Saruna ar Leonīdu Macihu: Kabala un sieviete

Leonīds Macihs: Es domāju, ka askēze ir pretrunā cilvēka dabai, un tādēļ cilvēkos, kas mīl dzīvi visās tās izpausmēs, tā izsauc noraidošu reakciju. Askēze ir dzīves noliegums, es pat teiktu – bēgšana no dzīves. Taču tie, kas dzīvē piedalās un to mīl – kā, piemēram, jūs – tiem, protams, askēze izraisa nepatiku. Askēze ir cilvēkam neraksturīgu noteikumu uzspiešana, ķermeniskuma un baudas noraidījums, tādas dzīves uzspiešana, kas vēršas nāvē, iracionālu grēku uzspiešana. Agrīnās kristietības mūks Prokopijs no Cēzarejas rakstīja kādam citam mūkam: "Lūk, brāli, tu lielies, bet es esmu mirušāks par tevi." Nezinu, vai vajadzētu lielīties ar to, ka kāds ir mirušāks par citu. Lielīties jau var ar dažādām lietām, taču, kad cilvēks priecājas un gūst baudu no tā, ka ir gandrīz līķis, tad mums, dzīvajiem tas izraisa riebumu. Mironim starp dzīvajiem ir grūti izlikties dzīvam un kaislīgam, un mums, dzīvajiem ir grūti izlikties pa pusei mirušiem.

Zvirgzds: Vai kabala nav vairāk tāda tekstuāla dzīve?

Macihs: Tā, protams, ir dažāda, taču kabalas skatījumā askēze neiederas. Mūki un vientuļnieki tiek nosodīti. Tiesa, tur bija hasīdej aškenaz, 14. gadsimta Vācijas un Austrumeiropas hasīdi, kuri atradās kristietības ietekmē un mēģināja īstenot askēzes ceļu, taču tas nav galvenais kabalas novirziens, tikai tāda tendence. Kabalai ir daudz aspektu, ir daudz tekstuālu lietu, protams, taču tās neprasa no cilvēka pasaules noraidījumu. Tā ir vēl viena bauda, vēl viens kaifs. Tas domāts tiem, kam šis kaifs ir pieejams - palasīt tekstus. Kabala vienmēr apgalvojusi, ka bauda un kaifs ir viens no galvenajiem cilvēka dzīves aspektiem, tā ir tīrs un klasisks intelektuālā baudījuma veids. Ne jau visiem, bet tiem, kam tas pieejams, tiem kaifa ir pietiekami.

Zvirgzds: Bet kā tad ar tradicionālo attieksmi, ka ar kabalas studijām var nodarboties tikai tie, kas vispirms apguvuši Talmūda tekstus, kā arī sasnieguši noteiktu vecumu. Ja tagad ar kabalu nodarbojas tie, kas izkrituši no tradīcijas aprites, vai neiznāk tā, ka viņi nesagatavoti nodarbojas ar to, ko citi apguvuši pēc daudzu gadu studijām?

Macihs: Tas taču ir parastais mācekļa un studiju ceļš. Ir viens ceļš tiem, kas ir izglītotāki, un cits tiem, kas ir iesācēji. Divdesmitajā gadsimtā, pateicoties kabalas popularizācijai, ir sabrukušas daudzas barjeras - gan šķiriskās, gan dzimuma, gan īpašuma, gan arī nacionālās, tādēļ ar kabalu var nodarboties visi, kas to vēlas. Pie kabalas sākuši tiekties daudzi lieliski visu nacionalitāšu cilvēki, un tas ir vienreizēji bagātinājis kabalu. Jauns mistiskais skatījums, jauns redzējums, pati šo cilvēku klātbūtne un interese ir lielisks fakts. Pilnīgi cita atmosfēra. Dažādi cilvēki ienes kabalā savu pieredzi - milzīgu neebrejiskās pieredzes slāni. Kabalai piepulcējas cilvēki, kas itin nekā par to nezina, taču viņiem ir vēlme uzzināt, viņiem nav pilnās krūzītes kompleksa. Viņi nedomā, ka zina visu uz pasaules, viņi ir gatavi daudz mācīties. Protams, ar tekstuālajām baudām sākumā ir grūti, un tās spēj sasniegt tikai tie, kas nolēmuši virzīties tālāk, iemācīties valodu. Tādu ir maz, bet jebkuri sasniegumi sakārtoti pēc piramīdas principa. Jo augstāki sasniegumi, jo mazāk cilvēku, bet pašā virsotnē ir pavisam nedaudzi. Kabala ir atbrīvojoša zinātne, nevis sasaistoša, tā izved cilvēku ārpus robežām un dāvā brīvību, un labi, ka ar to aizraujas arvien vairāk cilvēku.

Zvirgzds: Ebreju mistikas pētnieks Moše Idels par viduslaiku kabalistu Abulafiju reiz rakstīja, ka Abulafija nav nekāds kabalists, ka viņš esot vienkārši ebreju mistiķis. Ar ko kabala atšķiras no parastas ebreju mistikas?

Macihs: Tas ir labs jautājums. Moše Idels rakstījis daudz īpatnēja. Viņš ir īpatnējs domātājs, pēdējā grāmatā "Messianic Mystics" viņš diezgan savdabīgi raksta par mesiāniskajām kustībām, un šie darbi izraisījuši daudz strīdu. Bet runājot par Abulafiju, grūti viņam piekrist. Abulafija bija ne tikai mistiķis, bet arī kabalists. Agrīnajā periodā, protams, bija ebreju mistiķi, kas nebija kabalisti, tolaik kabala tika saprasta kā vienots zināšanu kopums. Tradīcija bija tikai viens no elementiem. Tikai vēlāk kabala kļuva par patstāvīgu mistisko tradīciju. Vai pastāvēja ebreju mistika ārpus kabalas? Es pieļauju, ka viduslaiku Itālijā un Spānijā, kur valdīja stipra arābu ietekme, pastāvēja mistiķu aprindas, kurās svarīgākas bija nevis tekstuālas, bet ķermeniskas prakses. Sekss. Meditatīvi vingrinājumi, kas kabalā stingro aizliegumu dēļ nebija iespējami. Tas ir maz pētīts. Es pieļauju, ka tieši Itālijas dienvidos, kur dzīvoja Abulafija un bija stipra arābu ietekme, pastāvēja ebreju mistika ārpus kabalas ietvariem.

