Sannija Matule: Kā aprēķināt morālo kaitējumu
Foto: DELFI

Raksts "Morālā kaitējuma kompensācijas aprēķinavadmotīvi" publicēts žurnālā "Jurista Vārds" Nr.15 (662) 2011. gada 12. aprīlī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Neskatoties uz striktu tiesisko regulējumu un visai plašo judikatūru, tiesu praksē konstatējama kļūdaina likuma normu piemērošana un nepareiza to satura interpretācija, nepietiekama likumā norādīto kritēriju, kas ņemami vērā pie morālā kaitējuma kompensācijas apmēra noteikšanas, izvērtēšana, neprecizitātes tiesas pieņemto lēmumu formulējumā un citas kļūdas, trūkumi un nepilnības. Tāpat atzīmējama visai atšķirīga morālā kaitējuma apmēra noteikšana gadījumos, kad kaitējums radīts salīdzināmos apstākļos," tik skarbi secinājumi izriet no Augstākās tiesas nule publiskotā tiesu prakses pētījuma par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā.

Jaunākais Augstākās tiesas publiskotais pētījums, ko sadarbībā ar Senāta Krimināllietu departamentu un Judikatūras nodaļu veikusi profesore Dr.iur. Valentija Liholaja, ir bijis darbietilpīgs: kopumā analizēti 223 laikā no 2008. līdz 2010. gadam spēkā stājušies tiesu nolēmumi, to skaitā 84 - pirmās instances, 92 - apelācijas instances un 37 kasācijas instances tiesas nolēmumi 85 kriminālprocesos.

Šajā apjomīgajā materiālā atspoguļojas ne tikai tiesu prakses izvērtējums, tam sekojoši secinājumi un ieteikumi, bet arī sniegts pārskats par morālā kaitējuma kompensācijas jēdzienu un tiesisko regulējumu, un pat tapis orientējošs uzskates materiāls, kurā iepretim Krimināllikuma pantiem norādītas potenciālās kompensācijas naudas summas (tabulu sk. žurnālā "Jurista Vārds" Nr.15 (662) 2011. gada 12. aprīlī).

Pētījuma izstrādes gaitā autori apkopojuši informāciju arī par vairāku ārvalstu praksi attiecībā uz analizēto tēmu. Šai sakarā secināts: nevienā valstī vēl nav izstrādāta vienota metodika, kas palīdzētu precīzi aprēķināt morālā kaitējuma apmēru, jo tas nav izsakāms materiālā ekvivalentā.

  

Apsvērumi jautājuma izlemšanā

Būtiskas atšķirības un kaitējuma apmēra noteikšanas grūtības nav svešas arī Latvijas tiesu praksē. Tādēļ, lai novērstu kļūdas un nepilnības, kas konstatētas pētījuma gaitā, un nodrošinātu likuma priekšrakstiem un judikatūrai atbilstošu jautājuma par morālā kaitējuma kompensācijas izlemšanu, kā tas norādīts pētījuma kopsavilkumā, tiesām jāievēro, ka jautājums par morālā kaitējuma kompensāciju izlemjams, ņemot vērā sekojošo:

[1] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 22. pantā noteikto personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā morālo aizskārumu un fiziskās ciešanas, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.

[2] Arī Civillikuma 1635. panta (tā 2006. gada 26. janvāra redakcijā) pirmā daļa nosaka, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts morālais kaitējums, dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

[3] Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai nemantisku labumu aizskārumu.

[4] Kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu un/vai fiziskajām ciešanām. Kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements.

[5] Tiesas noteiktā kaitējuma kompensācija nav uzskatāma par sodu Krimināllikuma 35. panta izpratnē vai dubultsodu Kriminālprocesa likuma 25. panta izpratnē, bet tā ir mantisko jautājumu risināšana Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā.

