Oskars Morozovs: Visu laiku labākais panākums Latvijas futbola vēsturē

Kārtējo reizi, tāpat kā hokejā esam pierādījuši, ka nav jābūt valstij ar milzīgu kapitālu kādā sporta veidā, vai ar lielu piešķirto valsts atbalstu, lai sasniegtu labus rezultātus. Ja savulaik visi brīnījās par Latvijas hokeja izlases panākumiem - izlases, kuras valsts teritorijā bija divarpus hokeja halles, - tad tagad Eiropa var brīnīties par mūsu futbola izlasi, jo, ja skatās objektīvi, tad Latvijā ir četrarpus UEFA standartiem atbilstoši laukumi, un vietējais čempionāts, ka savā līmenī atrodas zem vidējā Eiropas valstu futbola čempionātu līmeņa.

Spriediet paši – no astoņām Virslīgas komandām, kas ir minimālais komandu skaits, lai Latvijas klubi varētu piedalīties eirokausos, divas ir ļoti vāja līmeņa komandas (“RKB – Arma”, FK “Auda”), divas (FK “Rīga”, FK “Gauja”) ir pastāvīgas Virslīgas dalībnieces, taču atrodas tajā tikai pateicoties konkurences trūkumam, kā arī, šķiet, “Dinaburg” pastāvīgi ieņem ceturto vietu tikai tāpēc, ka labāk spēlēt nespēj, bet sliktāk negrib.

Vadošais trijnieks – FHK ”Liepājas Metalurgs”, FK “Ventspils” un FK “Skonto” nemainīgi cīnās par vietu sadalījumu, un parasti spēcīgākie izrādās “Skonto”, kas tāpat uz Eiropas klubu kopējā fona izskatās diezgan pavāji. Ja kādreiz sūkstījāmies par to, ka “Skonto” nespēj pārvarēt trešo Čempionu līgas kvalifikācijas kārtu, tad tagad par šādu iespēju pat sapņot nenākas. Ar katru gadu Latvijas čempionu sniegums šajā prestižajā turnīrā kļūst arvien vājāks. Šogad pat pirmo kārtu pārvarēt nespējām, zaudējot “kaut kādai tur” Maltas komandai “Sliema Wanderers”. Taču brīnīties nevajadzētu, ja zināms, ka šī kluba prioritāte ir pārdot visus labākos spēlētājus. Nu redzam, pie kā šāda taktika novedusi – vienīgais, uz ko spējīga “Skonto” komanda, ir uzvarēt vietējā čempionātā.

Ja runājam par Ventspils futbola klubu, tad jāatzīst, ka eirokausu līmenī komanda patīkami pārsteidz, jo jau otro gadu pēc kārtas spēj uz Latviju atvest kādu no Eiropas “lielajiem” klubiem – pagājušogad “Vfb Stuttgart”, šogad “Rosenborg”, tikai žēl, ka pretoties šīm komandām nespējam. Taču vietējā čempionātā ventspilniekiem nu nepavisam neveicas, jo divus gadus pēc kārtas ieņemt augstāko pakāpienu traucēja gan pašu neizdarība, gan fatālas neveiksmes.

Kā trešā (ne pēc stipruma, bet pēc skaita) no Latvijas vadošajām komandām jāmin FHK “Liepājas Metalurgs”. Klubs pēdējos gados gan nekādus lielākus panākumus ne Latvijas ne Eiropas futbola laukumos nav sasniedzis, taču šī ir Latvijas perspektīvākā komanda, kuras sastāvā šobrīd spēlē daudz jauni un talantīgi futbolisti, un, ja tikai liepājniekiem izdotos vienoties ar kādu tiešām augstas klases treneri, tad Liepājas komanda ar laiku varētu pabojāt nervus “Skonto” cīņā par Latvijas čempionu lauriem.

Par laimi vismaz bērnu un jauniešu futbols Latvijā, pateicoties izlases panākumiem, attīstās ar pozitīvu tendenci. Šobrīd ir pietiekami daudz lielāku vai mazāku klubu, kuras nākotnē varētu dot jaunus talantus Latvijas nacionālajai izlasei. Vairākas Latvijas bērnu un jauniešu futbola komandas katru gadu piedalās dažādos starptautiskos turnīros, kuros sasniedz labus rezultātus. Protams jāatzīmē, ka visas šīs komandas darbojas uz konkrētā kluba trenera privātbiznesa pamatiem, jo kā jau pierasts valstij sportisti ir nepieciešami ir tikai tad, kad viņi kaut ko jau ir sasnieguši. Ir grūti iedomāties kā futbola federācija spēj pastāvēt, jo valsts finansējums šai nozarei ir seši tūkstoši latu gadā. Kā teica kāds no federācijas darbiniekiem, ar šādu finansējumu Vācijas futbola federācija jau sen būtu paziņojusi par bankrotu un tiktu pārdota komercstruktūrām.

Tātad – kas tad ir Latvija futbolā? Jāsecina, ka tā ir valsts ar smieklīgu finansējumu, valsts ar stipri viduvēju nacionālo čempionātu, un tai pat laikā valsts, kura parādījusi visai Eiropai, ka neskatoties uz visu to, ar mums ir nopietni jārēķinās.

Cerēsim uz to, ka panākumi “Euro 2004” kvalifikācijā liks sporta funkcionāriem aizdomāties par pienācīgu atbalstu šim sporta veidam, un turēsim īkšķus par izlasi novembrī.