Lai neizklausītos pēc skaudīga un nenovīdīga latvieša, kurš pats neko nav sasniedzis un tikai “apliek” tos, kuri kaut ko dara, iesākumam gribētos paspiest roku līdz pašam elkonim Ilzei Zāģerei un pārējiem žurnāla “KINO pauze” veidotājiem un cieņas pilnā balsī iesaukties – jūs nu gan esiet ar baigām aknām!

Nē, ne jau par to, kas ir galarezultātā ir sanācis, bet par uzdrīkstēšanos ķerties klāt kaut kam tādam, kas pašos pirmssākumos teorētiski ir nolemts pilnīgai neveiksmei. Vispārējās deģenerizācijas laikā, kad daudz svarīgāki ir neesošās Latvijas mūzikas industrijas superzvaigžņu izmisīgie dziedājumi pēc meldiņa “ak, mūsu laiks iet uz beigām, bet lūdzu, lūdzu neaizmirstiet mūs” un nenobriedušos prātus satrauc intelektuālā darba proletāriešu rotaļāšanās bērnudārzā “Nemo”, atrodas traki cilvēki, kuri pēkšņi pasludina par jauna, atraktīva un azartiska laika pavadīšanas veida iestāšanos. Visi tie, kuru kaislība ir kino, var, kā saka, laimē diet, šeit Latvijā, un aizmirst par tiem tumsonīgajiem laikiem, kad pāris savu darbu neprātīgi mīlošu cilvēku izvēlētajām filmām bija jākļūst par rietumu pasaules vienīgajiem vēstnešiem baigo vasaru pārņemtajām likteņdzirnām mūsu pagastmāju mistērijas brīžos.

Izklausās jau neticami, ka tāda debesmanna ir nolijusi pār mums, tāpēc nopērkot žurnāla “KINO pauze” jaunāko un šobrīd vienīgo numuru, pārvariet sevi - atraujiet skatienu no senatnes pētniecei tipiskajiem Andželīnas Džolī krūšu apkārtmēriem un neglaimojiet sev - aplūkojiet to, kas slēpjas uz izdevuma aizmugurējā vāka. Ilgi gaidītā pauze ikdienas steigā un rutīnā, kam ir viens vārds kino, ar vizuāli estētisku baudījumu un dodot iespēju pafantazēt atgādina kinomīļiem, ka no 21.septembra atkal būs skatāma Talantu Fabrika, šoreiz gan ar numuru 2. Lai arī šāda ziņa ir redaktora nolaidības dēļ atstāta kā pati pēdējā, kuru būtu jāuzzina Deivida Linča, Larsa fon Trīrsa vai Pītera Grīnveja cienītājiem, dzelteni – oranži - sarkanais “KINO pauzes” fināls vislabāk raksturo to, kas potenciālo lasītāju sagaida paša žurnāla lappusēs.

Paaudze, kurai jebkura informācija ir vieglāk uztverama vienīgi komiksu sēriju veidā, kad maksimums attēla un minimums teksta izskalo pēdējās saprāta paliekas, diez vai būs uzskatāma par tiem laimīgajiem kinomīļiem, kuri pēc daudzu gadu pārtraukuma ir aplaimoti ar mūsu platuma grādos tik nepateicīgu lietu, kā žurnālu par kino. Lai jau krustvārdu mīklu cienītāji mēģina atkost aktrišu Vinsletas un Denēvas vārdus – galu galā viņas nav Doni vai Čillijas, kuriem ar sāpi ir atdoti pēdējie santīmi par balsojumu zvaniem un tāpēc smadzenes būs jāpiepūla ne pa jokam.

Sešdesmit deviņi santīmi par četrdesmit astoņām lappusēm – un tā katru mēnesi, ja uz kinomīļu istabas sienām ir vēl palikusi kāda brīva vieta jaunai krāsainai bildītei. Izlasi žurnālu un pēc piecām minūtēm esi veiksmīgi atbrīvojies no atpūtai domātā sloga. Vai pirkšu nākamo pēc mēneša? Diez vai. Jo laikam jau neesmu kinomīlis un mana kaislība nav kino, lai gan visu laiku biju pārliecināts par pretējo.

Ir “KINO pauzē” arī kaut kas vērtīgs. Sitiet mani nost, skaudīgie latvieši, kuri paši neko nav sasnieguši, bet tomēr ir! Tie ir fantastiskie vēlējumi, kurus bagātīgi dāļā sabiedrībā pazīstami cilvēki – pilnīgi gatavas receptes visiem tiem, kuri bezkaunīgi mēģina un mēģinās pierādīt, ka ir iespējams radīt tādu kino veltītu izdevumu, lai informācija tajā būtu domāta skatītājiem ar dažādām gaumēm. Lai šo informāciju meklētu daudzi kinocienītāji un, lai šāds izdevums būtu kvalitatīvs un labs.

Ko tur vairs piebilst – zelta vārdi, kuriem, diemžēl, nekad nebūs lemts piepildīties. Kvalitatīvs izdevums, kurš izpatiks visām gaumēm un, kuru pirks dažāda kalibra kinocienītāji par pieņemamu cenu nebūs nekad. Vismaz ne tādā tirgū, kā Latvija.

Pirmkārt jau kinoteātru piedāvātās vienveidīgās produkcijas dēļ – vairums filmu patiešām ir tādas, par kurām var rakstīt tikai vienkāršos, nepaplašinātos teikumos, pievēršot potenciālos skatītājus vienīgi ar krāsainu bildīšu palīdzību. Otrkārt, pat ja arī notiek brīnums un Latvijā selekcionētajai popkorngrauzēju auditorijai kinoteātros pēkšņi kļūst regulāri pieejamas daudz labas filmas – nu kaut vai tāpat vien, redzesloka paplašināšanai un kuras prasa plašākus komentārus, no cik latiem būs gatavi šķirties kinomīļi, lai iedziļinātos kvalitatīvi noformētā informācijā par un ap šādu kino?

Tāpēc likumsakarīgi ir tas, ka beidzot saules gaismu ieraudzījušais kino žurnāls latviešu valodā izdabā vienīgi noteikta vecuma auditorijai, kuru uztveres spēja liek izdevējiem nevis pievērties tik daudz saturam, kā meklēt dažnedažādas viltības, lai konkrētais izdevums tiktu veiksmīgi pārdots – konkursus ar balvām, brīvbiļetes, lielas bildītes ar tobrīd aktuāliem aktieriem un filmu fragmentiem, kā arī uzkrītoši vieglu informācijas pasniegšanas veidu.

Bet ko darīt tai auditorijai, kura bez tām viltībām var lieliski iztikt un kura patiešām grib uzzināt kino jaunumus biežāk nekā reizi mēnesī dažu teikumu veidā? Rakties internetā un ārzemju preses izdevumos? Ja esi kinomīlis, vismaz pagaidām nekas cits neatliks, jo lai kā arī cerējām, “KINO pauzei” šo tukšumu aizpildīt tā arī neizdevās. Vismaz pirmais numurs to nelika manīt. Norakstīsim to uz pirmajiem slīcēniem, kurus jākucina – lai izdodas Ilzei Zāģerei un viņas komandai visus labos nodomus ar bagātīgo vēlējumu klāstu palīdzību vērst realitātē. Realitātē, ne realitātes šovā.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus