Pauls Bankovskis, 'Rīgas Laiks': Darbarīks spalvainā rokā
Foto: DELFI

Bet kāpēc tieši "Dāiš"? Valodnieki smejas, jo tas taču ir arabu saīsinājums no "Irākas un Sīrijas/Levantes islāma valsts". Bet valodnieki ir muļķi, jo nesaprot, ka progresīvo valodas inženieŗu mērķis ir, lai latvieša auss blakus vārdam 'terrors' vairs neizdzirdētu vārdu 'islāms' un tauta beidzot apjēgtu, ka musulmaņu terroram nav nekāda sakara ar islāmu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ritvars Eglājs, "Tādas "Islāma valsts" nemaz nav, Vinston", www.pietiek.com, 21. novembrī

Netālu no Daugavpils, Daugavas Augšzemes malā tūliņ aiz cietokšņa cietuma daļas, plešas līdzenums, kas tiek dēvēts par Jeruzalemes laukiem. Kā man reiz stāstīja kāds no apkaimē dzī­vojošajiem vecticībniekiem, šādu no­saukumu vietai esot devuši tieši viņi. 17. gadsimtā, kad sevi par īsteni ticīgajiem uzskatošie, meklējot glābiņu no dažādiem Austrumu baznīcas reformatoriem un tuvā pasaules gala 1666. gadā, paslēpās pašos attālākajos Krievzemes nostūros, daļa bija atkūlušies līdz šiem laukiem un saskatījuši tur Apsolīto zemi.

Var sacīt, ka došanās bēgļu gaitās šiem ļaudīm atmaksājās - savu tradicionālo dzīvesveidu vai vismaz tā elementus viņiem izdevās saglabāt vēl vairākus gadsimtus, pat cauri visiem kolhozu laikiem. Itin dzīvā dzimtas atmiņā bija palicis bargais bārdainais vectēvs, kas vienu no meitām, kura priekš laika un bez laulāšanās bija tapusi grūta, ziemas spelgonī bija izlicis no mājas kūtī pie lopiem, kur tad nu viņai turpmāk bijis jādzīvo un arī sūros apstākļos jādzemdē. Domājams, ja tas būtu ticis "iznests ārpus ģimenes", pastāvošā laicīgā vara un pat jau sen reformētā un par pareizticīgo kļuvusī baznīca to diez vai uzskatītu par atbalstāmu un veicināmu praksi.

Pēc terora aktiem Parīzē sasparojoties iedomātai vai reālai cīņai pret tā dēvētās "Islāma valsts" jeb ISIS cēlājiem, arvien biežākas kļuvušas ru­nas arī par to, vai šī ar publiskotu galvu nociršanu, muzeju postīšanu, senatnes piemine­kļu iznīcināšanu un citām "mūsu" izpratnē nepieņemamām izdarībām ievērību izpelnījusies publika būtu vai nebūtu jāuzskata par pilntiesīgiem islāma pārstāvjiem. Ar mūsu izpratni, protams, jāsaprot apgaismības balstītas sekularizētas kristietības un zinātnieciskuma apņemtā Rietumu sabiedrība. Vieni runātāji tad nu uzstāj, ka ISIS nebūt nav "par islāmu" un visi musulmaņi "nav tādi".

Citi ir iebilduši, ka - paga, paga - ja nu kāds ir pelnījis dēvēt sevi par kārtīgu Pravieša sekotāju, Korāna pazinēju un musulmani, tad tie ir tieši šie no malu malām sabraukušie un Kalašņikova automātus vicinošie sprādzienbīstamie malači. Bet trešie piepeši ne no šā, ne no tā tikai tagad atcerējušies, ka galvu griešanas un citu par barbariskiem uzskatāmu miesas sodu ziņā, kā arī gatavībā savā likumdošanā burtiski atsaukties uz Korānu ISIS nav nekādi pionieri: pa­lūk, Saūda Arābijā arī galvas ripo regulāri, zagļiem tiek cirstas nost rokas, taču līdz šim kaut kā mums bija izdevies tam nepievērst pārāk lielu uzmanību. Rietumu dārgāko modes zīmolu logotipiem rotātos tradicionālos ģērbos tērpti kungi, kas dāsni sasmaržinājušies ar jaunākajām sezonas smaržām, protams, pamatīgi atšķiras no melnus karogus plivinošiem nemiera cēlājiem, no visas pasaules sabraukušiem teku­ļiem un bēguļiem pieputējušos un piesvīdušos melnos treniņtērpos un novalkātās skriešanas kurpēs.

