Roberts Ažāns: Valdību mierā neliks

Par Zatleru

Vienu brīdi likās, ka prezidents pierunāts novest situāciju līdz Saeimas atlaišanai. Iespējams, šī doma arvien nav atmesta, bet tikai atlikta.

Citādi nez vai prezidents liktos sajaucis iekārtas — parlamentāru republiku ar prezidentālu. Zatlers nav Putins vai Sarkozī, lai nominētajam premjera kandidātam izvirzītu tehnoloģiskus valdības veidošanos nosacījumus. Premjera kandidāts veido valdību patstāvīgi. Tādu (vairākuma, varavīksnes, mazākuma), kādu no esošām iespējām var izveidot un kas spēj dabūt parlamenta vairākumu. Tikai tad viņš var pilnībā par šo valdību atbildēt. Piecas, trīs partijas vai bezpartijiska valdība — tas ir nominanta ziņā. Par to var būt frakciju, prezidenta, kura katra pilsoņa viedoklis, bet tas, manuprāt, nevar būt prezidenta nosacījums. Prezidents Latvijā nav premjera priekšnieks. Premjera priekšnieks Latvijā ir Saeima.

Ja prezidents prasa nevis atbilstību stratēģijai, bet kaut kādus konkrētus veidošanas aspektus, tad uzstājas kā atsevišķu politisko grupu lobists. Interesanti, ko Zatlers sacītu, ja Godmanis, kā "piekto labējo partiju", ar ko runāt, būtu izvēlējies nevis "Jauno laiku", bet "Saskaņas centru". Formāli SC ir labējāks par sociāldemokrātisko JL. Vai arī, ja notiktu brīnums un koalīcijas partijas būtu devušas Godmanim zaļo gaismu optimālas profesionāļu valdības izveidei, neraugoties ne uz kādu partijas piederību? Tāda valdība tad prezidentam nederētu, jo, redz, tajā nav piecu partiju, nav "Jaunā laika"?

Bet, ja gadījumā notiktu tā, ka prezidents būtu atsaucis Godmaņa kandidatūru, ko (atsaukšanu) provocēja JL, tad šim solim nebūtu tiesiska pamata. Turklāt visnejēdzīgāk pēc šāda gājiena izskatītos pats prezidents. Pirmkārt, viņš tad būtu nominējis kandidātu, kuram pats ar saviem nosacījumiem radītu izgāšanas situāciju. Otrkārt, ja prezidents par varītēm gribēja piecas partijas, tad viņam pašam, vēl pirms nominēt konkrētu kandidātu no vairākiem zināmiem, sarunās ar partiju frakcijām vajadzēja panākt to apņemšanos, saistības darboties piecu partiju valdībā. Ja tās nav partiju saistības, bet tikai viena Godmaņa uzdevums, skaidrs, ka katrs šo, kā tik kaut kas nepatīk, var izgāzt. Treškārt, ministru kabinets nav modeļu sapulce, nav vajadzības ministru kandidātu dēļ rīkot skaistuma vai daiļlasīšanas sacensības. Turklāt — vairāk vēlams nevis, lai valdība būtu partijiski proporcionāla, bet lai tā būtu laba komanda. Rast iespējamu samēru starp jēgu un šo proporcionalitāti ir nominanta ziņā. Uzstādīt pārstāvības proporcionalitāti kā iepriekšēju nosacījumu, manuprāt, nozīmē akcentēt tieši to, ko visi teic negribam — pārpartijiskotu izpildvaru. Savādi, ka tika rosināta diskusija par ministriem, nevis valdības deklarāciju, kura pauž valdības saistības.

Vārdu sakot, domāju, ka arī prezidents kaut kādā mērā ierobežoja manverus, kas varētu vest tuvāk plašai valdības koalīcijai. Domājams, ka kūdīšana uz šīs Saeimas atlaišanu notiks vismaz līdz pašvaldību vēlēšanām. Tiks konstruētas un prezidentam pasniegtas atbilstošas situācijas. Varbūt nostrādās.

Par "Jauno laiku"

Meklēdams "jauno" esmu centies apskatīt visu, ko šogad publiski paudis "Jaunais laiks". Nav šaubu, JL ir skaļš un dižens "jaunā" tribūns. Diemžēl, no tribūniem, kad jāķeras pie ikdienas darba, maza jēga. Tāpēc, ja jāizvēlas starp esošiem vēžiem, labāk dodu priekšroku Godmanim un pat Kalvītim, nekā "Jaunajam laikam". Tāpēc, ka mītiņošanas vietā tomēr tiek piedāvāta kāda nekāda prakse. Pat sev it kā svarīgā situācijā "Jaunais laiks" nesit vis Godmani un Kalvīti ar skaidru, cilvēkiem saprotamu un konkrētu nepieciešamo pārmaiņu redzējumu. Tādu redzējumu, kas būtu salīdzināms ar Godmaņa piedāvāto un pārāks par to.

Izrādās, nav pat ar ko salīdzināt. Jo JL sit Godmani un "oligarhu partijas" tikai ar plātīšanos. Ar Doma laukumā vai vēl kur pievāktiem vārdiem "tiesiskums", "uzticība",... Gan uzdodot šos vārdus par savu privātīpašumu, bet nevīžojot piedāvāt savu šo vārdu tulkojumu valdības praksē.

Kāpēc JL nav valdības deklarācijas tiesiskuma sadaļas autors? Vai vismaz, ja tas JL tik svarīgi, kur ir JL versija šai sadaļai? Valdis Dombrovskis, kā saka Godmanis, daudz devis deklarācijas ekonomikas sadaļai. Tātad nav JL tikai propagandisti. Tad kur ir JL no demokrātisma (uzticības) viedokļa veikta valdības deklarācijas redakcija? Ko konstruktīvu, ko "jaunu" JL pats ir piedāvājis šai valdībai? Pārsvarā — pats savu izcilo apetīti, kas ne tuvu nav pieticīgāka par "oligarhu partiju" apetītēm.

Tie divi likumi, ko JL vēl aizaizvakar izvirzīja kā kategorisku nosacījumu dalībai Godmaņa valdībā, neliecina vis par JL principialitāti, bet drīzāk par mulķību. Vai arī par "pasūtījumu", kuru pildīt JL ir svarīgāk par dalību valdībā. Piemēram — tā sauktie "stučīšanas" labojumi. Par to nepieciešamību vēl strīdas pat juristi. Turklāt paši juristi raksta, ka tas, ko gribas prokuratūrai — mazākus "srokus" tiem, kas sadarbojas, likumos jau fiksēts. Bet, ja gribas īpašu labvēlību pārs šmuļiem, kuri par savas ādas cenu gatavi "stučīt" Lembergu, tad, saņemiet drosmi un pasakiet — mums vajag šo normu, mums vajag, lai prokurors personīgi, nevis tiesnesis tiesā var garantēt šitam un šitam kaut ko labāku par cietām nārām. Tas būs pa jaunam — godīgi. Kam vajag "stučīšanas" likumu? Ģenerālprokuratūrai. Un, nu JL metas to lobēt. Ne jau Saeimas plenārsēdē, ne aizkulisēs, ne medijos, bet ultimātos topošai valdībai. Kur pamats ticēt, ka šī partija, kura tā klaigā par tiesiskumu, tikusi valdībā, svēti skatīsies, lai izpildvara būtu pastarpināta no tiesu varas? Divkosība.

Ja cilvēki justos kaut cik stabilāk, tad es šajā laikā dotu valdību taisīt tieši JL. Un citu partiju vietā paākstītos tāpat, kā ākstās JL. JL būtu ļoti nepieciešams valdībā, ja tiešām būtu "veco laiku" alternatīva. Taču pat opozīcijā "Jaunais laiks" apliecina sevi nevis kā alternatīvu, bet uzvedas kā tā protestētāju daļa, kura zin tikai lamāties, bet pat kritizēt sakarīgi nejēdz. JL nav alternatīva esošajam. Skaidrs, ka šai varas elitei vajadzīga mācība. "Jaunais laiks" nepiedāvā mācību. JL piedāvā tikai sevi un destrukciju attieksmē pret valsts institūtiem. Nevis to satura pārkonstruēšanu.

