Mēdz teikt – izrāde sākas jau ārpus skatītāju zāles. Rīgas izrādes rīkotāji bija parūpējušies par to, lai pienākot pie Sporta pils, kļūtu skaidrs – šodien jāpiedzeras. Neko atspirdzinošu, izņemot alu, nopirkt nebija iespējams. Ejam tālāk un nokļūstam pie biļešu kontrolierēm, kas pusstundu pirms spēles sākuma dzen mani ārā no tribīnēm, paziņojot, ka spēle sāksies tikai pēc pusstundas, un šobrīd tur nav ko redzēt. Savukārt, kad pēc pārtraukuma atgriežos tribīnē, šī pati tantiņa ar saucieniem: “vietās, vietās!”, mudina skatītājus ieņemt savas vietas! Jauks serviss! Nemaz nerunājot par Rīgas sporta pils ledus drausmīgo kvalitāti. Jau pagājušo gadu vieskomandas, novērtējot ledus segumu, ir teikušas, ka uz tāda ir grūti spēlēt, taču, acīmredzot, sporta pils vadība uzskata, ka, ja jau “Vilki” uz tāda var spēlēt, tad starptautiskiem turnīriem arī būs labi.
Šie it kā sīkumi, biļešu tantes uzvedību ieskaitot, ir pierādījums tam, ka ikdienā starp pasaules čempionātiem attieksmē pret līdzjutējiem un citvalstu komandām nekādi nevar just, ka Latvija ir valsts, kurā hokeja spēles tēls tiek turēts spodrs. Drīzāk izskatās, ka esam iemaldījušies kaut kur Lietuvā vai Izraēlā, kur pieklājības pēc šad tad arī kāds uzspēlē hokeju, lai gan nevienam nav īstas izpratnes, kas tā par spēli.
Runājot par pašu šīs nedēļas nogalē vēroto hokeju, jāsaka, ka nav vērts krist izmisumā. Ja ar vēsu prātu skatāmies uz notikušo – rezultāti ir likumsakarīgi. Turnīrā nepiedalījās ne Žoltoks, ne Irbe, ne Skrastiņš (lai gan pēdējais Rīgā bija).Tajā spēlēja pašmāju spēlētāji. Jā, bija gan sastāvā Kerčs, Panteļejevs, Astašenko, taču pārsvarā spēlēja jaunie pašmāju klubu audzēkņi, kuri tika paņemti izlasē, lai izietu Lindstrēma pārbaudi. Vai izturēja – prasiet Lindstrēmam. Ja prasītu man, es teiktu – izturēja. Ja skatāmies statistiku, tad redzam, ka no gūtajiem deviņiem vārtiem piecus guva jaunie spēlētāji (divus Mamonovs, pa vienam Širokovs, Jerofejevs un Cipulis), kā arī vēl divas piespēles Miranoviča un Ozola izpildījumā. Domāju, ka tas nav slikts rādītājs. Jāatzīmē arī veterāna Kerča “atvasara” (divi vārti + piespēle), bez tam šoreiz viņš nemaz necentās pieturēt ripu, bet gan lieliski kombinēja. Varbūt kluba nomaiņa nākusi par labu? Vēl es gribētu atzīmēt Amerikā bēdīgi slaveno latviešu aizsargu Kasparu Astašenko, kas šajā turnīrā, šķiet, bija labākais aizsargs mūsu izlasē. Žēl, ka hokejista aģents sabojāja Kaspara karjeru, jo viņš tiešām izskatījās pietiekami stabils, lai spēlētu labā klubā, taču šobrīd ir palicis bez darba piedāvājuma.
Vēl būtu, ko teikt daudz, taču, lai nepārvērstu šo komentāru par šauru hokejmīļu loku vien interesējošu tekstu, pāris secinājumu, kas būtu liekami aiz auss ikvienam, kas turpmākos mēnešus ar draugiem taisās spriest par to, vai mūs gaida “melnais Prāgas pavasaris” (citēju “Delfi” kāda lasītāja atsauksmi), vai ne.
Ja kādam šķiet, ka pēdējā vietā esam palikuši nepelnīti, atgādināšu, ka šajā turnīrā praktiski spēkiem mērojās tie hokejisti, kurus bija iespējams savākt no pašmāju klubiem. Savukārt Latvijas hokeja čempionāts ir zemākā līmenī nekā Baltkrievijas, vai Kazahstānas. Tātad zaudējumi ir likumsakarīgi.
Par Latvijas čempionāta zemo līmeni tiek runāts ne pirmo gadu, un diez vai tas, ka šogad čempionātā piedalās Elektrēnu “Enerģija” padarīs šo turnīru par līmeni augstāku. Bez tam, kad baltkrievi atteiksies piedalīties AEHL, mūsu situācija būs vēl dramatiskāka. Tāpēc gribētu mudināt Latvijas hokeja funkcionārus padomāt, ko varētu darīt lietas labā, lai vietējo hokeja līmeni celtu.
Sūdzēties, ka mums nav hokeja haļļu, arī vairs nav pamata, jo, ja pirms vairākiem gadiem mēs varējām koķetēt, ka ar 2,5 hallēm tomēr esam pasaules vadošo nāciju desmitniekā, tad tagad haļļu skaits pārsniedz jau desmit. Vienīgi rezultātus šīs halles dos tikai pēc vairākiem gadiem, tāpēc jāsamierinās ar reālo situāciju un jāgaida, kad izaugs jaunā, talantīgā hokeja paaudze. Tikai rodas jautājums – kas šo paaudzi audzinās?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