Lai viss kļūtu vēl sarežģītāks, tepat Latvijā piepeši par vadošo islāmticīgos pārstāvošo runasvīru it kā ir kļuvis censonis un, kā pats reiz apgalvojis, Latvijas patriots "Ahmeds" Roberts Klimovičs, kas ne pārāk tālā pagātnē televīzijas skatītājiem piedāvāja, maigi sakot, revizionistiskas interpretācijas par Otrā pasaules kara laika vēsturi.

Kad videosižetos vērojam melni ģērbto kaujinieku bravūru, viņiem sēžot rietumvalstīs vai Japānā ražotos džipos, vicinot Serbijā un citās Austrumeiropas zemēs vēl pirms Aukstā kara beigām izgatavotus ieročus un plivinot savus melnos karogus, ir grūti iztēloties, ka starp šiem ļaudīm varētu atrasties arī tādi, kas vēl pēc kāda laika paši izgudros un sāks ražot vēl labākas automašīnas vai vismaz šaujamieročus, nemaz nerunājot par datoriem vai viedtālruņiem - ierīcēm, ko par neatņemamu mūsu ikdienas daļu lielā mērā padarīja arī kāda Sīrijas musulmaņa dēls Stīvs Džobss.

ISIS jeb, kā tagad ik pa laikam šis veidojums tiek dēvēts, Dāiš (Daesh) atgādina no cita laikmeta, vēl neatklāta kontinenta vai netālas planētas pie mums nolaidušos anahroniskus un parazītiskus sirotājus, kuri dažu labu civilizācijas izgudrojumu un sasniegumu izmantot gan ir ielauzījušies, taču kuru sajēga par šo ierīču darbības pamatprincipiem, visticamāk, ir tuvāka maģiskajai domāšanai, ne tehniskām zinātnēm. (Uz to, ka pret viņiem nebūtu jāattiecas citādi, norāda arī pēc Parīzes terora aktiem pēkšņā un diezgan vienprātīgā mediju atsacīšanās no apzīmējuma "Islāma valsts" vai dažādu tā saīsinājumu lietošanas un ļaundaru dēvēšana rietumniekiem neko neizsakošajā vārdā "Dāiš". Uz to mudinājis arī NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts.

Kara apstākļos arī valoda kļūst par ieroci, un tā nebūt nav patiesība, kas būtu attiecināma vienīgi uz tādiem totalitārajiem režīmiem kā Trešais reihs, PSRS vai Ziemeļkoreja.) Vienīgais "pienesums", ko viņi spēj piedāvāt pārējai civilizācijai, ir tirgošanās ar mums nepieciešamām un iekārojamām izejvielām, šajā gadījumā - naftu, pretī naudā vai graudā saņemot to, uz kā radīšanu paši nav spējīgi, bet no kā jau ir kļuvuši atkarīgi. Kopš zelta pārdošanas par krāsainām stikla pērlītēm pasaulē nudien nekas daudz nav mainījies, un tā vēl arvien atgādina Stenlija Kubrika "2001: Kosmosa odisejas" ievada ainu, kurā viens brēcošu un darbarīkus vēl īsti neatklājušu pērtiķu bars no dzeramā ūdens peļķes cenšas padzīt otru.

Komentējot bēgļu ieplūšanu Eiropā, ISIS rosību un laiku pa laikam Eiropā un ASV sarīkotus terora aktus, dažkārt tiek piesaukts Romas impērijas liktenis, kas it kā sabrukusi pati zem sava svara un "barbaru" ekspansijas. Šī līdzība īpaši tuva ir dažādiem moralizētājiem, "kristīgo" vai "ģimenes" vērtību aizstāvjiem un drīzas apokalipses gaidītājiem, kuriem Eiropas Savienību patīk uzlūkot par netikumības un visāda pagrimuma perēkli (bet Krievijā pēc noklusējuma jau atkal saskatīt Romu, pasaules nabu vai vēl ko tikpat vērā ņemamu). Iespējams, to nav viegli pamanīt, taču ar šādu domu gaitu cilvēks pietuvinās ISIS ideoloģijai pat vairāk, nekā ārēji būtu saskatāms un pašiem gribētos atzīt.

