Piekrītu amatpersonām, ka specdienesti "ir spējīgi gādāt par sabiedrības drošību". Ir spējīgi. Tie ir spējīgi gādāt ne tikai par "sabiedrības drošību", tie ir spējīgi gādāt arī par sabiedrisko domu. Pat nezinu, ar ko vairāk tie pēdējos gados nodarbojušies — ar izmeklētu gādāšanu par drošību, vai ar domu.
Neredzu vajadzību te pa savam muļļāt beletristiku saistībā ar Kalvīša mitoloģizēto bijušo un esošo specdienestu darbinieku, bijušo čekistu un Vasjas onkuļa kalpu ("voiska djadi Vasi" — gaisa desanta karaspēks PSRS) bandu. Tas nav nekāds jaunatklājums. Vietā ir cits jautājums — kāpēc tas tiek aktualizēts tikai šogad? Kāpēc tikai tagad tiek vērtēts, vai ar operatīvās darbības pilnvarām apveltītu iestāžu nav par daudz? To nesamērīgas vairošanās cēloņus un iespējamās, arī tagad piesauktās, sekas (1999., 2002., 2003., 2006....) dažādos izdevumos publiski saucis, piemēram, Jānis Ādamsons. "Atsevišķi mūsu specdienesti neaizstāv valsts intereses, bet gan ir iejaukti daudzos nelikumīgos vai pat noziedzīgos darījumos.
Diemžēl tam ir pierādījumi." (RB, 11.04.2002.). Atrodiet un izlasiet. Ja tagad nez kāpēc skeptiski uzlūkotais Gundars Zaļkalns 2002. gadā teicis — "Drošības dienestu ārprāts", bet šogad — "Valsts drošības iestāžu putra — visi vainīgi" (rakstu virsraksti "Dienā") un visai labi sacīto argumentējis, kas traucējis viņa sacīto piecos gados, ja tas apstrīdams, apstrīdēt, ja respektējams, respektēt. Nejaukšos specdienestu profesionālās uzbūves lietās. To problēmām publikas uzmanību savlaicīgi pievērsuši daudz profesionālāki kungi (A. Vilks, J. Ādamsons, A. Vaznis, G. Zaļkalns,...). Bet problēmu ignorēšana no varas puses man liecina, ka premjera satraukums ir mākslots.
Manuprāt, viņam, viņiem primārais nav vis tas, ka pastāv kaut kāda banda, bet gan tas, ka tā ir "atkritēju" banda, kas jauc spēku samēru sistēmā. Ar savrupas bandas līmeņa kriminālu viņi tiks galā bez pūlēm. Vai viņi gribēs tikt galā ar operatīvo dienestu, drošības dienestu kriminalizāciju? Ja gadiem nav to gribējuši. Šis jautājums priekš manis ir atklāts.
Politikas pasūtīti
No politikas puses ne man vien izskatās, ka partijas ir biznesa projekti. Savukārt iegūtā izpildvara starp koalīcijas partneriem tiek sadalīta partiju ietekmes "zonās". Līdzīgi bandas pilsētā vienojas par dominējošo ietekmi noteiktās teritorijās. Attiecību raksturs, kad vienotais mērķis (valsts) partneriem faktiski ir sekundārs, nevar nenovest pie vajadzības pēc iespējami leģitīmām, proti — ar legālu pilnvarojumu nodrošinātām, bet faktiski privātām partiju, neteiksim, bandām, teiksim represīvas ietekmes formējumiem. Tas arī ir viens no operatīvai darbībai pilnvaroto dienstu vairošanās iemesliem. Turklāt — ja Saeima ir partiju pļāpātava vairāk nekā parlaments, ja pārvaldē, izpildvaras pašas noteiktie pamatprincipi tiek respektēti vairāk nekā fragmentāri, kāpēc man būtu jāiedomājas, ka šie desmit vai vairāk dienesti ar operatīvās darbības tiesībām, rīkojas pretēji tam stilam, tam paraugam, kādu tiem rāda politiķi. Ja rīkotos pretēji, būtu kancelēti.
