Zagt ir slikti. Tam piekrīt vairākums, bet pret nelegāliem CD, datorprogrammām un plaģiētiem darbiem attieksme ir kā pret nelikumīgu, bet pieņemamu darbību. Ierastie iebildumi, ka tas ir sabiedrības kultūras rādītājs un bez n-to paaudžu maiņas nekas nemainīsies, ir domāti bezdarbības attaisnošanai. Plaģiātisms augstskolās pastāv tādēļ, ka pasniedzēji to pieļauj. Zagšana ir iespējama, ja par to nesoda. Tādējādi pasniedzēji kļūst par zādzības līdzzinātājiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sākot studijas, studentiem būtu jāiemāca, kā pareizi noformēt akadēmiskos darbus, kādai ir jābūt to struktūrai un atsauču mehānismam. I.Kreituses minētajam piemēram, ka studente literatūras saraksta vietā iesniegusi bibliogrāfiju, var būt elementārs izskaidrojums. Viņa tos neatšķir.

Pamatots varētu būt arguments, ka pasniedzēji darbus rūpīgi nelasa, jo viņiem to ir par daudz. Bet students varētu sagaidīt, ka pasniedzējs ir pietiekami kvalificēts, lai orientētos jaunākajā literatūrā, un savā sfērā būtu pacenties Internetā atrast pieejamos materiālus, ieskaitot studentu darbus. Anglijā augstskolās studenti savus darbus saņem atpakaļ ar komentāriem, kas liecina, ka darbs ir lasīts. Šādas prakses ieviešana Latvijā saknē nogalētu plaģiātisma attaisnojumu ar darba bezjēdzību.

Tāpat būtu vērts pārdomāt prasības par to, kas studentiem jāraksta. Neskaitāmie referāti, kuri galarezultātā ir nevis analīze, bet pieejamo materiālu kompilācija, var būt radušies nepareizu prasību dēļ. Vienu 15 000 zīmju referātu var aizvietot ar trim 5000 zīmju esejām, kas, pirmkārt, sadalīs darba apjomu visam semestrim nevis tikai sesijai, un, otrkārt, liks studentam iedziļināties temata dažādos aspektos.

Ir elementārs veids kā noteikt, vai students darbu ir rakstījis pats. Atliek viņu par darba tematu izjautāt un prasīt paskaidrot atsevišķas tēzes. Ja students to nespēj, jautājumi ir lieki.

Parādību nedrīkst izskaidrot ar līdzekļu trūkumu, bet atliek racionāli izmantot to, kas ir pieejams. Man nav atbildes, kāpēc fakultātēs nav izveidoti studentu darbu elektroniski reģistri, kuros pasniedzējs var novērot, par ko students rakstījis līdz šim. Šāds reģistrs ļautu konstatēt gan pašplaģiātismu, gan viena darba iesniegšanu vairākos priekšmetos, gan zagšanu no jau eksistējošiem darbiem. Tāpat būtu normāli, ja studenta failā atzīmētu pieķeršanu plaģiātismā. Ja tas ir noticis vienreiz, pasniedzējam ir pietiekams pamats šī studenta darbā iedziļināties rūpīgāk.

Ne mazāk svarīgs ir sods, kuru students par šo nodarījumu saņems. Ja es savā augstskolā iesniegtu plaģiātu, man šo darbu neieskaitītu un es nonāktu speciālā komitejā, kura lemtu par izslēgšanu vai citu sodu. Ja ir zināms, ka vairāk par morālu “fui” nebūs, sabiedrībā ar visai rezervētu attieksmi pret likumu tas nav pietiekami. Publiskas nosodījuma prāvas atgādina kompartijas sapulces un ir bez reāla rezultāta.

Augstskolām ir jāizveido skaidra sodu sistēma un jāsāk tā pielietot. Visiem, ne tikai bakalaura vai maģistra darbiem.

Ir nožēlojami lasīt LU prorektora apceres, vai K.Sedlenieka novērojumi ir pietiekami reprezentatīvi. Protams, aptauja vai cita veida pētījums, cik studentu savā dzīvē nozaguši cita intelektuālo darbu, būtu interesanta lasāmviela, bet ko tas maina pašā parādībā?

Ja augstskolu vadība nesapratīs, ka apgalvojumi par naudas prasīšanu iestājeksāmenos vai iespēja akadēmiskos darbus pirkt par naudu (arī no pasniedzējiem) attiecas uz viņiem, nevis marsiešiem, un prasīs reprezentatīvus datus, problēma nepazudīs.

Augstskolām beidzot būtu jāizšķiras, vai tās ir naudas pelnīšanas un diplomu drukāšanas fabrikas, vai institūcijas, kuru diplomam ir zināšanu segums. Neproporcionālais maksas un vakara nodaļu studentu skaits, maksātāju paturēšana augstskolā, līdz vairs nav neviena attaisnojuma viņus neizslēgt, acu pievēršana uz darbu kvalitāti un plaģiātu, nākotnē radīs situāciju, ka jau tagad krietnos gados esošos pasniedzējus nebūs kam nomainīt. Būs saražoti tik daudzi absolventi, ka universitātes diploma vērtība līdzināsies vēstulei, ka esat iekļauts Oksfordas vai citas iestādes gudrāko pilsoņu sarakstā, tikai par to jums jāsamaksā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form