ASV iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju bija apmēram šībrīža Latvijas līmenī, kad ekonomists Džons Kenets Gelbreits uzrakstīja slaveno grāmatu "Pārtikusī sabiedrība" (The Affluent Society). Šis raksturojums Amerikai tad šķita ticamāks tāpēc, ka tā bija pasaules pārtikušākā sabiedrība, mēs šobrīd tādi neesam. Daudzas nelaimes pasaulē ceļas no salīdzināšanas. Taču mūsu emocionālās problēmas saistībā ar sava statusa uztveri nav praktisks šķērslis dzīvesveida izmaiņām, kas notika ASV laikā, kad tur bija mūsu šībrīža pirktspēja. Tas bija laiks, kad par vidēju ienākumu ģimeņu dzīvesveida standartkomplekta kodolu kļuva privātmāja un automašīna.
Sekos pavisam īss aprēķins par šādu pārmaiņu iespējamību. Lai neapvainojas pārējās Latvijas iedzīvotāji par galvaspilsētas datu izmantošanu, bet Rīga kā ekonomiski ģeogrāfiska parādība ir dzīvesvieta apmēram pusei valsts iedzīvotāju, kuri iesāks pārmaiņu procesu, kas pēc tam aptvers valsti kopumā.
Šonedēļ pamanīju māju ražošanas uzņēmuma Nordic Homes (www.nordichomes.lv) ziņu, ka tas piedāvā Latvijas iedzīvotājiem tipveida zemu izmaksu privātmājas. Tas ir tikai piemērs, nav mans mērķis reklamēt šo uzņēmumu, piebildīšu, ka līdzīgi piedāvājumi ir arī citiem Latvijas ražotājiem, piemēram, Līvas Grupa (www.livasgrupa.lv) un varbūt vēl kādam. Vainas sajūtas mazināšanai pievienoju dažu citu ražotāju adreses - www.pavasars.lv, www.ztc.lv, www.wwl.lv, www.bebris.lv, www.dores.lv, www.husvik.lv. Lai piedod aizmirstie, tas nav aiz ļauna prāta.
- Ņemam CSP datus par vidējo neto algu Rīgā 2015.gadā (726 eiro mēnesī), pieskaitām 5% (pieņemsim, ka tāds būs algu pieaugums šogad) un pareizinām to ar divi. Iegūstam 1525 eiro mēnesī, tādi varētu būt tipiskas Rīgas ģimenes ienākumi šogad. Varētu iebilst, ka tā ir vidējā alga, nevis mediāna, tātad šādu un lielāku algu saņem mazāk nekā puse strādājošo. Taču IKP dati no izlietojuma puses liek domāt, ka ekonomiski aktīvo Rīgas iedzīvotāju vidējie mēneša neto ienākumi pārsniedz 1000 eiro, jo algas nav vienīgais ienākumu veids un ne par visiem ienākumiem statistiķi uzzina. Šķiet, ka strādājošo rīdzinieku ienākumu mediāna nav tālu no 726 eiro.
- Minētais uzņēmums piedāvā divas mājas, lielākā no tām ar pilnu apdari maksā 87000 eiro (ieskaitot PVN), dzīvojamā platība ir 122m2. Izmantojam tieši šo variantu, jo tas nodrošina tiešām ievērojamu dzīves kvalitātes lēcienu šobrīd vidusmēra Rīgas mājoklī mītošai ģimenei.
- Pieņemsim, ka mājas kopējās izmaksas, ieskaitot zemi un komunikācijas, ir 120000 eiro. Apmēram tā varētu būt.
- Pieņemsim, ka šai ģimenei pieder sērijveida dzīvoklis, kura cena ir 40000 eiro, un tas viņiem pilnībā pieder. Tā ir tipiska situācija - 72% Latvijas ģimeņu mīt sev piederošos mājokļos, kas nav apgrūtināti ar parādiem. Tas ir viens no augstākajiem īpatsvariem Eiropas Savienībā.