Tie dara, "kā pieņemts". Izspiego, noklausās, vāc kompromatu "savu" politisko priekšnieku interesēs.... Presē diezgan viegli atrast dažnedažādus uzmanības izrādīšanas gadījumus no "orgānu" puses, kad tālāka uzmanības pamatotība netiek apliecināta. Taču — viss mierīgi, kamēr katrs cūka "savā" lauciņā. Te pēkšņi — kaut kas galvas galā saiet grīstē. Kā šogad, kad valdīšanu visu laiku krata, neteiksim, krīze, teiksim — politisks drudzis. Ja skatīties formāli — šķietami stabilai koalīcijai sviras krīt no rokām laukā un tā, piemēram, normālu un iespējamu kontrargumentu vietā ielaižas bezjēdzīgā referendumā, valdīšana sabīstas no ēnām ("Lemberga stipendiāti", "Damokla zobeni"), sākas runas par izmaiņām izpildvarā, kaut vienlīdz vērtus atkāpšanās iemeslus var atrast ne diviem trim, bet vairāk nekā pusei ministru. Jā, runā arī par valdības demisiju, lai gan pat opozīcija nespēj piedāvāt sakarīgāku alternatīvu konstrukciju. Prokuratūra un specdienesti bauda neredzētu ievērību politiskajā (ne profesionālajā) tirgū. Viena dienesta priekšnieku nemākulīgi aizsūta uz rezervistu soliņa. Katrs dienests dara darbu par sevi un "par to puisi". Bars "orgānu" stumdās ap vienām un tām pašām šmucēm. Katrs izlūko un kontrizlūko, lai citam nav vairāk, kā šim. Katrs filtrē, kāš un lej, lai provokatori partijās, destruktivitātes meistari konkurējošos uzņēmumos un organizācijās gādātu par politisko līdzsvaru. Sākas "mentu kari". Pēkšņi top atklāts, ka specdienesti savā starpā nedraudzējas. Un, savādi, nedraudzējas jo vairāk, jo lielāki kašķi galvas galā.
Aizkulišu karotāji
Neesmu aizkulišu profesionālis, lai nosauktu personas vai organizācijas, kas šobrīd rausta partijas un specdienestus. Kura no politikas aizmugurēm, aizkulisēm cīnās par ietekmju pārdali Latvijas politikā. Taču par to, ka šī ietekme pastāv, var spriest pēc tā, kas reāli notiek. Ja nosacīti vienkārši pārvaldāmā valstī, neraugoties uz gandrīz nepātrauktu varas tieksmi centralizēties, pārvaldes centrs saistībā ar valsts perspektīvu paliek izļuris, tad jādomā, ka vara pārvaldi novērš no valsts.
Nedomāju, ka situāciju rada varas nemākulība. Varas rīcība ir apzināta. Atklātā politika tai nav primāra. Tāpēc, ka — pirmkārt, lai arī "Pārskata par tautas attīstību 2000./2001." autori pauda, ka sabiedriskajā politikā Latvijā visai spēcīgi izpaužas noslēgtības tendence, sabiedriskās politikas process Latvijā nekādi nav uzskatāms par slēgtu, varas politiku tie, manuprāt, nepārprotami raksturoja kā slēgtu (pelēkie kardināli; privatizācijā priekšrocības grupējumiem, kas finansējuši lēmumu pieņemšanu; zema uzticēšanās pakāpe valsts institūtiem;...). "Varas partiju ietvaros ir kādi 10 cilvēki, kas pamatā nosaka visu un uz viņiem spiež kādi 10 cilvēki. Kopumā nebūs vairāk kā 40 līdz 80 cilvēki, kas nosaka politiku." ( viens no aptaujātiem politiķiem). Kas mainījies? Varas institūtu reitingi krasi negatīvi. Amatpersonu atkarība no padomniekiem un vēstniekiem (sk. K. Leiškalns, LA, 9.10.2007.).
Valdība slēpj budžeta projektu no arodbiedrībām. Slepenība arvien uzpūšas, likumā noteiktos ietvarus katrs staipa, kā tam patīk. Daļa sabiedrības pat pašas vēlēto Saeimu sāk turēt par tādu kā atavismu. Bet, ja faktiski lemj dažas "neievēlētas personas", tad arī partijas reālā varā ir atavisms. To spice arī piekopj slēgtu politiku attieksmē pret ierindas biedriem. Rezultātā "vēlētai "deputātu republikai" tiek pretstatīta slepena ekspertu vara, publisko politiķu diletantismam — aizkulisēs paslēpušos profesionāļu ezotēriskās atziņas, kas tur slepenās, ēnu politikas atsperes un nav atklājamas." (A.Panarins). No šī skaidrs, ka specdienesti te varai vajadzīgi kā slēgtās politikas nodrošinātāji un to kašķi atspoguļo saviļnojumus tieši politikas aizkulisēs.
Otrkārt, iepējams, ka runas par operatīvo dienestu optimizāciju nosaka ietekmīgāko politisko spēku vēlme varu centralizēt, nemainot varas dabu. Pagaidām grūti spriest, cik aktuāls te kāds 15. maijs, bet par zināmu "cietuma dzimšanu" (M. Fuko) vai atdzimšanu pārvaldībā jau var runāt. No visām sabiedrību veidojošām metodēm godājamākās ir represīvās. Sodi, sodi,... Turklāt nevis audzinoši, bet reketējoši. Pat Rīgas transporta organizatori nezin savu nemākulību attaisnot citādi, kā represējot autovadītājus. Proti — nevis uzlabojot satiksmi, bet piespiežot šoferus mainīt dienas kārtību, pielāgoties šo parazītu ielaistam stāvoklim.
