Olga Procevska: Padoms uzņēmumu vadītājiem – beidziet menedžēt!

Neuzbāzies darbiniekiem ar saviem padomiem, ieturi garas pusdienas un dodies mājās četros. Šādi ideālā bosa lomu iezīmē Saimons Kūpers, viens no interesantākajiem laikraksta "Financial Times" komentētājiem. Tas gan bija miera laikos, pirms pasaules ekonomika sāka brukt mūsu acu priekšā. Tomēr arī normālos apstākļos Kūpera piedāvājums izklausās jocīgs – lielākā daļa no mums dzīvo pārliecībā, ka labs uzņēmuma vadītājs ir enerģisks, produktīvs un aktīvi iesaistās savas organizācijas darbā dažādos līmeņos. Mikromenedžeri pie mums ir cieņā. Piemēram, savā konsultāciju praksē esmu redzējusi vairākus lielu banku vadītājus, kas lasa visus tekstus, ko rada viņu mārketinga departaments. Man par lielu pārsteigumu šāda pieeja pašu organizāciju iekšienē it nemaz netika uzskatīta par neefektivitātes kalngalu, kas tā īstenībā ir, bet gan uztverta kā bosa atbildības izpausme. Īstermiņā šāds vadības stils rada tikai mērenas neērtības, taču ilgtermiņā efekts ir ka-tas-tro-fāls, un krīze ļauj to beidzot ieraudzīt visā krāšņumā.

Kāda ir galvenā atšķirība starp uzņēmumiem, kas pat dziļas krīzes apstākļos spēj noorientēties un izdzīvot, un tiem, kas nokrīt beigti? Tas nav ne NACE kods, ne lielums – mirēji un izdzīvotāji ir visās nozarēs un ikviena kalibra kompānijās. Galvenā atšķirība ir tieši vadības stils un uzņēmumu kultūra. Izdzīvotājus raksturo augsta darbinieku autonomija un laba mentālā veselība. Un tieši šīm divām lietām visvairāk arī kaitē superiesaistītie vadītāji.