- Pārdodot šo dzīvokli, atlikušais parāds par jauno māju, pat ja ģimenei vispār nav naudas uzkrājumu pirmajai iemaksai, ir 80000 eiro. Vienkāršoti pieņemsim, ka hipo kredīta (25 gadi) ikmēneša maksājums ir apmēram 1/230 no kredīta summas, kas tā tiešām šobrīd ir. Tātad šajā gadījumā - ap 350 eiro mēnesī jeb ~23% no hipotētiski reālās ģimenes mēneša ienākumiem. Vēl paliek aizņemšanās rezerve automašīnas pirkšanai.
Nesaku, ka viss, kas ar šīm pārmaiņām ir saistīts, būs labs un apsveicams. Pilsētu izplešanās (urban sprawl) ir pamatoti kritizēta par tās kaitīgo ietekmi uz vidi. Šāds dzīvesveids var būt saistīts ar lielu enerģijas patēriņu gan atsevišķi izvietotu mājokļu apkurē, gan ikdienas braucienos uz darbu. ASV, kas šādu dzīvesveidu simbolizē, radītie siltumnīcas efekta gāzu izmeši uz iedzīvotāju ir vieni no augstākajiem pasaulē. Par laimi, ir "vainu mīkstinoši" apstākļi. Mūsdienās ir iespējams celt mājokļus ar mazu enerģijas patēriņu un zemām izmaksām. Īstenticīgajiem patiešām labas būs tikai pasīvās mājas, bet, ja mērķis nav inženierisks perfekcionisms, tad gluži labs šķiet raksta ievadā minētais piedāvājums ar 45 kilovatstundu uz kvadrātmetru gada siltuma patēriņu.
Šādu māju apsildot ar Latvijā ražotu katlu un granulām, apkures mainīgajām izmaksām nevajadzētu pārsniegt 250 eiro, bet apkurei un siltajam ūdenim kopā - 400 eiro gadā (aptuvens vērtējums uz personiskās pieredzes pamata). Rīgas Siltuma un citu centralizētās siltumapgādes uzņēmumu klienti to var uztvert kā pamudinājumu salīdzināt ar saviem šībrīža tēriņiem. Gandrīz visas Latvijas pilsētas ir pietiekoši nelielas, lai to iedzīvotāju vairākums varētu dzīvot privātmājās un ikdienā veikt ar vienciparu skaitli rakstāmu kilometru ceļu no mājām uz darbu.
Rīgas reģionā attālumi būs lielāki, bez šaubām. Taču ir pamatotas cerības, ka pēc 10-15 gadiem šo māju iedzīvotāju jauno auto pirkumos dominēs tādi, kuri galvenokārt vai pilnībā pārvietosies ar elektrību. Tieši privātmāju iedzīvotājiem pāreja uz elektroauto būs ievērojami vienkāršāka, jo ir vieglāk tos uzlādēt. Lai šādas pārmaiņas notiktu gludi, būs jāveic lieli ieguldījumi ceļos un ielās, kas savieno galvaspilsētu ar tās apkārtni. Taču dzīvesveida izmaiņas būs pakāpenisks process, attiecīgi būs iespējas tām pielāgot infrastruktūru.
Šībrīža Rīgas iedzīvotāju pārcelšanās uz kvalitatīvākiem mājokļiem radīs lielu papildus mājokļu piedāvājumu, galvenokārt sērijveida segmentā. Nedomāju, ka šie dzīvokļu kļūs tukši, tos aizpildīs cilvēki no pārējās Latvijas un pārējās pasaules, tai skaitā repatrianti. Rīga ir un būs pievilcīga dzīvesvieta. Tukša paliks daļa mājokļu ekonomiski mazāk konkurētspējīgos Latvijas reģionos, taču tas šķiet neizbēgami jebkurā gadījumā. Taču piedzimušo bērnu skaitu pārcelšanās no dzīvokļiem uz privātmājām noteikti ietekmēs pozitīvi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
