Raimonds Bergmanis: Sakārtota civilās aizsardzības sistēma – apdrošināšana valstij krīzes situācijās  (41)

Arī epidemioloģiskā krīze, ko radīja koronavīrusa Covid-19 straujā izplatība, pasauli pāršalca negaidīti. Virknei valstu tā lika pārvērtēt izvirzītās prioritātes, citām atcelt aktuālas un ilgi gatavotas reformas un tā vietā domāt par to, kā saglābt ekonomiku. Prioritātes, kuras iepriekš tika novirzītas uz vēlāku laiku, pēkšņi kļuva par ikdienas nepieciešamību. Līdzīgi arī Latvijā dienas kārtībā nonāca jautājums par gatavību civilajai krīzei, par veselības aprūpes nodrošinājumu un spējām izmantot mūsdienu tehnoloģijas ikdienas dzīves kvalitātes uzlabošanai. Izrādījās, ka Latvijā civilās aizsardzības sistēmas gatavība šāda mēroga ārkārtas apstākļiem ir nepietiekama.

Covid-19 kļuva par šīs sistēmas gatavības eksāmenu, kuram Latvija nebija gatava. Virkne jautājumu tika risināti novēloti. Piemēram, personiskie aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļi bija jāiepērk jau janvārī, kad Pasaules veselības organizācija skaidri pauda informāciju par radušos situāciju, nevis aprīlī. Iedzīvotāju informēšanai bija nepieciešams jau pirmajā ārkārtējās situācijas izsludināšanas dienā ieviest vienu viegli iegaumējamu tālruņa numuru, uz kuru zvanīt un saņemt nepieciešamo informāciju vai tikt novirzītiem pie attiecīgiem dienestiem. Loģiski būtu, ja par šiem jautājumiem nekavējoties zinātu atbildēt operatīvā krīzes vadības centra amatpersona (ja tāda būtu), kuras ikdienas pienākumos ietilpst šo zināt un savlaicīgi plānot tā vietā, lai premjeram nāktos atbildēt par to, cik aizsargmaskas ir noliktavā.

Mācoties no esošajiem sarežģījumiem, kā valsts atbildīgo amatpersonu tā arī sabiedrības apziņā sāka veidoties cita izpratne par drošību, jo izrādījās, ka nosargāt varam paši sevi, rēķinoties tikai saviem spēkiem.

Saskaroties ar pirmajām Covid-19 radītajām grūtībām, sabiedrība cerēja uz palīdzību no ārienes, t.sk. no Eiropas Savienības, līdzīgi, kā tas bija iepriekšējās – finanšu krīzes gadījumā, savā ziņā, paļaujoties uz teorētisku drošības spilvenu. Ievērojot līguma par Eiropas Savienību 5.pantu, Eiropas savienība darbojas tikai tās kompetences robežās. Atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību 6.pantam, Eiropas savienības kompetencē ir veikt darbības, lai atbalstītu vai papildinātu dalībvalstu darbības atsevišķās jomās, tostarp civilajā aizsardzībā.

Līdz ar to pienākums veikt civilās aizsardzības plānošanas un nodrošināšanas pasākumus ir dalībvalstu un to valdību ziņā. Šāda valdības rīcība, neapšaubāmi pierāda rūpes par valsts iedzīvotāju drošību.

Runājot par drošības jautājumiem, ierasti pirmā doma ir saistīta ar valsts aizsardzības jomu, turklāt militāriem aspektiem. Šis priekšstats ir maldīgs, jo drošību nepieciešams saprast daudz plašākā tvērumā. Viens no veidiem, kā precīzāk saprast jēdzienu "drošība", ir raudzīties no visaptverošās valsts aizsardzības prizmas. Visaptverošajai valsts aizsardzībai ir divi galvenie mērķi – sabiedrības noturība miera un kara laikā un valsts aizsardzība kara laikā. Sabiedrības izglītība, noturība pret manipulācijām, praktiska gatavība pārvarēt krīzes un pilsoniskā līdzdalība ir pamats sabiedrības stabilitātei un drošībai.

