RTU arhitekti: Nacionālā koncertzāle – sasteigts kompromisa risinājums  (8)

Viens no svarīgākajiem iemesliem – visus šo gadus koncertzāles būvniecība biežāk ir bijusi dažādu politisko partiju ambīciju objekts, kultūras ministriem virzot ideju par jaunu novietni un koncertzāles pabeigšanu katra konkrētā ministra darbības laikā (kas bieži nozīmē – triecientempā). Taču ir iztrūcis plašas, profesionālas, racionālos argumentos balstītas diskusijas starp politiķiem, profesionāliem arhitektiem, pilsētplānotājiem un pārējo sabiedrību, kuras rezultāts būtu izcila ēka īpašā Rīgas vietā, kas dotu lielu pienesumu pilsētas audumā. Tikpat kā nekad nav veikta padziļināta izpēte plašākā pilsētas mērogā par patiesi piemērotāko vietu koncertzālei un konkrēto pilsētas apkaimju ieguvumiem. 2019. gadā arhitektu birojs SIA "Nams" veica pētījumu, salīdzinot Uzvaras parka novietni, Andrejostu, Andrejsalu, AB dambi un Zaķusalu (ne Skanstes ielas teritorija, ne Centrāltirgus apkārtne, ne Lucavsala tur nebija iekļauta!).

Izņēmums nav arī tagadējā situācija, kad teju kā no zila gaisa parādījās ideja būvēt koncertzāli Kronvalda parkā. Šajā gadījumā patiesu izbrīnu un neizpratni rada koncertzāles novietnes izvēles principu necaurskatāmība un uzkrītošā sasteigtība. Nav veikta nopietna izpēte! No "prāta vētras" Kultūras ministrijā (KM) līdz oficiālam valdības lēmumam pagāja neierasti īss laika sprīdis. Tam sekoja sasteigts Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes lēmums pazemināt ēkas kultūrvēsturisko vērtību. Vai tā rīkojas atklāta, nobriedusi demokrātiska sabiedrība?

KM organizētajā Baltijas arhitektūras skolu un profesūras akadēmiskajā forumā – plenērā par Elizabetes ielā 2 esošās ēkas pārbūves scenārijiem – tika piedāvātas trīs izvēles: integrēt koncertzāli jaunajā kompleksā, vai nu pilnībā saglabājot Elizabetes ielā 2 esošo ēku, vai nu saglabājot ēkas vērtīgākos elementus, vai arī ēku pilnībā nojaucot. Taču netika piedāvāta iespēja novietni noraidīt kā nepiemērotu. Šādi tika devalvēta lieliska iespēja no trīs valstu jaunajiem arhitektiem – RTU, RISEBA, Igaunijas Mākslas akadēmijas arhitektūras skolas, Viļņas Ģedimina Universitātes studentiem – saņemt patiesu iecerētās novietnes izvērtējumu citu potenciāli iespējamo novietņu kontekstā.

Vai tādu var iegūt? Jā, var. Lūk, tikai viens piemērs. Šoruden Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē 4. kursa studiju procesa ietvaros tika veikts pētījums, aptaujājot dažādas iesaistītās puses. Tās bija 73 intervijas ar profesionāliem mūziķiem, mūzikas menedžmenta pārstāvjiem, kultūrpolitikas veidotājiem, rīdziniekiem, uzņēmējiem no Elizabetes ielas 2 apkaimes un arhitektiem. Visi aptaujātie uzsvēra, ka par šīs ēkas likteni būtu jālemj arhitektiem un būvniecības profesionāļiem. Savukārt neviens no aptaujātajiem arhitektiem neatbalsta ēkas nojaukšanu, un vairums to uzskata par vērtīgu 20. gs. modernisma mantojuma objektu. Tāpat no intervijām redzam, ka profesionāļi – mūziķi, mūzikas menedžmenta pārstāvji, arhitekti – uzskata: šādu objektu būvniecībā steiga nav pieļaujama!

Lūk, atbildes uz vēl dažiem uzdotajiem jautājumiem par novietni Elizabetes ielā 2. Kur būtu vislabākā novietne akustiskajai koncertzālei?

