Divos gados – 2020. un 2021. gadā – no smēķēšanas netikuma pasaulē miruši 17 miljoni iedzīvotāju, bet no Covid-19 – 5 miljoni (līdz 2022. gada 27. maijam no Covid-19 globāli bija miruši 6,28 miljoni zemeslodes iedzīvotāju). Tomēr Latvijas medijos joprojām pirmajā lapaspusē nav redzētas šausmu statistikas par smēķēšanas kaitējumu, stāsti par nāvi no nosmakšanas, kas ir raksturīgs hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) un/vai plaušu vēža noslēgums.
Vēl trakāk – smēķētāji daudz biežāk kļuva arī par Covid-19 upuriem, un, būtisks aspekts, smēķētājiem savas dzīvības glābšanai un imunitātes radīšanai balstvakcīnas bija daudzkārt vajadzīgākas nekā nesmēķētājiem, taču šīs atziņas Latvijas mediji nepublicēja gandrīz nekad un nemaz. Gluži tāpat es neesmu dzirdējis no Daniela Pavļuta aicinājumu šajā vasarā balstvakcīnu pret Covid-19 saņemt smēķētājiem, tuklajiem, resnajiem un mazkustīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet tas būtu Pavļutam jādara, jo Covid-19 atgriezīsies kā sezonāla slimība rudenī.
Pēdējos četros gados Latvijas likumdevēji ir dejojuši pēc tabakas industrijas stabules. Kādu meldiņu tad pūš tabakas industrija? Tā paģēr deputātiem un speciālistiem sastrīdēties par kādu nenozīmīgu jautājumu, piemēram, cik liela nikotīna deva pieļaujama tabakas spilventiņos (pēc SPKC datiem, 97% Latvijas iedzīvotāju nekad nav lietojuši šos spilventiņus, bet 2% – tikai pamēģinājuši vienu reizi). Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde ir trauksmaina un skaļa, tiek minēti spilgti argumenti, bet diskusija principā ir bezjēdzīga un četros gados tabakas ierobežošanā nav izdarīts nekas. Rodas iespaids, ka tabakas industrijas garā roka liek vienam viedoklim otru apkarot tik skaļi un ilgi, ka reāliem lēmumiem laika nepietiek.
Tabakas industrija netieši savā pusē ir iesaistījusi arī akadēmisko aprindu cilvēkus, kas katru reizi pieprasa pētījumus un datus, bet vēlāk cenšas pierādīt, ka šo datu interpretācijā ir problēmas. Manā rīcībā esošie Slimību kontroles un profilakses centra dati "Tabakas izstrādājumu, elektronisko smēķēšanas ierīču un jaunieviesto tabakas izstrādājumu lietošanas izplatība Latvijā" balstās uz 2020. gada skaitļiem, bet man pašam tīk atsaukties uz profesoru Andreja Ērgļa un Viļņa Dzērves vadībā 2019.–2020. gadā veikto otro šķērsgriezuma pētījumu kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru izplatības raksturojumam Latvijas pieaugušo populācijā, kur mērķa populācija bija pastāvīgais Latvijas iedzīvotājs vecumā no 25 līdz 74 gadiem.
Pētījuma izlases apjoms – 6000 personas. Proti, manu oponentu vidū reprezentatīvāku pētījumu nav, un es atsaukšos uz korektiem skaitļiem. Profesors Andrejs Ērglis ir secinājis, ka no 2009. līdz 2019. gadam ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri dzīves laikā ir smēķējuši vismaz gadu (39,2% 2009. gadā; 45,3% 2019. gadā), turklāt pieaugums ir vērojams tieši uz sieviešu smēķētāju rēķina (23,0% 2009. gadā; 31,7% 2019. gadā). Ikdienā smēķējošo cilvēku īpatsvars praktiski nav mainījies. Vislielākais smēķētāju īpatsvars vīriešiem ir 55–64 gadu vecuma grupā, bet sievietēm 25–34 gadu vecuma grupā. 18,6% respondentu ir sākuši smēķēt līdz 16 gadu vecumam. Gandrīz visi pārējie smēķēt sākuši 16–20 gadu vecumā.