[6] Kriminālprocesa likuma 22. pantā noteiktā pamatprincipa praktisku realizāciju reglamentē šā likuma 26. nodaļā "Ar noziedzīgu nodarījumu radītā kaitējuma atlīdzināšana" ietvertās normas, kuras faktiski satur arī materiālo tiesību normas, tāpēc, izlemjot pieteikumu par radītā morālā kaitējuma kompensāciju, tiesai jāvadās no tām.

[7] No vispārējās kārtības, kāda noteikta Kriminālprocesa likuma 26. nodaļā, būtiski atšķiras kaitējuma kompensācijas saņemšanas kārtības regulējums cietušajiem, kas par tādiem atzīti Krimināllikuma 260. pantā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, jo šajos gadījumos kaitējuma kompensācijas veidu, apmēru un saņemšanas kārtību bez Kriminālprocesa likuma 26. nodaļā ietvertajām normām, Civillikuma 1635. panta (2006. gada 26. janvāra likuma redakcijā) regulē arī 2004. gada 7. aprīļa Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums un Ministru kabineta 2005. gada 17. maija noteikumi Nr. 331 "Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem

nemateriālajiem zaudējumiem".

  

Svarīgākie vadmotīvi

Izlemjot jautājumu par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, pētījuma autori vērš uzmanību, piemēram, uz šādiem apsvērumiem.

[1] Ar katru noziedzīgo nodarījumu personai tiek nodarīts arī morālais kaitējums. Tas ir saistīts ar morālo gandarījumu, proti, kad par noziedzīgo nodarījumu persona saņem likumā paredzēto sodu. Vai personai ir tiesības uz materiālo atlīdzinājumu, kompensējot morālo kaitējumu, ir vērtējams jautājums. Lai konstatētu cietušās personas tiesības uz materiālo atlīdzinājumu, ir nepieciešams konstatēt cēloņsakarību starp noziedzīgajām darbībām un radušos morālo kaitējumu, proti, vai nodarīts tāds kaitējums, par kuru pienākas saņemt materiālo atlīdzību. Cietušajam ir tiesības prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par neatļautu darbību var vainot.

[2] Saskaņā ar Civillikuma 1635. panta trešajā daļā noteikto gadījumos, kad pret personu vērstais nodarījums izpaudies kā noziedzīgs nodarījums pret dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam ir nodarīts morālais kaitējums. Līdz ar to, kā tas norādīts Kriminālprocesa likuma 351. panta pirmajā daļā, pieteikumā par radītā kaitējuma kompensāciju kompensācijas apmērs par morālo aizskārumu un fiziskajām sāpēm tikai jānorāda, bet tiesas kompetencē ir noteikt tā apmēru.

[3] Iepriekš minētais attiecināms arī uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas apdraud vairākus objektus, piemēram, kā Krimināllikuma 260. pantā ietvertā ceļu satiksmes noteikumu vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana, kad tiek apdraudēta ne vien satiksmes drošība, kas ir galvenais tiešais apdraudējuma objekts, bet arī cilvēka dzīvība un veselība, kas ir šā noziedzīgā nodarījuma papildu tiešais objekts, vai Krimināllikuma 231. panta otrajā daļā paredzētais huligānisms, kad apdraudēta gan sabiedriskā kārtība, gan personas veselība.

[4] Saskaņā ar judikatūrā noteikto tiesa, izlemjot jautājumu par kompensācijas pieteikumu, var apmierināt (piedzīt) prasību par kaitējuma atlīdzību, neapmierināt (noraidīt), atstāt bez izskatīšanas pieteikumu par nodarījuma rezultātā radītā kaitējuma atlīdzināšanu un (vai) nenoteikt kompensāciju. Kompensācijas nenoteikšana vai pieteikuma atstāšana bez izskatīšanas neliedz personai tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtībā jeb Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

[5] Nenosakot kaitējuma kompensāciju cietušajam, netiek pieļauts Kriminālprocesa likuma 22. panta nosacījumu pārkāpums, jo tas neliedz personai tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesiskajā kārtībā jeb Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