Viens no mūsdienu galvenajiem pilsētplānošanas principiem ir – nozīmīgiem kultūras objektiem piemīt spēja pārveidot, attīstīt un uzlabot apkārtējo vidi. Tādēļ tos bieži izvieto teritorijās, kur ir jāceļ pilsētvides kvalitāte, jārisina sociālās problēmas vai jāmazina degradējoši procesi. Elizabetes ielas 2 apkaime ir Rīgas Klusais centrs – te ir viena no labākajām urbānajām situācijām pilsētā. Vide ir augstvērtīga, dzīva un kvalitatīva. Ja koncertzāli plānojam Elizabetes ielā 2, vietā, kur nav būtisku pilsētplānošanas problēmu, mēs zaudējam unikālu iespēju uzlabot Rīgu citās degradētās/ mazāk attīstītās zonās, kādu pilsētā ir ne mazums.

Viens no jauno arhitektu piedāvājumiem ir ar koncertzāles novietni līdzsvarot abu Daugavas krastu attīstību, veidojot to kopsolī ar akadēmisko centru un "Rail Baltica" būvniecību Pārdaugavā, kā arī ir citas atbilstošas novietnes. RTU studenti jau vairāk nekā desmit gadus studiju laikā ir pētījuši iespējas būvēt koncertzāli visdažādākajās Rīgas vietās, kuras ir pieminētas diskusiju laikā, tostarp Uzvaras parkā, Andrejsalā, Andrejostā. Piemēram, laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam maģistra pirmā kursa studiju programmā ir tapuši vairāk nekā 90 koncertzāles projekti dažādās novietnēs. Tos ir vadījuši un vērtējuši gan akadēmiskie mācībspēki, gan praktizējoši arhitekti: prof. S. Treija, prof. U. Bratuškins, doc. Dr. arh. E. Bondars, Dr.arh. A. Eniņa, arh. G. Grabovskis, Dr. arh. I. Rukmane-Poča, prakt. doc. E. Bērziņš, arh. O. Šablovskis, arh. I. Lazdiņš, arh. Matīss Šteinerts u. c.

Vai koncertzāles funkcionalitāti var "ievietot" Elizabetes ielas 2 novietnē?

Jaunie arhitekti ir pētījuši Elizabetes ielas 2 novietni, tajā "ievietojot" 18 līdzīgas ietilpības pasaulē labākās koncertzāles. Secinājums ir vienkāršs – šajā zemesgabalā būvējot koncertzāli, nebūs iespējams izvairīties no telpiskiem vai funkcionāliem kompromisiem. Plānotā ēka būs "iespiesta" parkā vai tiks būvēta, izcērtot parka kokus, vai arī būs jānojauc ēka Elizabetes ielā 2, bet šādas ēkas pasaulē ir saglabājušās tikai trīs. Tieši šobrīd tiek veikts ēkas mākslinieciskais novērtējums.

Visām 18 apskatītajām koncertzālēm blakus ir ūdensmala vai plašs priekšlaukums. Elizabetes ielas 2 zemesgabals nepieļauj priekšlaukuma izveidi, tajā pat nevar ietilpināt tāda mēroga ēku, saglabājot esošo būvapjomu. Vēl jo vairāk! KM ieceres rezultātā ievērojami – par 30–40% – palielinātos būvapjoms parkā, jo, lai gan telpu platība kvadrātmetros koncertzālei un Pasaules Tirdzniecības centram ir līdzīga, biroju ēkas griestu augstums ir daudz mazāks par publisko telpu augstumu.

Turklāt, īstenojot KM ieceres, zemesgabals tiks pilnībā aizbūvēts un ēkai nebūs iespējams izveidot priekšlaukumu. Tā ir būtiska modernisma perioda brīvstāvošu sabiedrisko ēku un mūsdienu akustiskās koncertzāles sastāvdaļa. Būs apgrūtināta arī iespēja ēku paplašināt, ja tāda vajadzība rastos. Tādējādi var secināt, ka, būvējot šajā vietā, radīsies vajadzība atteikties no daļas sākotnēji plānoto ēkas funkciju vai samazināt plānoto zāles ietilpību. Būs vajadzība pieņemt būtiskus ēkas būvapjoma kompromisus.

Vai koncertzāle ietekmēs vidi?

Palielinot Elizabetes ielā 2 esošās ēkas būvapjomu, nebūs iespējams izvairīties no Kronvalda parkā esošo koku nociršanas un vides pārveidošanas kopumā. Tiks izjaukta Klusā centra apkaimes klusā idille, tajā iebūvējot multifunkcionālu aktīvas izmantošanas objektu. Klusā centra transformācija sekos neizbēgami.

Vai koncertzāle būs ērti pieejama visiem transporta veidiem?