Par Godmani

Ciniķis sacītu — Godmaņa nominēšana liecina, ka atmoda, kas tik ļoti piesaukta tautas sapulcēs, tiešām klāt. Re, Godmanis jau atlidojis un vēl viens otrs redzēts lidojam šurp. Tas nekas, ka apvītuši. Vēl ciniķis teiktu — nekādus jaunus laikus jums, mīlīši, nevajag. Vismaz politiskajam, inteliģences, mediju bomondam — ne. Jums vajag jaunas atrakcijas, jaunas partijas, jaunas sejas, bet — ne jau jaunus laikus. Uz to jūs lieliski notestēja Edgars Zalāns. Vienīgais no izvirzītajiem, kura retorikā bija jaušamas savādākas situācijas uztveres pazīmes. Dabiski, ka viņš izkrita laukā no "kasetes". Jo jums vajag jauno, kuru jūs labi pazīstat. Valdis Dombrovskis ir sakarīgs "japītis", to jūs labi pazīstat. Bet Zalāns tik vien kā atļāvās dažus teikumus ārpus stereotipa, dažus vārdus ienesa smalkās istabās no ielas, uzšķaudīja medijiem... Ar šīm ārējām pazīmēm pietika, lai nostrādātu signālsistēma — tas nav mūsējais. Lai parādītos birkas —– neinteliģents, pāķis.

Pēc satura, ko tad tas puika teica par valdību, neviens vairs nemeklēja. Meklēja pēc partijas piederības. Bet puika gudrs. Vienīgais no kandidātiem, kurš stereotipās priekšlikumu shēmas centās kaut cik motivēt ar cilvēcīgo, ar "psihoemocionālo faktoru". Kaut cik bāzēja iespējamo veiksmi nevis abstraktā nozaru "mehānikā", bet tiešā attieksmē pret cilvēkresursiem. Un deva man iespēju apgalvot — nu nevajag jums pagaidām jaunos laikus, jums vajag labi zināmas, ērtas "jauno laiku" ārējās pazīmes. Tāpēc pļāpāšana par "atkal tiem pašiem" — nieki vien. Jo jūs gribat tikai citus uzvārdus un varbūt oranžā vietā zilo. Nevis citādus, pa īstam jaunas ģenerācijas cilvēkus.

Tāpēc vecais Godmanis būs labu labais. Ja vien... Ja vien neuzskatīs, ka atkal iekāpis tajā pašā upe, kurā bija deviņdesmito gadu sākumā. Ja vien pratīs precīzi novērtēt to, kas un kāpēc šajā valstī kopš deviņdesmitā gada noticis. Ja vien sapratīs, ka uzticības krīzi piedzīvo nevis Kalvīša valdība, bet gandrīz nemainīgās politiskās elites ieturētais kurss attiecībās ar sabiedrību. Kurss ir jāmaina. Ja politiskā elite to nevīžoja izdarīt mierīgākā situācijā, piemēram, kad stājāmies ES, tad nu tas būs jādara uzticības krīzes situācijā un inflācijas pavadībā. No Godmaņa plāniem un valdības deklarācijas šajā sakarā var izlobīt tikai kādus ielāpus. Nevis politiku. Taču tieši Godmanis savukārt ir vienīgais starp virzītajiem kandidātiem, kurš savos tekstos ir šo situāciju aptveroši vērtējis. Ja ne citādi, tad meklēdams laikmetīgas mantras "Latvijas ceļam." Prāta un spara viņam vēl pietiek.

