Pēteris Strautiņš: Latvijas zemnieku diskriminācija ir brēcoša puspatiesība  (170)

Tas, ka par pašu sarunu procesu un iespējām panākt ko labāku izsakās cilvēki, kas ir vēl daudz nekompetentāki šajā jautājumā par mani, turklāt dara to ļoti skaļi, nav pietiekams iemesls to darīt man, lai cik liels būtu kārdinājums. Pavērtēšu iznākuma iespējamo reālo ietekmi uz sabiedrības labklājību, ko radīs visskaļāk apspriestais budžeta sarunu rezultāts - galveno lauksaimniecības atbalsta maksājumu jeb t.s. tiešmaksājumu līmenis. Uzreiz teikšu, ka secinājums ir - ietekme būs ļoti niecīga, ir sacelta milzu jezga par sabiedrības vairākumam nesvarīgu lietu, pārējais raksts būs šī apgalvojuma pamatojums.

Ir skaidrs, kāpēc šai tēmai tiek pievērsta tik liela uzmanība - tā sabiedrību uzrunā ļoti emocionāli, jo pēdējais, kas ir vajadzīgs latviešu ļoti sasāpinātajai pasaules uztverei, ir precīzs koeficients tam, cik pārējā Eiropa "mūs neciena", diskriminē un nemīl. Vai tie ir 75% vai 80% vienalga kurā gadā, tas jau ir otršķirīgi.

Ir arī visnotaļ pragmatiskas bažas par to, kā šādos apstākļos mūsu lauksaimniecība, nenoliedzami svarīga nozare, spēs attīstīties. Aina šeit ir daudz labvēlīgāka, nekā šķiet pirmajā brīdī. Apgalvojumu, ka mazāki tiešmaksājumi ir nevienlīdzīga konkurence, es sauktu par brēcošu puspatiesību. Redzēt patiesības elementu šajā apgalvojumā ir ļoti vienkārši, bet par melu elementu būs jāpastāsta sīkāk.

Iedomāsimies, kādas vulkāniskas izcelsmes salu grupas, teiksim, Havaju salu šķērsgriezumu, kādus reizēm ievieto ģeogrāfijas atlantos, kuri parāda, ka daļa salas veidojošo kalnu grēdas atrodas virs, daļa - zem okeāna līmeņa. Tagad domās pazemināsim okeāna līmeni un virs ūdens esošā daļa kļūs lielāka. Līdzīgi ir ar lauksaimnieciskās ražošanas izdevīgumu Latvijā. Laukos ir saimniecības, kurām būtu izdevīgi ražot pat bez jebkāda atbalsta un citas, kurām tas kļūst izdevīgi, atbalstam pārsniedzot noteiktu līmeni (pielāgojoties ūdens līmeņa analoģijai - samazinoties "tīrajām" ražošanas izmaksām, kas ir tiešās izmaksas mīnus atbalsta maksājumi).

Graudu ražošana lielākajās un labāk organizētajās saimniecībās, kas strādā labākajās vietās, būtu izdevīga arī bez atbalsta, graudu audzēšana nepiemērotās augsnēs ar nepietiekamu mērogu un efektivitāti var palikt "zem ūdens" ar pat vislielāko ES iespējamo atbalsta līmeni un ir ļoti daudz starpvariantu, jo divu vienādu saimniecību nav. Atbalsta palielināšana zemēs, kurās ražošana ir rentabla jau šobrīd, var tikai palielināt zemes cenu (pēc analoģijas - pacelt tās augstāk virs ūdens līmeņa). Šeit atbalsta palielināšana nevar ilglaicīgi palielināt to cilvēku ienākumus, kuri tikai apstrādā zemi, kas tiem nepieder, jo starp šo pakalpojumu sniedzējiem pastāv konkurence, kamēr zemes īpašniekam ir "monopols" attiecībā uz īpašumtiesību nodrošināto ekonomisko renti. Ne velti ES Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) dēvē par zemes īpašnieku labklājības programmu un starp lielākajiem ieguvējiem ir karaļnamu pārstāvji. Dažreiz zemi apstrādā tās īpašnieki, dažreiz nē. Nepārprotiet, es neskumstu par zemes īpašnieku ienākumu pieaugumu, pārsvarā šie cilvēki ir Latvijas iedzīvotāji un labi, ka viņiem vairāk naudas, bet - cik tas ir svarīgs kā valsts politikas mērķis citu mērķu vidū?