Smēķēšana Latvijas iedzīvotāju vidū ir ļoti izplatīta parādība. Te vēlos norādīt uz Mārča Trapenciera datiem – tabaku vismaz vienu vai pāris reižu dzīvē ir pamēģinājuši 73% iedzīvotāju. Gandrīz vienmēr šis mēģinājums notiek 13–16 gadu vecumā. Lielā mērā smēķēšanas popularitāti bērnu un jauniešu vidū nosaka toreizējā izglītības ministra Kārļa Šadurska 2003. gada lēmums izskaust no skolu mācību programmām veselības mācību (samazināt veselības pratību bērniem). Otrkārt – valdības, īpaši veselības ministra, retorikā nekad nav skanējis pat mazākais politiskais aicinājums smēķēšanas kaitējumu mazināt.
Pretī mana dzīvokļa logiem atrodas Āgenskalna Valsts ģimnāzija. 50 metrus no skolas Lavīzes ielā allaž smēķē vismaz padsmit, ja ne daži desmiti skolēnu. Tas ir rādītājs, ka skolas vadība smēķēšanā lielu ļaunumu nesaskata, vēl vairāk – to netieši atbalsta, bet šādu skolas vadības viedokli netieši atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija un Veselības ministrija ar savu bezdarbību. Patiesībā valdība dejo pēc tabakas industrijas stabules un skolām nekādas prasības smēķēšanas ierobežošanai neizvirza.
Būtiskais secinājums, ko esam ieguvuši no šķērsgriezuma pētījuma, ir – smēķēšana ir sociāla determinance. Augsti izglītotu cilvēku vidū smēķēšanas netikums pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami samazinājies, taču pieaudzis to cilvēku vidū, kam ir zemāka izglītība par vidējo.
Ievērojami augstāki smēķēšanas netikuma skaitļi ir cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem – izrādās, ka Latvijas turīgie iedzīvotāji vairs nesmēķē. Līdzīgus secinājumus rāda arī SPKC pētījumi, citēšu: "Augstākais ikdienā smēķējošo iedzīvotāju īpatsvars ir iedzīvotājiem ar iegūtu pamatizglītību (3x augstāks nekā ar augstāko izglītību) un zemu ienākumu līmeni."
Tabakas industrijas mērķis, kā redzam no šķērsgriezuma pētījumiem, ir nabadzīgāks un sliktāk izglītots iedzīvotājs. Vēl trakāk – smēķēšana korelē ar citiem sirds asinsvadu slimību riskiem – vairāk smēķē tukli cilvēki ar hiperholesterinēmiju un augstu asinsspiedienu.
Pēdējie divi pandēmijas gadi parādīja tendences, kā globālā tabakas industrija cenšas atgūt savas pozīcijas. Atcerieties – tad, kad valdība Covid-19 ierobežošanai aizliedza atsevišķu preču tirdzniecību, slēdza veikalus, skaitīja groziņus veikalā vai braši kontrolēja Covid-19 sertifikātus, paklusām tika paplašināta alkohola un tabakas tirdzniecība – tabaku un alkoholu tagad drīkst pasūtināt elektroniskajā tirdzniecībā, kur nav iespējams noteikt pasūtītāja vecumu. Laipni lūgti bērni digitālajā tabakas veikalā! Te vietā norādīt uz Jaunzēlandes piemēru – cigarešu tirdzniecības un lietošanas aizliegums atbilstoši dzimšanas gadam. Tad, kad valstij veidojas milzīgs ārējais parāds, kad sākas globāla, bet vēl vairāk – lokāla – inflācija, kad finanšu ministrs Jānis Reirs kategoriski atsakās maksāt medicīnas iestādēm par pērn padarīto darbu (piemēram, valsts ir parādā laboratorijām daudzus miljonus), akcīzes celšana cigaretēm netiek pieļauta, kaut arī tā mūsu valstī ir ievērojami zemāka par akcīzes nodokli Lietuvā un Igaunijā.