Treškārt, nevienam oligarham Latvijā vai pat to grupai, manuprāt, nav vēlmes tērēt tik lielus resursus un nav arī tik vērienīgu ambīciju, lai nodrošinātu tik plašas nedabiskas trīsas visā varas sistēmā. Pat, ja te iesaistīti vietējie biezie, tad, kā noteikta ārēja pasūtījuma izpildītāji. Iespējams, ka Latvijā traģikomiskā veidā izpaužas situācija, kāda pastāvēja Maskavas Krievijā, kad tā bija gan tatāru, gan — tajā pašā laikā — Bizantijas protektorāts. Tatāri kontrolēja Krieviju militāri ekonomiskā, Bizantija — garīgā ziņā. Un viens otram netraucēja.. Tagad te tatāru vietā Krievija, Bizantijas vietā — transnacionālie atlantisti. Varbūt tiem traucē Latvija kā valsts, bet viens otram tie negrib traucēt. Būtu nesmuki arī, ja tiem būtu jāsastopas ar tādu traucēkli kā Latvijas vara. Jāsakārto tik lietas un viss būs štokos. Pieļaujams, ka Latvijas specdienesti te darbojas kā šo interešu ietekmes aģenti. Valdības nepārdomātas rosības dēļ, tie šogad tika savā nodarbē nepatīkami iztraucēti. Valsts politiku noteicošo cilvēku šaurais loks, tā izmaiņas varēja palikt ārpus ieinteresēto labo cilvēku uzraudzības un pāriet citu labu cilvēku ziņā. Nav šaubu, ja mainīsies politiskā ietekme, mainīsies arī specdienestu ietekmes sadalījums.
Ceturtkārt, padomājiet, cik Latvijā aktuāls sekojošais: "Viena no galvenajām morālā gara nomākšanas metodēm, izmantojot iebaidīšanas stratēģiju, ir precīza sekojošas taktikas ievērošana: cilvēks jātur nenoteiktībā, kas saistīta gan ar viņa esošo stāvokli, gan ar to, kas varētu gaidīt viņu nākotnē" (K. Levins).Tā kā man šī taktika te liekas manāma, teicu, ka specdienesti gādā arī sabiedrisko domu. Viņu rīcībā ir tāda neizsmeļama izejviela kā bailes. Specdienesti padara ticamus mītus, ko atskaņo mediji. Tas labi nostrādā — ij stājoties ES, ij katrās vēlēšanās. Un tas sola specdienestiem izcilu lomu civilizētās pasaules perspektīvā: "Vienlaikus pieaugs sociālās un politiskās personības kontroles iespējas. Drīz varēsim īstenot gandrīz nepārtrauktu kontroli pār katru pilsoni un uzturēt pastāvīgi atjaunojamus dosjē failus, kas bez parastās informācijas saturēs konfidenciālus sīkumus par katra cilvēka veselību un uzvedību. Attiecīgiem valsts orgāniem šie faili būs acumirklī pieejami. Vara būs to rokās, kas kontrolēs informāciju. Esošās organizācijas tiks aizstātas ar pirmskrīzes vadības iestādēm, kuru uzdevums būs preventīva iespējamo sociālo krīžu atklāšana un to vadības programmu izstrāde." (Z. Bzežinskis, "Tehnotronā ēra"). Arī šo perpektīvu radījušas bailes, bailes no savas sabiedrības. Ja tā tiks ņemta par pilnu, un tā tiek ņemta par pilnu, tā jau izpaužas arī Latvijas likumos (piemēram, vai mums ir pieejami resoru faili, vai varas rīcībā esošā informācija par cilvēkiem ir pakļauta sabiedrības kontrolei?), specdienestu pilnvarojuma tendencēs un izpausmēs, tad "orgāni" nonāks līdz konekvencei un ražos divus produktus. Pa vienam katram lietotājam. Drošību — spicei, bailes — sabiedrībai. "Mentu kari" nozīmē cīņu par to, kam tiks ļauts sasniegt šo perspektīvu.
Ko iesākt? Ta neko. Lielākā daļa to vien gaida. Tie lepni sauc: "Mēs reaģējam tā, kā mūs programmē." (D. Kolemans, "Komiteja 300"). Tie priecājas par Saeimas atlaišanas vienkāršošanu un balso par specdienestu kontroles apgrūtināšanu. Tie laimīgi, ka valsts apvērsumu vai atteikšanos no neatkarības būs vieglāk nodrošināt polittehnoloģiski. Šī Saeima riebjas, prasīs tai pašai varai, lai pagrūž priekšā citas marionetes. Paši jau neies censties. Nokāps tik pie urnām iznīcināt valsti. Un jutīsies kā pilsoņi. Jo būs uzvedušies, kā vajag. Iekļāvušies varai vēlamā perspektīvā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
