Analizējot patreizējo situāciju cukura nozarē, jāsecina, ka praktiski nav izredžu uz tās saglabāšanu. Cukura nozares liktenis diemžēl jau ir izlemts Briseles gaiteņos ar mūsu lauksaimniecības vadības klusu piekrišanu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šī raksta mērķis ir likt padomāt pārējo lauksaimniecības nozares pārstāvjiem, lai neatkārtotu cukurbiešu audzētāju pieļautās stratēģiskās kļūdas, lai nepiepildītos zinātnieka Andra Miglava kārtējās pesimistiskās prognozes par mūsu lauksaimniecības likteni ("Vai laucinieki sagaidīt nākamās vēlēšanas" LA,5.02.2007.)

Kā sākās ceļš uz cukura nozares likvidāciju? Sakarā ar LR AP 1993.g. 11.05. lēmumu par Latvijas Republikas likuma "Par cukuru" spēkā stāšanās kārtību un lauksaimniecības ministrijas 01.07.1993.g. pavēli Nr.338 par valsts uzņēmumu pārveidošanu par valsts akciju sabiedrībām, līdz 40% kapitāla daļu pienācās zemniekiem – cukurbiešu audzētājiem, līdz 49% ārvalstu investoriem, līdz 10% - privatizējamo objektu darbiniekiem u.c.

Diemžēl toreiz ministrijas vadība kā potenciālo ārvalstu investoru noraidīja Dānijas firmas "Danisco" piedāvājumu un spēcīgās cukura ražotājas firmas vietā izvēlējās Lielbritānijas cukura tirgotāju (nevis ražotāju) firmu MAN.

Par vēlu ir izteikta Ministru Prezidenta Aigara kalvīša atziņa 2006.g. 13.decembra preses konferencē reģionālās preses žurnālistiem: "Es savu attieksmi esmu jau paudis – šī nozare ir saglabājama. Ja akcionāri vai "LexU" nezina ko darīt ar Jelgavas cukurfabriku, lai pārdod dāņiem, kas zina ko darīt, jo Lietuvā piemēram cukurfabrikas neviens likvidēt negrasās, tur šī nozare paliks."

Līdz ar cukurfabriku privatizāciju savu vadošo lomu cukura nozares problēmu risināšanā un koordinēšanā zaudēja 1990.g. 2.novembrī dibinātā Latvijas cukura ražošanas sabiedrība "Latvijas cukurs", kas pārstāvēja praktiski visos tā laika cukurbiešu audzētājas saimniecības un cukurfabrikas. Tā vietā tika radītas tādas lokālas institūcijas kā "Zemgales cukurs", "Kurzemes cukurs", nedaudz vēlāk arī "Cukurbiešu audzētāju asociācija" u.c.

Cukurfabriku padomēs un valdēs ievēlētie cukurbiešu audzētāji arvien vairāk pakļāvās lielāko kapitāla daļu turētāju un fabrikas pārvaldītāju ietekmei, kas neatbilda cukurbiešu audzētāju vairākuma interesēm. Par to liecina kaut vai cukurfabriku padomēs un valdēs pieņemtie lēmumi par cukurbiešu transporta izdevumu kompensācijas atcelšanu cukurbiešu audzētājiem, samierināšanās ar milzīgi aizkavētiem norēķiniem par piegādātajām cukurbietēm, cukurbiešu bāzes cukura satura paaugstināšana u.c.

A.Kalvītis jau pieminētājā preses konferencē izteicās: " ...lielākā stratēģiskā kļūda bija, ka zemnieki savulaik pārdeva savas Jelgavas cukurfabrikas akcijas privātpersonām, kas nav saistītas ar ražošanu". Tas tiešām bija nepārdomāts, bet no cukurbiešu audzētāju tā brīža situācijas it kā attaisnojams solis, jo cukurbiešu audzēšanas apjoma noteikšanai ieviestā kvotu sistēmā nebija saistīta ar akcijām, un par akcijām, diemžēl arī ar padomēs ievēlēto cukurbiešu audzētāju klusu ciešanu, dividendes praktiski netika maksātas.

Taču, tiklīdz akciju uzpircēji tika pie akciju kontorpaketes, tā to kabatās ieplūda dividendes miljonos latu apjomā.

Kāpēc kampaņa par cukura nozares saglabāšanu sākās tikai tagad, kad tās liktenis praktiski ir jau izšķirts?

