Tā vietā, lai Krievijai pagrieztu muguru, ES vajadzētu censties padziļināt abpusējo sadarbību. ES vajadzētu veicināt "Gazprom" dziļāku iekļaušanos ES tirgū, liberalizējot tirgu. Tomēr ES arī jāizdara spiediens, lai notiktu tālāka "Gazprom" restrukturizācija un lai Eiropas kompānijām rastos reāla pieeja Krievijas tirgum. Krievijas nevēlēšanās to darīt rada draudus Eiropas enerģētiskajai drošībai.
Putina administrācija patiesi daudzkārt ir apgājusi likumu ar līkumu un izdarījusi spiedienu uz ārvalstu investoriem, šim nolūkam izmantojot prokuratūru, nodokļu inspekciju, regulējošās institūcijas un tiesas. Tajā pašā laikā "Gazprom" ir kļuvis par dominējošo spēlētāju Eiropas gāzes tirgū, un tā darbības ES centienus panākt dziļāku sadarbību ar Krieviju padarījusi par izsmiekla objektu.
"Gazprom" stratēģija paredz trīs darbības virzienus. Pirmkārt, tā ir kooptācija – partnerības veidošana ar noteiktām valstīm, politiskajiem līderiem un korporācijām, kas tiek izmantota savas ietekmes nodrošināšanai. Otrkārt, "Gazprom" liek lietā gan savējo – enerģētikas resursu piegādātāja –, gan Krievijas diplomātijas ietekmi, lai panāktu sev vēlamos piegādes nosacījumus un "nosmeltu krējumu". Treškārt, tā ir dezagregācija – ES sašķelšana ar divpusēju darījumu palīdzību. "Gazprom" Eiropas kooptāciju veica, galvenokārt izmantojot sadarbību ar Vāciju. Partnerattiecības ar Vācijas enerģētikas kompānijām un bankām palīdzēja iegūt valsts varas labvēlību, kāds arī bija Krievijas mērķis.
Savu enerģētikas resursu piegādātāja Krievijas diplomātijas ietekmi "Gazprom" izmantoja, ar piegādēm pārplūdinot Turcijas tirgu, apturot gāzes piegādi Ukrainai un piedraudot gāzi atslēgt arī Baltkrievijai. Samiernieciski noskaņotiem partneriem, tādiem kā Itālija, "Gazprom" piedāvājis sadarbību ar īpaši izdevīgiem nosacījumiem.
Irānai Kremlis neļāva izveidot infrastruktūru, kas Krievijai varētu kļūt par konkurentu, piegādājot gāzi Eiropai. Lai nepieļautu gāzes piegādes no Irānas, Krievija nopirka praktiski visu Armēnijas enerģētikas sektoru. Tajā pašā laikā Krievijas atbalsts Irānas kodolpro-
grammām tikai vairo Irānas starptautisko izolāciju. Līdz ar to Irānā neieplūst Rietumu nauda, ar kuras palīdzību valsts varētu kļūt par Krievijas konkurentu gāzes piegādē.
"Gazprom" dominējošo lomu stiprina ar Kremli saskaņotas darbības, kas palīdz nostiprināt ietekmi, piemēram, Spānijas un Itālijas tirgos. Citkārt Kremlis rīkojas represīvi, piemēram, atslēdzot naftas piegādi Lietuvai pēc "Mažeiķu naftas" pārdošanas Polijas uzņēmumam, kā arī Ukrainai – pēc tam, kad tauta tur nobalsoja par "nepareizo" partiju.
Visdaiļrunīgākais dezagregācijas piemērs ir "NordStrem" cauruļvads, kura būvi atbalsta Vācija, sadusmojot Poliju un Baltijas valstis. Zemūdens cauruļvads maksās trīskārt dārgāk, nekā būtu maksājusi sauszemes cauruļvada būve, turklāt vājina Vācijas austrumu kaimiņvalstu enerģētisko drošību un apdraud Baltijas jūras trauslo ekosistēmu.
"Gazprom" vēlas iegūt pieeju sadales tīkliem Eiropā, kas sadarbībā ar "Gazprom" ir ES trumpja kārts. ES vajadzētu "Gazprom" norādīt, ka pieeja Eiropas sadales tīkliem būs atkarīga no līdzvērtīgas pieejas nodrošināšanas Krievijas enerģētikas tirgum. Tad Krievija būs gaidīts sadarbības partneris Eiropas enerģētikas tirgū un Krievija iemantos savu starptautisko partneru uzticību un cieņu.
Roberts R. Amsterdams ir viens no starptautiskā juridiskā biroja "Amsterdam & Peroff" dibinātājiem, tiesvedībā pārstāvējis Krievijas uzņēmēja Mihaila Hodorkovska intereses.
Materiāls tapis sadarbībā ar "Project Syndicate"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