[6] Lai nodrošinātu personai ar likumu garantētās iespējas morālās kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai, gadījumā, ja cietušā pieteiktā kompensācija nav apmierināta, tiesai jāizlemj un nolēmumā jānorāda, vai cietušā pieteiktais morālā kaitējuma atlīdzinājums nav jānosaka vai arī ir jānoraida, jo šim apstāklim ir nozīme, vai cietusī persona saglabā tiesības pieteikt prasību civiltiesiskā kārtībā, kā tas noteikts Kriminālprocesa likuma 353. panta otrajā daļā.

[..]

[13] Tā kā Kriminālprocesa likuma 26. nodaļas normas un Civillikuma 1635. pants tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja nosaka cietušajam, par kādu kriminālprocesā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 95. panta pirmo daļu var būt persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums (morāls aizskārums vai fiziskas ciešanas), personai, lai varētu šādu tiesību realizēt, ir jābūt uz likumīga pamata Kriminālprocesa likuma 96. pantā noteiktā kārtībā atzītai par cietušo. Morālā kaitējuma kompensācija atkarībā no prasījuma pamata ir piedzenama par labu cietušajam, jo, piedzenot to par labu cietušā pārstāvim, tiek pārkāpti Kriminālprocesa likuma 350. panta pirmās daļas un 514. panta pirmās daļas 10. punkta noteikumi.

  

Kritēriji kompensācijas apmēra noteikšanai

Nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, pētījuma autori vērš uzmanību uz šādiem kritērijiem, kas būtu jāņem vērā.

[1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 1635. panta otrajā daļā noteikto atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

[2] Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 352. panta pirmajai daļai, lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesai ir jāizvērtē cietušā pieteikums un jāņem vērā:

1) noziedzīga nodarījuma smagums un izdarīšanas raksturs; 2) nodarītās fiziskās ciešanas, paliekoši sakropļojumi un darbspēju zudums; 3) morālā aizskāruma dziļums un publiskums; 4) psihiskas traumas. Tiesa nedrīkst aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu un norādi, ka tie pie kompensācijas apmēra noteikšanas ņemti vērā, bet šie apstākļi katrā konkrētā gadījumā izvērtējami, norādot, kā tie ir ietekmējuši lēmumu par kompensācijas apmēru.

[3] Izlemjot jautājumu par morālās kompensācijas apmēru, tāpat jāvadās no cilvēktiesību un kriminālprocesa principiem, kā arī tiesu prakses citos, jo sevišķi - salīdzināmos gadījumos, kad atlīdzinājumam pēc iespējas ir jābūt līdzīgam.

[4] Lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, jāievēro samērīguma princips un tas, ka morālā kaitējuma kompensācija ir tikai viens no kompensācijas veidiem un neaizstāj cietušā mantai un veselībai nodarīto kaitējumu.

[5] Tā kā Kriminālprocesa likumā no morālā aizskāruma (kaitējuma) ir īpaši izceltas fiziskas ciešanas, morālā kaitējuma elementi ir izvērtējami patstāvīgi, ņemot vērā, ka morālais aizskārums jeb garīgās ciešanas un fiziskās sāpes jeb ciešanas tiek saistītas ar atšķirīgām izpausmēm, proti, pirmajā gadījumā ar psiholoģisku diskomfortu un dažādām negatīvām emocijām, bet otrajā gadījumā - ar ķermeņa sāpēm. Ja cietušais pieteikumā ir nodalījis pieprasīto kompensāciju par morālo aizskārumu un fiziskām sāpēm, tiesai jautājums par pieteikto kompensāciju izlemjams tieši tādā pašā veidā.

[6] Lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu atbilstīgs, tam ir jābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu, un, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tiesai ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Šāds pamatojums ir būtisks, lai ikviens varētu pārliecināties par tiesas nolēmuma tiesiskumu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form