Secinājumi
- Latvijā nav valsts stratēģijas smēķēšanas kaitējuma mazināšanai. Notiek tikai fragmentāra cīņa par sīkumiem, bet cigaretes neviens neaiztiek pēc būtības, par ko liecina gan pašlaik Sociālo un darba lietu komisijā izskatītie grozījumi Tabakas aprites likumā, gan kopējā akcīzes nodokļa politika. Rodas iespaids, ka Saeimas deputātus kaut kādā mērā atalgo un viņu noziedzīgo nostāju balsta tabakas industrija;
- tabakas industrijas centieni piesaistīt bērnus smēķēšanai galvenokārt notiek, attīstot diskusiju, kas ir sliktāk – smēķēt cigaretes vai elektroniskās cigaretes (sliktas ir gan vienas, gan otras, bet gandrīz 90% Latvijas tirgus daļas aizņem parastās cigaretes, kas realitātē nodara lielāku kaitējumu). Manuprāt, skaidri iezīmējusies tendence uz sliktu veselības pratību skolas bērnu vidū;
- tabakas industrija izmanto Veselības ministrijas neprasmi uzrunāt sliktāk izglītotus cilvēkus, tādēļ reducē smēķēšanas apkarošanu līdz tukšvārdībai un blēdīgiem kontrargumentiem (diemžēl jāatzīst – arī mani veselībā izglītojošie TV raidījumi un rakstu darbi nesasniedz mazāk izglītotos Latvijas iedzīvotājus);
- tabakas smēķēšana ir ne tikai netikums vai ļauns ieradums, bet arī – slimība, sauksim lietas īstajos vārdos – narkomānijas paveids. Valstij būtu jāatbalsta smēķēšanas (kā atkarības) atmešana, iekļaujot apmaksājamo medikamentu sarakstā atsevišķus zāļlīdzekļus, kas ļauj pārtraukt smēķēšanu. Šādi līdzekļi mediķu rīcībā ir;
• Finanšu ministrijas pretestība celt akcīzes nodokli cigaretēm balstās uz melīgu apgalvojumu par kontrabandas pieaugumu. Patiesībā kontrabandas līmenis ir zemākais Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas laikā, turklāt ar tendenci samazināties, jo robeža ar Baltkrieviju un Krieviju, pār kuru plūda plašā kontrabanda, ir ievērojami stingrāk slēgta. Pilnīgi vienalga, vai plaušu vēzis rodas no legālām vai nelegālām cigaretēm, diemžēl plaušu vēzis ar nāvi beidzas 2–3 gadu laikā. 90% gadījumu plaušu vēzis ir smēķētāju slimība, bet pārējos gadījumos – pasīvo smēķētāju slimība. Kuņģa, aizkuņģa, barības vada, smadzeņu vēzis, kā arī leikoze lielā mērā rodas tabakas dūmu iedarbības dēļ. Smēķētājs, kas apsmēķē savu bērnu, patiesībā vēl savam bērnam smagu slimību, jo pasīvā smēķēšana ir gandrīz tikpat kaitīga kā paša dūma vilkšana caur cigareti vai caur ūdenspīpi;
- akcīzes nodoklis cigaretēm un citiem tabakas produktiem ir jāceļ – lai samazinātu smēķēšanu bērnu un jaunatnes vidū, kam pieejamība vienmēr ir tieši proporcionāla cenai, bet Latvijas policija nedara itin neko, lai ierobežotu cigarešu pieejamību bērniem;
- lai papildinātu brūkošo Latvijas budžetu, nopietni jādomā par akcīzes nodokļa celšanu tieši tabakai un alkoholam;
•katrs tabakas vairumtirgotājs un mazumtirgotājs pārdod nāvi. Cigarešu tirgotājs ir slepkava neatkarīgi no tā, kur viņš tirgo savas cigaretes, tirgū ar vārdiem "spirķik, sigareti" vai veikalos, piespiežot tirgot cigaretes mazumtirdzniecībā (es nepārmetu lielveikalu pārdevējām, par slepkavām jāuzskata vairumtirgotāji, lielveikalu īpašnieki un menedžeri);
- smēķētājiem Latvijā katru gadu nogriežam (amputējam) 1000 kāju, bet 600 no tām – virs ceļa locītavas;
- kamēr Jūs lasījāt šo rakstu, Latvijā no tabakas smēķēšanas viens cilvēks nomira.
Priekšvēlēšanu gaisotnē
Aicinājums un lūgums visiem diskusiju vadītājiem priekšvēlēšanu cīņās – neaizmirst paprasīt, ko katrs politiskais spēks vai konkrētais topošais vai esošais politiķis gatavs darīt, lai mazinātu smēķēšanas postu un augsto mirstību no smēķēšanas.
Latvijai jākļūst brīvai no tabakas dūmiem Latvijas iedzīvotāju veselības labad.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
