Viena no jauno laiku valstsvīru darbības iezīmēm ir aizdomas, nepatika un brīžiem klajš revanšisms pret jebkuru kaut nedaudz oranži iekrāsotu objektu, arī tādu, kurš pats savu oranžumu varbūt neapzinās. Jācieš ne tikai ilggadējam Valmieras grupas draugam A.Sončikam vai kādreizējam A.Šķēles juridiskā dienesta vadītājam Lauksaimniecības ministrijā V.Elksnim, kurus tā vai citādi izēda no amatiem, bet arī oranžajām Kuldīgas, Cēsu, Valkas pašvaldībām, oranžo ieceltajam muitas profesionālim K.Vītoliņam un nu arī “Latvenergo” prezidentam K.Miķelsonam.
Velkot, iespējams, nekorektu paralēli ar ASV cīņu pret Sadamu Huseinu, arī cīņā pret oranžajiem ir skaidri noteikta “ļaunuma ass” un viens no tās būtiskiem elementiem, nenoliedzami ir “Latvenergo” vadītājs.

Un pārmest K.Miķelsonam ir ko. Sākot ar visai divdomīgiem J.Liepnieka kultūras projektu finansējumiem, turpinot ar dāsnu atbalstu Latvijas Olimpiskajai komitejai (pamatā – TP mīlētajam hokejam), klusēšanu par notiekošo dažādos vēja parkos un mazajos polithesos, līdz beidzot ar strauju reklāmas izdevumu palielināšanu Saeimas vēlēšanu gadā un bez konkursa noteiktas Tautas partiju apkalpojošas reklāmas aģentūras diskutablu pakalpojumu priekšapmaksu.

No otras puses, šāda “Jaunā laika” nepatika sakrīt ar Latvijas Pirmās partijas politisko uzstādījumu – labi izskatīties savu vēlētāju un atbalstītāju – “Latvenergo” darbinieku acīs.

Te jāizdara neliela atkāpe un jāpaskaidro, ka “Latvenergo” ir viens no tiem retajiem Latvijas uzņēmumiem, kuros ļoti spēcīgas ir radnieciskās korporatīvās saites. Elektriķa amats tiek nodots no paaudzes paaudzē, vadītāji “izaug no apakšas” un jebkurš jaunpienācējs no malas tiek uzņemts, maigi sakot, atturīgi. Tāds uzņēmums ir daudz negatīvāk noskaņots pret pārmaiņām, kuras tirgus ekonomikas apstākļos ir nenovēršamas. Līdz ar to “Latvenergo” darbinieki, kas ar zināmām šausmām skatās uz notiekošo radniecīgajos “Latvijas gāzē” un “Lattelekomā”, kur jau saimnieko privātais kapitāls, ir diezgan pateicīgs elektorāts, par kuru savulaik cīnījušies gan sociāldemokrāti, gan LPP (Jaunā partija). “Latvenergo” valde gan centās dzīvot draudzīgi (pēdējais devīgi noslēgtais koplīgums, ja to publicētu presē, varētu izsaukt sašutuma vētru citu uzņēmumu darbiniekos), tomēr, kā redzams arī no DELFI portālā atrodamajiem darbinieku komentāriem, “Miķelsons tomēr nav mūsējais”.

Tādēļ saprotams, ka, LPP nākot pie varas, viens no pirmajiem darbiem ir nodot “Latvenergo” grožus “savējiem”, no uzņēmuma izaugušiem “kadriem”. Lai cik amizants neliktos uzstādījums, ka Veselības ministrija jāvada ārstam, Zemkopības ministrija – zemniekam, bet lielākais Baltijā uzņēmums “Latvenergo” – elektriķim nevis profesionālam menedžerim, tas nostrādā. (Tiesa, ja šī viedokļa paudēji būtu konsekventi, tad E.Repšem labākā gadījumā pienāktos fizikas valsts ministra portfelis Izglītības un zinātnes ministrijā).

Par uzņēmuma darbības rādītājiem, finansu politiku, attīstības stratēģiju, restrukturizāciju un citiem nopietniem jautājumiem diskutēs “pēc tam”.

Taktika

Šķiet, ka sākotnēji bija paredzēts K.Miķelsona noņemšanu izspēlēt korekti un nesteidzīgi. No vienas puses, jaunieceltās politiski uzticamās padomes uzdevums bija ar šoka terapijas palīdzību (dažādu atskaišu un dokumentu pieprasīšana apvienojumā ar valdes locekļu pazemojošu vairākkārtēju izraidīšanu no padomes sēdes, J.Radzeviča kulturālie un juridiski korektie spriedumi) ierādīt valdei tās īsto vietu. No otras puses, palielināt valdes locekļu skaitu no trim līdz pieciem, salikt tajos uzticamus “savējos”, pierunāt valdi mainīt darba līgumus, atsakoties no kompensācijām, un tad pēc ilgas pārbaudes secināt, ka K.Miķelsons zaudējis uzticību.

Tomēr februāra sākumā šajā koncepcijā notika pavērsiens, un šoka terapija pārvērtās šoka šovā, kura vainagojums bija ekonomikas ministra klaja vēlme ātrāk tikt galā ar “Miķelsona jautājumu”.

No šī pavērsiena, kura rezultāts gaidāms vistuvākajā laikā, visvairāk cietīs ne jau K.Miķelsons, kurš apsveicami tālredzīgi noslēdzis labu darba līgumu, bet gan ministra politiskās neuzticības īstenotāji – “Latvenergo” padomes locekļi. Tieši viņiem saskaņā ar Komerclikumu būs jāpieņem lēmums par K.Miķelsona atlaišanu un lielās naudas kompensācijas izmaksāšanu. Un tā kā neviena valdība nav mūžīga, varbūt pēc kāda laika tieši viņiem solidāri būs jāatbild kādai tiesībaizsardzības iestādei vai Valsts kontrolei uz jautājumu, vai padomes locekļi pildījuši savus pienākumus “kā krietns un rūpīgs saimnieks”, vai rīkojušies ar uzņēmuma finansu līdzekļiem tā, lai “mērķi sasniegtu ar mazāko finansu līdzekļu un mantas izlietojumu”?

Vai šo pārmaiņu rezultātā uzlabosies “Latvenergo” darbs ar klientiem, netiks paaugstināti tarifi, uzņēmums būs labāk sagatavots konkurencei pēc iestāšanās ES? Stipri šaubos. Bet tas jau cīņā ar oranžo “ļaunuma asi” nav galvenais.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!