinātniskās publicitātes sniegumā vainot vai nu mūsu pētniekus, kuri it kā nespēj iziet caur starptautiskas recenzijas sietu, vai arī "neefektīvu sistēmu", kas it kā nepietiekami motivē viņus publicēties angļu valodā, vai "sliktu valdību", kuras piešķirtais zinātnes finansējums nav pietiekams, lai Latvija panāktu Zviedrijas vai Igaunijas sasniegumus. Tomēr tie ir nekvantificējami mainīgie, uz kuriem pamatoties ir visai nedroši.

Šajā rakstā iesim citu ceļu - mēģināsim saprast, kādi faktori mēdz noteikt valsts zinātnisko potenciālu, gan nepretendējot nosaukt visus iespējamos faktorus - droši vien diskusijā varēsit šo sarakstu papildināt. Tātad tālāk par atsevišķiem, manuprāt, svarīgiem un kvantificējamiem faktoriem kas nosaka tik krasas zinātniskās publicitātes atšķirības ES ietvaros.

Ienākumu līmenis

Vienlaicīgi saranžējot ES valstis pēc ienākumiem un zinātniskās publicitātes, regresijas taisne sadala tos divos klasteros, kuru var nosacīti iedalīt līderu grupā (virs taisnes) un atpalicēju grupā (zem taisnes).

4. attēls


Avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.

Līderu grupā (1. klasterī) ir vērojama statistiski nozīmīga pozitīva sakarība starp ienākumu un publikāciju skaitu.

5. attēls


Avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.

Tāpat ciešu korelāciju redzam arī atpalicēju klasterī (Luksemburga izslēgta kā izlecoša vērtība).

6. attēls


Avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.

Tātad ienākumu līmenis ir būtisks valsts zinātnisko potenciālu (vai vismaz zinātnisko publicitāti) ietekmējošs faktors, kas, protams, nepārsteidz. Šis faktors varētu atspoguļot zinātnieku algas, kā arī izdevumu zinātnei atšķirību starp valstīm. Izcilu zinātnieku darba tirgus ir globalizēts: nabadzīgām valstīm trūkst iespējas paturēt savu zinātnes potenciālu, pat tērējot zinātnei relatīvi lielāku daļu no sava IKP un nosakot zinātniekiem lielākas algas (% no vidējās algas valstī), nekā to dara attīstītās valstis. Turklāt praksē vērojama arī pretēja sakarība: tieši bagātās valstis tērē zinātnei (R&D[1]) lielāku daļu no sava IKP (pēdējie dati ir par 2009. gadu).

7. attēls


Avots: Eurostat, autora aprēķins.

Salīdzinot Latvijas zinātniskās publicitātes sniegumu ar Somiju un Zviedriju, Vj. Dombrovskis saka: "starpība pārsteidz". Arī mani pārsteidz, bet tikai līdz brīdim, kad noskaidroju, ka tieši Somijā un Zviedrijā ir dāsnākais zinātnes finansējums ES. Izdevumi zinātnei šajās valstīs pārsniedz Latvijas rādītāju daudz reižu (8.2 reizes procentu no IKP izteiksmē un 31.1 reizes eiro uz vienu iedzīvotāju izteiksmē; 2009. gads). Tad SSCI publikāciju skaita uz iedzīvotāju pārsniegums 29.9 reizes vairs nepārsteidz. Jāpiemin, ka tieši SSCI indekss uzskatāms par vājāko ķēdi Latvijas sniegumā.

Paplašinoties globalizācijas procesam, zinātnes potenciāls koncentrējas. Zinātnes attīstība jo vairāk līdzinās smagsvaru skrējienam, kurā nelielām valstīm ar zemu ienākumu līmeni (un zemiem izdevumiem R&D) piedalīties nav pa spēkam. Tomēr arī šeit pastāv izņēmumi, no kuriem, iespējams, kaut ko varam iemācīties (piemēram, Igaunija). Šim nolūkam veiksmīgo valstu piemēru būtu jāanalizē zinātnes nozaru un apakšnozaru dalījumā, ko viskompetentāk varētu veikt tieši šo nozaru pārstāvji.

Tālāk apskatīsim, kas nosaka valsts piederību pie līderu vai atpalicēju klastera jeb kāpēc ar to pašu ienākuma līmeni dažas valstis sasniedz augstāku zinātnisko publicitāti nekā citas?

Skolēnu mācību sasniegumi

Ja vienā valstī piecpadsmitgadīgie skolēni savā dzimtajā valodā risina uzdevumus daudz labāk nekā citā valstī, tad tas ir pamats aizdomāties par vidusskolas apmācības sistēmas kvalitātes atšķirībām un to ietekmējošiem faktoriem. Tāpēc PISA (Programme for International Student Assessment) testa rezultāti kļuvuši par visbiežāk izmantoto vidusskolas izglītības kvalitātes rādītāju.

