Īpaši aizkustināja kāds nesen lasīts raksts Delfos ar nosaukumu: "Vai valsti interesē ģimenes?". Tajā divu bērnu māte sūdzas par valsts rīcību, apelē pie valsts sirdsapziņas, jo paaugstinātais ceļu nodoklis viņu ģimenes budžetā ir sāpīgs trieciens.
Jā, arī man ir divu bērnu ģimene, un auto ir obligāta nepieciešamība. Un es ļoti labi saprotu, ko nozīmē sāpīgs trieciens ģimenes budžetam.
Tomēr minētā raksta autore rupji kļūdās, adresējot savu sūdzību valstij. Nevar pieteikties vizītē pie valsts, pat raudāt un ceļos krist valsts priekšā var tikai metaforiski.
Attopieties, tādas valsts vispār nav! Ir tikai cilvēki, kas šo valsti veido. Tādēļ - izsvītrosim no savas apziņas vārdu "valsts"! Tā vietā sacīsim - mēs, Latvijas pilsoņi, Latvijas iedzīvotāji vai kā nu kuram un kurā situācijā pareizāk.
Tie esam mēs visi kopā, kuri liek četru cilvēku ģimenei ar nelieliem ienākumiem maksāt pamatīgus nodokļus. Tie esam mēs visi, kuri Dombrovskim, Šķēlem un Lembergam neiesaka saprātīgākus nodokļu iekasēšanas veidus. Tie esam mēs visi, kuri nepiespiež tautas priekšstāvjiem pieņemt tautai izdevīgākos lēmumus. Tie esam mēs visi, kuru muļķības un bezdarbības dēļ Saeimā ir nokļuvuši augstprātīgi zagļi un viņu līdzskrējēji.
Tie esam mēs visi, kuri uzskata, ka uz vēlēšanām nav jāiet, jo tāpat 1) nekas nemainīsies; 2) visu nosaka nevis kā balso, bet kā skaita balsis. Tie esam mēs visi, kuri nemēģina pārliecināt savus draugus, radiniekus, darba kolēģus, kaimiņus un, galu galā, pilnīgi svešus cilvēkus balsot par labāko izvēli.
Tie esam mēs visi, kuri neiesaistāmies sabiedriskajās organizācijās, nemēģinām aizstāvēt savus uzskatus regulāri un ikdienā, vēršoties valsts iestādēs, ierosinot likumprojektus un grozījumus tajos, rīkojot dažādas akcijas un, galu galā, palīdzot paši sev - piemēram, sametot naudiņu sētniekam, ja tas notīrīs sniegu no piebraucamā ceļa daudzdzīvokļu namu pagalmā.
Nav tādas valsts, kuras pienākums būtu par mums rūpēties. Mēs paši esam tie, kuriem jārūpējas vienam par otru, tai skaitā - maksājot nodokļus un ļaujot valsts iestādēm pārdalīt šo naudiņu infrastruktūrai, pensionāriem, bezdarbniekiem un jaunajām ģimenēm.
Mēs paši esam ļāvuši izveidoties situācijai, kur lielākais vairums vienaldzīgi noskatās, kā tautas interesēm klaji neizdevīgus lēmumus treknos gados pieņem Kalvīša kompānija. Tie esam mēs paši, kuri tikai "Delfu" komentāros un virtuvē lamā pašreizējo koalīciju par tuvredzību, bet paši nespēj aizvilkties pat uz referendumiem, lai izteiktu savu viedokli par Satversmes grozījumiem.
Jā, es saku - mēs. Pie šiem "mēs" es pieskaitu arī sevi, kurš gan iet uz referendumiem, gan aktīvi darbojas sabiedriskajās organizācijās, gan arī pārliecina radus, draugus un kaimiņus nebalsot par zagļiem un korumpantiem. Arī sev es saku - man tas ir jādara vēl vairāk un aktīvāk nekā līdz šim.
Kliegt pret "valsti" nav risinājums. Risinājums ir - ņemt mēli rokā un iet pārliecināt kaimiņu, lai tas pārstāj gānīt valdību pīpētavā, bet lai iet un:
a) iestājas arodbiedrībā;
b) iestājas profesionāļu biedrībā;
c) ar atbildības sajūtu piedalās vēlēšanās;
d) pārliecina SAVU kaimiņu darīt to pašu.
Tieši to pašu es varu ieteikt minētajai raksta autorei. Atgādinu - valsts nav, ir tikai cilvēki. Cilvēki, kas var izvēlēties būt pašpārliecināti un aktīvi pilsoņi vai pelēka, bezformīga un mūžam nelaimīga masa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