Kāpēc klusēja un joprojām klusē daudzu it kā lauksaimnieku intereses aizstāvošo sabiedrisko organizāciju un asociāciju pārstāvji? Kāpēc tikai š.g. 1. un 2. februārī Zemkopības ministrs izlēma tikties ar cukurbiešu audzētājiem, lai izskaidrotu jau notikušo faktu par nozares sagrāvi, nevis vismaz gadu iepriekš, kad bija vēl kāds cerību stariņš nozares saglābšanai? Atbildes uz šiem jautājumiem lai paliek uz ministra un attiecīgo lauksaimniecības organizāciju pārstāvju sirdsapziņas.

Tomēr neizprotama ir Zemnieku Saeimas, neitralitāte. Tā taču apvieno turīgākos valsts lauksaimniekus, to skaitā arī cukurbiešu lielaudzētājus. Acīm redzot citkārt tik aktīvie Zemnieku Saeimas vadītāji ir jau atraduši citu nišu, iespējams arī Ukrainā ar ko aizstāt cukurbiešu audzēšanu un nozares liktenis viņiem jau ir vienaldzīgs. Klusē arī Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome u.c. Bet jo neizprotamāks ir fakts, ka Cukurbiešu audzētāju asociācijas vadītājs U.Caune ir publiski deklarējis, ka ilgtermiņā ar cukurbiešu audzēšanu nodarboties nebūšot izdevīgi, tāpēc piekrīt tūlītējai cukura nozares likvidēšanai.

Kā vienīgais no daudzo mūsu lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju vadītājiem savu pozitīvo viedokli cukura nozares saglabāšanā ir paudis ekonomikas doktors Jūlijs Beļavnieks (LA, 19.12.2006.)

Gandrīz jādomā, ka cukura nozares problēmu ķēdē visvairāk iesaistītu – cukurbiešu audzētāji – ir morāli sagatavoti nozares likvidācijai. Tad kāpēc tik daudz rūgtuma, neizpratnes un pamatotu pārmetumu izskanēja 1.februārī Bauskā zemkopības ministra M.Rozes un cukurbiešu audzētāju tikšanās dienā?

Daudzu runātāju kritiku izpelnījās Valsts agrārās ekonomikas institūta zinātnieka Andra Miglava veiktais pētījums par cukura ilgtermiņa ražošanas iespējām Latvijā.

To savās publikācijās mūsu mēdijos ir kritizējuši un atspēkojuši daudzi mūsu vadošie lauksaimniecības zinātnieki, kā Dr.hab.ing. A.Vilde, Dr.oec. J.Katiņš, akadēmiķis Artūrs Boruks, zinošākais cukura nozares speciālists Egons Fridrihsons u.c., kas savulaik devuši lielu ieguldījumu cukura nozares saglabāšanas un nostiprināšanas koncepcijas izstrādē pēc kolhozu iekārtas sabrukuma.

Diemžēl, lai kādi būtu zinātnieku pētījumi, tie ietekmēt cukura nozares pastāvēšanu vairs nevar. Cukurfabriku akciju kontrolpakete vairs nepieder cukurbiešu audzētājiem, bet fabriku īpašnieku interesēs ir iegūt pēc iespējas lielāku naudu, nevis domāt par tradicionālas lauksaimniecības nozares saglabāšanu. Vienīgais, ar ko zemkopības ministrs M.Roze un mūsu Valdība vēl varētu darīt cukurbiešu audzētāju labā, ir panākt, lai no restrukturizācijas rezultātā iegūtiem naudas līdzekļiem vismaz 50% nonāktu cukurbiešu audzētāju zaudējumu kompensācijai, jo patreizējiem cukurfabriku īpašniekiem nav pilnīgi nekādu nopelnu cukura nozares izveidošanā un pilnveidošanā, bet gan tikai tās sagraušanā.

Ivars Bušmanis, rakstot par tikšanos ar ministru M.Rozi š.g. 1.02.Bauskā, dažu runātāju uzstāšanos komentēja, ka viņi klātesošo brūcēs kaisot sāli, nevis saldinot tās ar cukuru. Gribu izteikt cerību, ka sāls nebūs jākaisa arī citu likvidēto lauksaimniecības nozaru rētās, lai mūsu vadošie zinātnieki atcerētos, ka pierādīt nozares likvidācijas nepieciešamību ir daudz vienkāršāk nekā pamatot tās saglabāšanu un perspektīvo attīstību. Lai visas mūsu lauksaimnieku pašpārvaldes organizācijas būtu vienotas cīņā par lauksaimniecības saglabāšanu un attīstību mūsu valstī.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form