Jautājums — cik lielā mērā viņam izdosies pārliecināt partnerus par kursa maiņas nepieciešamību. Tas, ko Godmanis sauc par " varas imperatīvu" ir stāvējis priekšā sabiedrībai, nevis bruģējis tai ceļu. Un Godmanis pats ar "varas imperatīva" izpratni rēķinājies vairāk nekā ar valsts nepieciešamību. Arī šīs valdības komplektācija atstāj tādu iespaidu. Godmanis šķiet bez garām runām paņēmis valdībā tos, ko partijas šim nolikušas plauktā. Iespējams, arī četrās partijās nav notikusi nopietna situācijas pārvērtēšana. Tas, ka uz brīnumiem nenākas cerēt, būtu skaidrs jebkurā variantā. Taču, ja koalīcijai šī valdība kaut ko nozīmē, tad gan tās lietišķajam koptēlam, gan arī tās politiskajam tēlam vismaz jāstimulē cerības. Būtu bijusi vēlama, lai plaši nezināmu, bet izteiktu personību deleģēšana.

Taču šķiet, ka savs aprēķins, veidojot arī šo valdību, partijās turēts pārāks par situācijas apzināšanos. Ja būtu citādi, tad izpaliktu, piemēram, Veldres bīdīšana par aizsardzības ministru. Nekā nesaku, varbūt Veldre īstā vārdā saucams par Taleirānu vai Kutuzovu, es runāju par kombinācijas kuriozitāti kā tādu. Rēķinoties ar to, ka jaunajai valdībai nebūtu vēlams neviens lieks pleķis uz kroņa svārka, varēja gan bišķiņ valdīties un čomismu neizrādīt. Vai, piemēram, Rivža, manuprāt, nedarīja to, ko no viņas kā augstskolas mācībspēka, zinātnieka izglītības ministrijā varēja gaidīt. Tuvināja skolotājus ierēdņiem, nevis pedagogiem. Elpināja vairāk birokrātisko nekā pedagoģisko domu. Tomēr sistēmas un kvalitātes problēmas nozarē ir, manuprāt, pārliekas, lai cerētu ar tām tikt galā tikai uz empīriskas pieredzes rēķina. Turklāt Godmanis varēja pārpildīt prezidenta trešo vēlmi — nevairot birokrātiju. Mainīt valdības struktūru. Kancelēt e-ministra amatu, bērnu un ģimenes lietu sekretariātu, aizsardzības ministriju,... Tiešo pārvaldes funkciju apjoms un raksturs te neprasa ministrēšanu. Ar to gribu sacīt, ka Godmanis, lai arī lielās, ka visus pazīst, savā ziņā pircis kaķus maisā. Jo " varas imperatīvs" nosaka — vispirms sadalīsim krēslus, pēc tam redzēsim, ko varam darīt.

Domājams, ka labās fejas nevēlēs Godmaņa valdībai ilgu mūžu. To tieksies gāzt no pirmās dienas. Pamatā ar pie Kalvīša iemēģinātām tehnoloģijām. Lai gan formāli arī šai valdībai nekas it kā netraucē būt stabilai. Pirmais "dabiskais"nopietnais klupšanas akmens tai varētu būt 2009. gada budžets. Tad redzēs, vai vēl ir ar ko segt valsts sektorā strādājošiem inflāciju, kas nākamgad tomēr tiks segta ar kādu nekādu algu pieaugumu. Otrais akmens — pašvaldību vēlēšanas. Ja valdība, kura grasās ieviest "jauno novadu" karti, cietīs uz šīs kartes totālu sakāvi, tai jāiet prom. Taču vismaz visu nākošo gadu arī realitāte veicinās neapmierinātību. Ij "Jaunais laiks", ij citas "jaunās" partijas centīsies uzvārīties izmantodamas valsts grūtības.

Nevis vērsdamas tās uz labu. Pagaidām aiz dažādām spekulācijām reālā situācijas nopietnība nav skaidri definēta. Godmanis to varētu izdarīt. Un, ja nepieciešams, lūgt politiskajam galmam kaut ko līdzīgu pamieram. Lūgt izbeigt savstarpējās iegribu spēlītes, kamēr izdodas panākt, ka iespējamās krīzes draudi vairs nav akūti.