Biju lieciniece tam, kā tas viss sākās. Vasara šogad īpaši svelmīga, un augusta otrajā nedēļā piedzīvojām pamatīgu karstuma vilni. Temperatūra turējās ap 39°C dienā un 25°C naktī. Triks izdzīvošanai – ārā no telpām ejam līdz desmitiem no rīta un pēc septiņiem vakarā. Pēc svelmīgās nedēļas naktī no svētdienas uz pirmdienu pamodos no spožas gaismas, kas pielēja visu istabu. Zibens! Dzirdēju arī, ka ārā jau sākas pamatīgas vēja brāzmas.
Atcerējos, ka saulessargs palicis nesalocīts, izskrēju dārzā, lai to nolaistu, un tad redzēju, ka zibeņo un dārd visapkārt. Lielais negaiss atnāca pirmdienas, 17. augusta, naktī. Kādu stundu vēroju spožos zibeņus, kas plaiksnīja gan tuvu, gan tālu, klausījos pērkona grāvienos un vēja brāzmās.
Aprēķināts, ka tajā naktī zibens spēra 12 000 reižu! Pēc kādas stundas sākās tropiskais lietus, kas, likās, izmocītajai dabai un arī mums, "saules nogurdinātajiem", sagādāja atvieglojumu. Uz rīta pusi aizmigu un pamodos laimīgākā dienā – viss svaigs, lietus noskalots, mazliet vēsāks.
Vakarā gāju pastaigāties tuvējās ieliņās un no pakalniņa manīju tumšu mākoni kalnos uz okeāna pusi, kas atgādināja milzīgu dūmu stabu. Ievilku degunā gaisu – vai jūt dūmu smaku? Nejūt, tātad, jādomā, tikai jocīgs mākonis. Arī tīmekļvietnēs neatradu nekādu informāciju par ugunsgrēku mūsu apkārtnē. Tomēr otrdien kļuva skaidrs – lielais mākonis kļūst arvien plašāks, un parādījās arī dūmu smaka. Nākamajās dienās debesis pārklāja dūmu mākoņi, tomēr šad un tad dūmi izklīda un pavērās pa gaiši zilam lodziņam. Gaisā dūmu smaka jutās vienmēr, un nolēmu "aizbēgt" uz kalniem pie Taho ezera – tur, augstāk, tālāk, vēsāk! Devos ceļā piektdienas rītā ar domu par skaidrām, zvaigžņotām kalnu debesīm, peldēšanos kalnu ezeros un riteņbraukšanu!
Lai tiktu uz kalniem, jābrauc pāri nelielām pakalnu grēdām, cauri vairākām plašām ielejām. Jo tālāk braucu, jo sliktāk izskatījās – dūmi biezāki nekā pie mums, dzelteni, saule pie debesīm vairāk izskatās pēc nespodras naktslampiņas. Pa ceļam piebraucu pie Komanču ezera, ko biju iedomājusies kā vienu no manām peldvietām. Skats uz ezeru gandrīz apokaliptisks – zeme sausa, netīri dzeltenā krāsā, debesis virs ezera – tādas pašas, netīri dzeltenas, ūdens – nevilina vairs. Manīju pavisam neparastu ainu – uz žogiem ap ezeru sasēduši lielie putni: zivju gārnis un tītaru maitu lijas.
Putni uzvedās neparasti – sēdēja kā sastinguši un ļāva man pietuvoties dažu metru attālumā, tikai pēc tam tie negribīgi palidoja gabaliņu nostāk. Sapratu, ka putni ir apjukuši un dezorientēti – paceļoties debesīs, tie neredz zemi un nevar orientēties arī pēc ožas, jo dūmi pārmāc visas smakas.
Mans "izbēgšanas" plāns sāka likties arvien šaubīgāks, tomēr aizbraucu līdz priekškalnes pilsētiņai Džeksonai. Arī Džeksonā tas pats – gaiss dūmakaini dzeltens, un kļuva skaidrs, ka kalnos nav labāk. Bija vien jābrauc mājās, bet viena mācība bija iegūta – ja visapkārt deg, nevajag braukt iekšzemē! Jābrauc uz okeāna piekrasti – tur vējam ir, kur ieskrieties, un gaiss ir labāks.
Ugunsgrēki šajā laikā turpinās. Kopš tā sākšanās izdeguši 1,2 miljoni akru jeb 4900 kvadrātkilometru platības. Iznīcināts ap pusotru tūkstoti ēku, un evakuēti ap 160 tūkstošiem cilvēku.
Šogad evakuāciju sarežģītāku padara arī situācija ar Covid-19. Cilvēkus nevar izvietot lielās kopējās telpās, piemēram, skolās vai treniņzālēs. Jāsaka gan, ka tā paša Covid-19 dēļ ir tukši moteļi, hoteļi, un tajos tad arī evakuētie tiek izvietoti.
Bet stirnas, kalnu lauvas, koijoti, lūši, čūskas, putni, kukaiņi, visi kalnu un lauku iemītnieki, kas noticis ar tiem? Ugunsgrēks Santakrūzas kalnos izpostījis arī veco, lielo sarkano sekvoju mežu, bet varbūt lielākie koki izdzīvos? Pagaidām izdevies nosargāt vēsturisko Lika observatoriju, kas atrodas Hamiltona kalnā pie Sanhosē.
Kalifornijai palīgā nākuši ugunsdzēsēji no citiem štatiem, un šobrīd ar uguni cīnās 14 000 ugunsdzēsēju. Uguns izplatību izdevies daļēji ierobežot, bet ne apturēt. Neviens arī nedod nekādas prognozes, kad ugunsgrēkus varētu likvidēt pavisam. Ugunsgrēki varētu turpināties līdz pirmajiem lietiem, kas parasti atnāk oktobrī–novembrī.
Cītīgi sekoju pieejamām interneta vietnēm par gaisa kvalitāti, un šodien gaisa kvalitātes indekss mūsu mājas apkārtnē rāda 266 (norma 0–50). Šad un tad mēdz pavērties "gaisa logs" netālajā piekrastes pilsētiņā Halfmūnbejā (Half Moonbay), tad sēžos mašīnā un braucu pastaigāt gar okeānu. Tuvākā vieta ar parastu, normālu gaisu pašreiz atrodas apmēram 400 jūdzes jeb 600 kilometrus uz ziemeļiem – divu dienu brauciena attālumā.
Kalifornijā gan dzīve turpinās un cilvēki iet savās ikdienas gaitās un darbos. Mēs varam būt pacietīgi, varam būt optimisti, un gan jau arī mūsu ielejā atkal saule būs spoža un debesis zilas, bet – kad un cik ilgi? Redzot apokaliptiski aptumšoto saules disku, dzīvojot aiz slēgtām durvīm, jo gaiss ir neveselīgs, ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas ir tepat, uz mūsu mājas sliekšņa. Vai varam vēl palīdzēt sev un Zemei?
Avoti: https://www.fire.ca.gov/incidents/, https://www.kqed.org/science/1930023/map-heres-your-daily-air-quality-report-for-the-bay-area
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