Šonedēļ Saeima Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē skata Aizsardzības ministrijas sagatavoto Valsts aizsardzības koncepciju, kurā atrodamas gan visaptverošās valsts aizsardzības nozīme valsts drošības stiprināšanā gan nepieciešamība pēc pastāvīgas un efektīvas starpinstitūciju un starpnozaru sadarbības, informācijas ātra aprite, regulāra iesaistīto personu mācības un citi būtiski aspekti. Zīmīgi, ka nozīme valsts aizsardzības koncepcijā tiek pievērsta aizsardzības struktūru sadarbībai ar civilajām.

Koncepcijā minēts, ka kara laikā civilās aizsardzības pasākumus organizē Civilās aizsardzības operatīvais vadības centrs, kura darbībai ir regulāri jātestē krīzes vadības mācībās. Tādejādi tiek apliecināta civilās aizsardzības nozīme un nepieciešamība to izveidot, pastāvīgi attīstīt un stiprināt, neatkarīgi no tā, ka civilā aizsardzība Latvijā ir iekšlietu ministrijas pārziņā.

Neapšaubāmi, civilo krīžu gadījumā ievērojama loma ir aizsardzības nozarei un otrādi – civilās aizsardzības stiprināšana ir priekšnosacījums efektīvai aizsardzībai un valsts drošībai arī pret ārējo apdraudējumu. NATO, īpaši Covid-19 kontekstā atgādina spēcīga civilā aizsardzība un tās noturība alianses dalībvalstīs ir būtisks priekšnosacījums NATO kolektīvajai drošībai un aizsardzībai.

Nepieciešamība stiprināt Aizsardzības un iekšlietu nozaru sadarbību, vienlaikus plaši iesaistot arī pārējās nozares, izriet no NATO pamatdokumentiem un organizācijas mērķiem. Nav šaubu, ka alianse lielā mērā ir atkarīga tieši no civilajiem un komercresursiem, infrastruktūras, t.sk. dzelzceļa, ostām, lidostām, enerģētikas u.c. Civilā gatavība nozīmē, ka valdības pamatfunkcijas tiek nodrošinātas arī ārkārtējos apstākļos vai katastrofu gadījumā, kā miera tā arī krīzes brīžos. Dalībvalstis stiprina savu noturību, attīstot drošību pašu mājās.

Civilās aizsardzības sistēmas sakārtošana valstī ir mājas darbs, kuram jābūt pašsaprotamam, kā ikvienas personas pienākums sargāt savas mājas drošību.

Covid-19 krīze uzskatāmi parādīja, ka Latvijā trūkst vienota operatīvā krīzes vadības centra, kurš apkopo visu pieejamo informāciju, koordinē iesaistīto dienestu vienotu darbību un krīzes laikā ir labā roka ministru prezidentam. Šāda operatīvās krīzes vadības centra izveidošanas lielākais izaicinājums ir darbības plānošana ilgtermiņā, savlaicīgi paredzot iespējamos riskus un izstrādājot rīcības plānus to minimizēšanai. Vienlaikus tas kļūst par vienotu informācijas vadības punktu starp visiem glābšanas dienestiem, bet ne tikai.

Drošības aspektā liela nozīme ir savlaicīgi gūtai informācijai, nostiprinātām un pamatotām zināšanām, kā arī ikvienas personas atbildībai pret sevi un apkārtējiem. Tas nozīmē paļaušanos uz saviem spēkiem, negaidot, palīdzību no ārienes.

Operatīvā krīzes vadības centra izveidošana Latvijā ir viens no obligāti veicamajiem valdības darbiem jau šodien, turklāt ne tikai Covid-19 krīzes pārvarēšanas pasākumu ietvaros. Tas ir apdrošināšana valstij krīzes situācijās un ļoti nepieciešams ieguldījums Latvijas drošībā un labklājībā nākotnē.