Zvirgzds: Īsts mistiķis vienmēr ir vientuļš. Abulafija bija spiests atzīt, ka viņam tik ļoti pietrūcis skolotāja, ka viņa vienīgais skolotājs bijis pravietis Elija, kas lējis ūdeni uz viņa rokām. Kas lēja ūdeni uz jūsu rokām?

Macihs: Abulafija, tāpat kā citi mistiķi, no psihiatrijas viedokļa atradās uz normas un patoloģijas robežas. Ne jau mums spriest par to, kādi viņi bija patiesībā, taču atcerēsimies kaut vai tādus cilvēkus kā Šlomo Molho (īstajā vārdā Djego Piress,1500-1532, pseidonīms ebreju valodā nozīmē "Sālamans ir viņa eņģelis", kristietībā pārgājušu ebreju dēls, kurš pieņēma jūdaismu un pasludināja sevi par mesiju, tādēļ tika sadedzināts sārtā) vai Dāvidu Reubeni (1490-1535/1541, piedzīvojumu meklētājs un jūdu viltus mesija, kuri apgalvoja, ka ir mesijas - viņi patiešām ticēja, ka tādi arī ir). Arī Abulafija sevi uzskatīja par debesu sūtni, un droši vien izturējās nopietni pret šo pārliecību.

Zvirgzds: Viņš arī uzskatīja sevi par mesiju - atcerēsimies kaut vai viņa gājienu pie Romas pāvesta ar lūgumu atbrīvot ebreju tautu...

Macihs: Protams, viņš uzskatīja sevi par mesiju un tādēļ cieta. Šādi ļaudis bija gatavi ciest par savu ticību un nebija nekādi šarlatāni. Piemēram, rabi Lucato apprecējās ar šehinu, dievišķo klātbūtni, bet Šabtajs Cvi (1626-1676), savā mācībā apvienoja jūdaisma, kristietības un islāma elementus. 1648. gadā pasludināja sevi par mesiju, uzsvērdams, ka viens no viņa galvenajiem uzdevumiem ir svētās tetragrammas (D-va vārda saīsinājuma, ko ebreji neizrunā) izrunāšana, pasludinot to visiem ebrejiem) apprecējās ar Toru. Un tā nebija individuāla mistiska nodarbe - tas notika publiski, kāzās piedalījās simtiem cilvēku. Mūsdienu skatījumā šī norise līdzinātos masu psihozei vai kino filmēšanai. Prātam nav aptverama tā enerģija, ko šādi ļaudis spēja inducēt pūlim.

Zvirgzds: Savulaik aizliegums nodarboties ar kabalu cilvēkiem bez tradīcijas pamata radās tādēļ, ka tas spēj izraisīt psihiskus traucējumus. Tagad ar kabalu nodarbojas daudzi. Vai visi sajukuši prātā?

Macihs: Vienkārši mazinājušās bailes, ka iespējams sajukt prātā. Svērtenis no vienas galējas pozīcijas pārvietojies uz otru. Tolaik vājprātu izraisīja ne tik daudz nodarbošanās ar kabalu, cik mesiāniskās gaidas. Bija liels skaits jukušo, kas pasludināja sevi par mesijām, un vēl vairāk trako bija gatavi viņiem sekot. Kabalai bija palīgfunkcija, galvenais bija mesiāniskās gaidas. Mesiāniskās gaidas bija tik kaislīgas, ka simtiem cilvēku varēja sekot kādam šarlatānam un noslīkt jūrā. Piemēram, kad kāds viltvārdis no Sicīlijas mēģināja ļaudis vest uz Izraēlu cauri jūrai. Mesiāniskās ilgas taču nevarēja atcelt, tas ir viens no jūdaisma stūrakmeņiem. Un tad cilvēki ķērās pie galēja līdzekļa - paziņoja, ka visi viltus mesijas ir tik traki tādēļ, ka nodarbojušies ar kabalu. Un pēc sabatiešu kustības radās aizliegums, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam, ka kabalistam jābūt precētam vīrietim, kas ir iemantojis ļaužu uzticību. Aizliegums radās nevis baidoties par to, ka kāds varētu kļūt mistiķis, bet gan tādēļ, lai neviens nekļūtu par kārtējo viltus mesiju. Mesiāniskās kustības radīja šaušalīgu iztukšojumu, ne tik daudz fizisku, cik garīgu. Un tādēļ sekoja aizliegumi. Mūsdienās mesiānisms nav aktuāls, neviens taču tam netic. Lūk, Habada kustības līderis Šneiersons bija pēdējais, kas pasludināja sevi par mesiju, taču pat viņa sekotāji, maigi sakot, pret to izturas skeptiski. Kabala vairs netiek saistīta ar viltus mesiju kustībām un personībām, vēlmi visu iznīcināt un radīt jaunu anarhistisku pasaules kārtību - mūsdienās kabala tiek uztverta kā tīru zināšanu kopums. Tās ir atbrīvojošas zināšanas, kas ļauj cilvēkam pārsniegt robežas. Vecās briesmas ir aizmirstas, par tām zina vienīgi šaurs speciālistu loks.