No transporta plūsmas viedokļa ir svarīgi divi aspekti – autostāvvietu pieejamība un satiksmes intensitāte. Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi neprasa obligātu auto stāvvietas izbūvi, taču koncertzālei tāda būs nepieciešama. Pretējā gadījumā nepiemērotās vietās novietoti auto degradēs apkārtējo vidi. Jau tagad var novērot, kā tas notiek Simtgades alejā pie Nacionālā teātra, uz piebraucamā parka celiņa pie Brīvostas pārvaldes, Elizabetes ielas 2 apkaimē un Kongresu nama priekšlaukumā, kur ikdienā ir ļoti daudz automašīnu. Šiem objektiem pievienojot 1300 apmeklētāju radīto automašīnu slodzi (KM aprēķinos tie ir 600 auto), parka teritorijai ir risks pārvērsties par Dailes teātra priekšlaukumam līdzīgi degradētu teritoriju, jo pazemē visas autostāvietas nebūs iespējams izvietot.

Saskaņā ar Rīgas domes Satiksmes departamenta datiem krustojumos apkārt Kronvalda parkam sastrēguma stundās tiek sasniegts krustojumu caurlaidības maksimums. Ja tieši sastrēgumstundās plūsma palielināsies par 600 auto, būs jāpārplāno satiksme apkaimes galvenajās ielās – K. Valdemāra ielā, Elizabetes ielā, O. Kalpaka bulvārī –, kur jau šobrīd vakara stundās ir nozīmīgi sastrēgumi.

Cik svarīgs ir kultūras un vēstures mantojums?

Ēka Elizabetes ielā 2 ir bijusī Latvijas PSR komunistiskās partijas galvenā mītne Rīgā. Tā būvēta pēc augstākajiem modernisma laikmeta standartiem vienotā kultūras garā ar visas tā laika pasaules arhitektūru. Būvniecībā izmantoti sava laika augstvērtīgākie būvmateriāli un modernākās metodes. Nozīmības ziņā ēka pielīdzināma 19. gs. piļu un muižu arhitektūrai, jo kalpoja par sava laika elites organizācijas mājvietu. Bijušās kompartijas ēkas nojaukšana būtu pielīdzināma 20. gs. sākuma muižu grautiņiem, uz kuriem šodien skatāmies ar nožēlu, jo pēc simt gadiem mēs uz šo padomju laika mantojumu raudzīsimies no pavisam cita skatpunkta.

Izskanējis viedoklis, ka ēka ir Marsela Breiera (Marcel Breuer), Bernāra Zerfisa (Bernard Zehrfuss) un Pjēra Luidži Nervi (Pier Luigi Nervi) 1958. gada UNESCO ēkas Parīzē pakaļdarinājums. Tas neatbilst patiesībai. Šīm ēkām laikmetam raksturīga un kopīga ir tikai formu valoda. Ja ēka Elizabetes ielā 2 ir Parīzes ēkas pakaļdarinājums un tādēļ nav vērtība, tad tikpat labi var teikt, ka mūsu Nacionālā opera ir antīkās arhitektūras pakaļdarinājums un arī ir nojaucama.

Bijušās kompartijas ēkas komplekss ar Berlīnes mūra fragmentu ir spēcīga vēsturiska vietzīme Rīgā, kas ataino taisnīgas vēstures iznākumu. Tā ļauj mums atcerēties par totalitāru varu radīto pārdzīvojumu un stāsta bērniem par tiem, kas uzvarēja šajā netaisnīgajā un nevienlīdzīgajā cīņā. Ir grūti izprast ministra vēlmi iznīcināt šādu mūsu nācijas politiskās uzvaras vietu.

Pēc visa tā rodas loģiski jautājumi: kādēļ Kultūras ministrija neņem vērā arhitektu un pārējās sabiedrības viedokli Nacionālās akustiskās koncertzāles vietas izvēlē? Kāpēc šobrīd tiek pretnostatītas radošās nozares – mūziķi pret arhitektiem –, iezīmējot arhitektus kā koncertzāles pretiniekus un nesadzirdot to, ka nozare vienkārši aicina atrast šai būvei vispiemērotāko vietu mērķtiecīgi organizētā, pārdomātā procesā, kāda ir trūcis gan iepriekš, gan tagad, draudot nonākt pie kārtējā pēkšņi sasteigtā kompromisa risinājuma pilsētas fiziskajā un kultūras telpā.