Ja lasītājiem nešķiet pārliecinoši šādi teorētiski spriedumi, var uz situāciju paskatīties šādi - ja jau nevienādie maksājumi ir tiek liels kaitējums konkurētspējai, tad kāpēc pēc pievienošanās ES galveno lauksaimniecības produktu ražošana ir augusi? Graudu ražošana 2012.gadā sasniedza vēsturisko rekordu, piena ražošana vēl ir zem padomjlaiku beigu līmeņa, bet aug un draud "atdurties" pret kvotu griestiem, kas sākotnēji bija noteiktas ar lielu rezervi. Ja pirms 10 gadiem ferma ar 100 govīm bija liels retums, tagad jau tiek veidotas saimniecības ar vairākiem tūkstošiem govju. Saskaņā ar CSP datiem, lauksaimniecības produkcijas izlaide 2011.gadā pārsniedza 2003.gada līmeni par 20.3%. Gaļas ražošanas rentabilitātei nav izšķirošas saistības ar tiešmaksājumiem, jo barību lopkopji galvenokārt pērk tirgū un tās cenas ir ļoti līdzīgas visur Eiropā. Ja kaut kas šobrīd kavē gaļas ražošanu, tā drīzāk ir pašvaldību nevēlēšanās atļaut cūku fermu būvniecību.

Tāpat tiešmaksājumi daudzos gadījumos spēlē pozitīvu lomu, atbalstot lauksaimniecisko ražošanu vietās, kur tā citādi nenotiktu. Tāpat šie maksājumi nereti ir kā sociālais pabalsts trūcīgiem nelielu, mazu un vidēju zemes gabalu īpašniekiem, kas neveicina nozīmīga apjoma ražošanu, bet bez kura šiem cilvēkiem tiešām klātos grūti. Ne visi efektīvā lauksaimniecībā nenodarbināmie lauku iedzīvotāji var uzreiz pārcelties uz pilsētām vai atrast darbu citās nozarēs, tāpēc ir vajadzīgs pārejas periods. Tas, ka šos maksājumus saņem cilvēki, kuriem arī bez tiem klātos labi, arī var būt ieguvums, ja viņi šo naudu tālāk iegulda valsts ekonomikā, negribu teikt neko sliktu par viņiem, lielzemnieku vairākums ir krietni darbarūķi un Latvijas patrioti.

Taču absurds solis būtu maksāt starpību starp Latvijas un ES vidējiem tiešmaksājumiem no nacionālā budžeta, jo līdzekļu pārdale no relatīvi nabagu uz bagātu cilvēku, tai skaitā liela skaita Latvijas nerezidentu kabatām. Trūcīgajiem lauksaimniekiem ir jāpalīdz citiem līdzekļiem, vairākumā gadījumu tā būs naudas pelnīšana kādā citā nozarē. Pat līdzšinējā līmeņa tiešmaksājumu efekti nav tikai pozitīvi, piemēram, tie veicina nevienlīdzību un var kavēt ekonomikas pārstrukturēšanos. Jo ilgāks laiks paies, jo jebkāds pozitīvais tiešmaksājumu devums saruks, bet kaitējums pieaugs. Atbalsts lauksaimniecībai ļauj tai būt lielākai nekā tā būtu citādi, bet, vai politikas pamatmērķis ir nozaru vai cilvēku labklājība? Tas ir līdzīgs jautājumam - vai rūpēties par cilvēkiem vai apdzīvotām vietām, kuru jau uzdevu šeit.

Nevar vilkt vienādības zīmi starp lauksaimniecību un lauku apdzīvotību. Esmu pietiekami sentimentāls, lai uzskatītu lauku apdzīvotību kā vērtību, zinot, ka var būt cilvēki, kas domā citādi. Tas ir tikai pusizglītots minējums, bet domāju, ka nākotnē tikai varbūt kāda piektā daļa cilvēku, kas dzīvo ārpus apdzīvotām vietām, galvenokārt pelnīs no lauksaimniecības. Dažu desmitu kilometru rādiusā ap tādām ekonomiski spēcīgām pilsētām kā Saldus, Valmiera, Ventspils u.c. tradicionālās viensētas tiks apdzīvotas un taps arī jauni privātmāju puduri. Lauku apdzīvotību, ja tās ir mērķis, varam veicināt ar šādu pilsētu attīstību, ne lauksaimniecību.

Dziļākā drāma šajā stāstā, manuprāt, ir saistīta nevis ar mūsu lauksaimniecības konkurētspēju, bet ar mūsu tautas sarežģītajiem identitātes meklējumiem un nespēju samierināties ar tradicionālā dzīvesveida zudumu.