Starp vidusskolas pabeigšanu un kļūšanu par jauno zinātnieku paiet vismaz desmit gadu ilgs periods. Tomēr izrādās, ka valsts zinātniskā publicitāte ir tieši saistīta ar pašreizējo skolēnu mācību sasniegumiem. Tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka skolēnu mācību sasniegumos līderpozīcijas gadu no gada ieņem gandrīz tās pašas valstis (ES - Somija, Nīderlande, Igaunija). Visās valstīs ar ļoti augstu zinātnisko publikāciju skaitu (virs 150 uz 1 miljonu iedzīvotāju gadā), skolēnu mācību sasniegumi (PISA 2009. gadā) pārsniedz ES vidējo rādītāju (491, kas attēlā atspoguļots ar vertikālu taisni). Turklāt visās valstīs no līderu klastera PISA rādītājs pārsniedz ES vidējo.

8. attēls

Datu avots: ISI Web of Science, OECD, Eurostat, autora aprēķins.

Tādējādi vidusskolas izglītības kvalitāte ir svarīgs faktors, kas nosaka valsts piederību pie līderu vai atpalicēju klastera. Tas varētu nozīmēt, ka izcilu zinātnieku pirmsākumi jāmeklē vēl skolas gados: ja kādā valstī vidusskolas sistēma ļauj skolēniem sasniegt vien viduvējus mācību panākumus, nākotnē tie diez vai kļūs par izciliem zinātniekiem. Turklāt valstīs, kur zinātnieka profesija nav pietiekami godpilna, skolēniem mēdz trūkt motivācijas tiekties pēc izciliem zinātniskiem panākumiem.

Diemžēl, manuprāt, pašreizējā diskusijā par vidējo izglītību Latvijā pārlieku uzsvars likts uz kvantitātes rādītājiem (skolēnu skaits uz skolotāju, utt.), kuri paši par sevi vēl nenozīmē kvalitāti. Skolēnu mācību sasniegumus lielā mērā nosaka skolotāju personiskās īpašības un pūles. Situācijā, kad vidējā alga par pilno slodzi izglītības sistēmā kopumā (nemaz nerunājot par vidusskolām) ir mazāka par vidējo algu tautsaimniecībā, diez vai izcili speciālisti, pat izvēloties izglītības nozari par savu pamatdarba vietu, visas pūles varēs dot jaunākās paaudzes izglītošanai.

Angļu valodas zināšanas

Ir loģiski, ka zinātnisko publicitāti angļu valodā daļēji nosaka angļu valodas zināšanas. Starptautiskā zinātniskā aprite lielākoties notiek angļu valodā. Tāpēc vājas angļu valodas zināšanas mēdz kavēt ne vien publikāciju skaitu angļu valodā, bet arī pētījumu kvalitāti, tātad - valsts zinātnisko potenciālu.

Angļu valodas izmantošana starptautiskajā zinātnes apritē dod dabisku priekšroku angliski runājošām valstīm, piemēram, Lielbritānijai. Arī citās valstīs ar labām angļu valodas zināšanām (piemēram, Zviedrija un Somija) zinātnisku publikāciju skaits ir augsts (angļu valodas zināšanas dati ir par 2007. gadu, tomēr šīs rādītājs mainās lēni). Vj. Dombrovskis uzsver, ka tāpat kā Latvijā, arī Zviedrijā un Somijā angļu valoda nav oficiāla valoda, tātad, tas nav zinātniskās publicitātes starpvalstu atšķirību izskaidrojošs faktors. Manuprāt, svarīgs ir tas, cik augsts iedzīvotāju īpatsvars prot angļu valodu: Latvijā to prot 40%, bet Somijā un Zviedrijā - attiecīgi 80% un 90%. Tātad tas ir viens no zinātniskās publicitātes starpvalstu atšķirību noteicošiem faktoriem.

Labas angļu valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums zinātniskai publicitātei: ES nav nevienas valsts, kas sasniegtu augstu zinātnisku publicitāti ar vājām angļu valodas zināšanām. Bet angļu valodas zināšanas nav pietiekams nosacījums. Piemēram, neskatoties uz labām angļu valodas zināšanām, Maltai ir vēl tālu no zinātniskās publicitātes virsotnes (daļēji tāpēc, ka izdevumi zinātnei procentu no IKP izteiksmē tur ir līdzīgi Latvijas līmenim). Tas nozīmē, ka pat, ja skolēniem iemācīs izcilu angļu valodu, bet citos priekšmetos mācību sasniegumi paliks zemi, tas diez vai uzlabos valsts zinātnes potenciālu.

9. attēls


Datu avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.

Autors aicina piedalīties diskusija ar lasītājiem par šo un citiem ekonomikas tematiem arī www.makroekonomika.lv.


[1] Research and Development = Izpēte un attīstība

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form