Šīs sestdienas "Neatkarīgās Rīta Avīzes" pielikumā "Mēs" vienā no pēdējām lappusēm varēja atrast karikatūru, kurā Kirovam Lipmanam līdzīgs nesimpātisks tips aicina mazus un naivus ķiņķēziņus uz Cūkkārpas skolu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nezinu, kā citi, bet es un arī daudzi mani paziņas šo karikatūru uztvērām kā sava veida kulmināciju izsmieklam un ņirgām, kuras pēdējos mēnešos, nedēļās un jo īpaši pēdējās dienās birst pār Latvijas Hokeja federācijas vadītāja galvu.

Ņirgāties, protams, var. Un kur gan atrast labāku kandidātu saistībā ar acīmredzot izgāzušos čempionāta rīkošanu kā Kirovs Lipmans? Tieši viņš taču ir bijis tas, kurš līdz pēdējai dienai ir solījis, runājis par kaut kādiem variantiem, uzstājies televīzijā un presē un atkal solījis.

Tā tas dzīvē ir, ja pasākums izdodas, tad galvenais solītājs un organizētājs saņem pusi uzslavu un atzinības (pārējo sadala "kolēģi"). Bet, ja neizdodas, solītājs saņem visu nopēlumu un kritiku, toties "kolēģi" tālredzīgi izliekas, ka viņiem ar visu šo pasākumu nav nekā kopēja un ka viņi patiesībā "jau sen brīdināja".

Jā, arī man ir rūgti par to, ka Latvija varētu palaist garām iespēju, kāda mūsu valstij tagad "nespīdēs" gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgi. Mēs, protams, varam klausīties, kā valdība stāsta, ka čempionātu varētu palūgt par pāris gadiem "pārlikt", taču nez vai kāds nopietns cilvēks tam ticēs.

Bet arī tāpēc, ka par lielo sportu un tā aizkulisēm zinu ne tikai pēc nostāstiem vien, es negribu piekrist visiem tiem, kuri par vienīgo un galveno grēkāzi visā notikušajā vaino tikai Kirovu Lipmanu, bet aizmirst visus tos "kolēģus", kuri atšķirībā no Hokeja federācijas vadītāja ir bijuši ar krietni savtīgākām interesēm.

Nav noliedzams, pirmkārt, tas, ka iespēju hokeja čempionātam notikt Latvijā noorganizēja tikai un vienīgi Lipmans nevis tie neskaitāmie ļaudis, kuri pēc tam veikli piesmērējās šim panākumam, izsakot "prieku", "sajūsmu", "atzinību" un "lepnumu". Lai tagad būtu ērtāk lamāt Lipmanu, šo faktu, protams, labāk ir aizmirst. Bet tas vienalga ir fakts.

Nav noliedzams arī tas, ka Kirovs Lipmans ir vienīgais no hokeja čempionāta organizēšanā tieši iesaistītajiem ļaudīm, kurš acīmredzami nav rīkojies savtīgu interešu vadīts. Īpašumā esošā trešdaļa "Liepājas metalurga" akciju runā pati par sevi. Savukārt visi pārējie cilvēki, kuri ir centušies "uzsildīt rokas" pie čempionāta organizēšanas, acīmredzot ir domājuši arī par savām kabatām.

Parādos iegrimušais Guntis Indriksons. Bez reāla darba un kapitāla palikušais bijušais "Laimas" vadītājs Ivars Kalvišķis. Mūžīgais "lietu bīdītājs" (protams, par svešu naudu) Ojārs Kehris. Eksprezidents Guntis Ulmanis, kurš nav kautrējies katru mēnesi no Lipmana līdzekļiem saņemt milzu algu (kuru gan kautrējas nosaukt atklātībai), bet tagad publiski lamā savu "krājkasīti". "Nesavtīgās" Rīgas domes amatpersonas un "konsekventie" premjeri. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Jā, smieklīgi. Bet viņiem visiem salīdzinājumā ar Lipmanu ir divas priekšrocības. Pirmkārt, hokejs viņiem visiem ir bijis nevis mērķis, bet līdzeklis savu mērķu sasniegšanai. Otrkārt, neviens no viņiem nav amatieris Latvijā ekstrēmākajā sporta veidā "spēle kopā ar Latvijas politiķiem" – atšķirībā no "muļķīga" entuziasma pārpilnā Kirova Lipmana.

Vai tas nozīmē, ka es vēlos pateikt – ak, bagātais, aizrautīgais hokeja mīļotājs, kurš sava naivuma dēļ sastrādājis muļķības, uzņēmies citu atbildību, solījis citu vietā un tagad arī citu vietā tiek lamāts? Nē, tas, protams, būtu pārāk vienkārši. Galu galā – ja reiz tu, cilvēks, uzņemies par kaut ko atbildību, tad arī atbildi līdz galam. Un Lipmans arī atbild. Arī kā "Cūkkārpu skolu" karikatūru personāžs.

Tomēr aicinātu visus padomāt par vienu. Ja brīdī, kad valdība jau pirms gandrīz pāris gadiem pateica, ka pati nekādu atbildību par čempionātu neuzņemsies, Kirovs Lipmans būtu paziņojis, ka Hokeja federācija diemžēl ir spiesta atteikties no čempionāta rīkošanas Latvijā? Tad viņš būtu palicis moceklis un varonis, kurš atnesa hokeja čempionātu Latvijai, kurai tas savukārt izrādījās nevajadzīga.

Ar vārdu sakot, manā izpratnē Lipmana galvenā nelaime ir tā, ka viņš tiešām mēģināja šo iespēju arī īstenot un solīja arī tad, kad "prātīgāki" cilvēki jau sen būtu pacēluši rokas un laidušies dibenā.

Uz panākumu un lauru dalīšanu vienmēr pietiek pretendentu. Lipmans, kā redzams, iet līdz galam arī pretējā situācijā, kad ir palicis pilnīgi viens. Man liekas, ka par to viņu var tikai cienīt atšķirībā no visiem viņa "kolēģiem", "partneriem" un "draugiem".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form