Vairākus gadsimtus, kolhozus, zinātnisko komunismu un ateismu pārcietušās vecticībnieku sētas un sādžas nu jau kļūst arvien tukšākas un klusākas, dievnamu durvis pārsvarā stāv slēgtas un slikti apsargātās ikonas tiek izzagtas, bet par kūtī izraidītām sagrēkojušām meitām vismaz šajā kontekstā neko vairs nedzird. Citā pasaules malā Amazones lietus mežos mītošās un pārējo civilizāciju līdz šim nesastapušās ciltis arvien biežāk mežcirtēju vai vēl kādu citu mūsu visu pārējo ciltsbrāļu paskatā civilizāciju tomēr sastop, un tur jau līdz vēlmei pēc jaunākā modeļa viedtālruņa ir tikai viens solis. Tā tas vienkārši notiek.

Un gan jau līdzīgs liktenis piemeklēs arī kaut kādā iedomātā pagātnē un burtiski saprastos apšaubāmas izcelsmes tekstos atrastās patiesībās dzīvojošos ISIS antiutopistus. Smiltis sačakarēs kalašņikovus, patronas reiz izbeigsies, paaudzes no­mainīsies, un jaunajiem tas viss vienkārši vairs neliksies pietiekami aizraujoši, bet mūsu visu kopā jau tagad ir vairāk nekā septiņi miljardi. Starp citu, to visu ir vērts neaizmirst arī kaismīgajiem latviskās dzīvesziņas sargātājiem. Rakstu šo komentāru Parīzē tieši mēnesi pēc 13. novembrī notikušajiem teroristu uzbrukumiem. Mēs sēžam āra kafejnīcā, dzeram vīnu, it kā esam ļoti viegls mērķis, taču garām aiziet nevis kāds varmāka, bet cilvēks, iespējams, musulmanis, ar pusapēstu bageti. Un šķiet, ka pat to vien, kuri ik vakaru turpina piekopt šo Francijā ierasto dzīvesveidu, ir ievērojami vairāk nekā to, kas būtu gatavi to apstrīdēt un noliegt ar vardarbīgiem paņēmieniem. Izrādās, spēks var būt arī spējā necepties par visu pasauli vai katru Delfi publicētu komentāru vai vienkārši varēšanā katru rītu izcept svaigu bageti.

"Islāma valsts" dibinātāji nav nekāds leģions, viņi ir sevī ieciklējies mazākums - arī musulmaņu mazākums. Jo, pat ja mums pašiem sevi daždien gribētos uzskatīt par kristiešiem, cik gan no mums būs tādu, kas Bībeles Vecās Derības tekstus uztvertu tik burtiski, ka ne vien no tiem atvasinātu pasaules radīšanas datējumu, bet arī visā nopietnībā censtos ievērot Dieva norādes par fizisku izrēķināšanos ar neticīgajiem un visiem pārējiem it kā nevēlamajiem elementiem (pat no mūsu allaž uz pārsteigumiem gatavajiem vadošo kristīgo konfesiju arhibīskapiem nekas tāds vismaz pagaidām nav dzirdēts).

No citu žēlastības atkarīgam mazākumam allaž pastāv risks no ideju spārnota mērķa tīkotājiem pārtapt par līdzekli citu rokās - kā tādiem "Doņeckas kaujiniekiem". Protams, pastāv jau iespēja, ka ISIS jeb Dāiš dibinātāji labi zina, ko dara, bet tik­lab var būt, ka viņi, paši to nemanot, jau ir kļuvuši par pa­rocīgu rīku cīņā par vietu zem saules. Kā lasāms satraucošos klimata pētnieku ziņojumos, jau nākamo simt gadu laikā mūsu planētas vidējā temperatūra pieaugs par vēl vienu grādu (pēdējo simt gadu laikā viena grāda pieaugums jau ir sasniegts), un dzīve Persijas līča apkaimē dienas laikā un zem klajas de­bess cilvēkam kļūs faktiski neiespējama. Bet tā, protams, ir tikai vēl viena sazvērestības teorija starp daudzām citām, un šajā brīdī var sākt skanēt pirmās taktis no Riharda Štrausa "Tā runāja Zaratustra". Parīzē 2015. gada 13. decembrī

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form