Tālivaldis Kronbergs: Par ko balsot gejiem un citiem labas gribas cilvēkiem?  (12)

Jāsaka, 20 gados temats "Par ko balsot?" savu nozīmi ir tikai palielinājis, jo cilvēku skaits, kuriem nepieciešams padoms/ieteikums/citu viedoklis, lai "vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās" (Satversmes (https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme) 6. pants) izdarītu izvēli, šķiet, ir tikai audzis. Tiesa, audzis ir ne tikai "izvēles grūtdieņu" skaits, augusi ir arī "interesentu kopa" par kalpošanu sabiedrībai likumdevēja darbā – uz 14.Saeimas 100 deputāta amata vietām no 19 sarakstiem kandidē teju "nācijas zieds" jeb 1829 "paši labākie".

Ļoti novienkāršojot, nevajag no citiem zagt un nebūs problēmu. Nedaudz sarežģītāk ir tad, ja zodz pats no sevis. Ja par (vienkārša) plaģiāta ļaunumu sabiedrībā iespējams vienoties uzreiz, tad par pašplaģiāta kaitīgumu vispirms jāvienojas pašam ar sevi. Turēt godā "pats ar sevi vienojos" nav viegli nedz akadēmiskajā pasaulē, nedz arī politikā.

Domājot par pašplaģiātu, man nāk prātā kāds Latvijas mākslinieks, kurš (vienus un tos pašus) darbus izstāda dažādās vietās nevis ar vienu (ceļojošas) izstādes nosaukumu, bet gan vairākās (it kā jaunās) izstādēs ar dažādiem nosaukumiem. Skaidrs kā diena, ka izstādes pieteikuma teksts tiek mainīts/pielabots, taču pamata rindkopas mainītas netiek. Jā, pašsaprotami, darbiem "nav ne vainas". Tā kā darbiem "nav ne vainas", tagad iedomāsimies kādu politisko partiju, kuru veidojuši "pieredzes bagāti" dažādu jomu aktīvisti, kuriem arī "nav ne vainas". Viņu "sasniegumi" mērāmi jau vairāku partiju veiksmīgā izveidošanā un ne mazāk veiksmīgā to slēgšanā. Nav grūti pamanīt, ka vēl viena "jauna" partija ir "bez mikroskopa" pamanāms pašplaģiāts.

Kāds varētu teikt, ka tā dara "visi". Tiešām? Ir dzirdēts, ka Lielbritānijā "visi" tēju dzer ar pienu. Kad sāksim Latvijā? Tātad sadzīviskais "visi" nevar būt arguments, ja runājam par likuma devēju. "Visi" nemazina tēmas nozīmīgu un nepieciešamību nedarīt kā "visiem". Pašplaģiāts nav mazāk ļauns kā plaģiāts – zogot no sevis un to uzdodot par "svaigu mantu", tiek zagta un kropļota jaunrade, t.sk. politiskās dzīves, jaunu ideju un risinājumu.

Frāze "nav, par ko balsot" daudziem ir kļuvusi teju par mantru. Līdzīgi kā " pa televizoru nav, ko skatīties", "pa radio nav, ko klausīties" vai "vakarā nav, ko palasīt". Patiešām, Latvijā daudzi nav pamanījuši, ka viņu prasības pēc izvēles plašuma arī 14. Saeimas vēlēšanās līdzinās lielveikala apmeklējumam – ja netiek piedāvāti 25 saraksti, tad "nav, par ko balsot", jo, lūk, veikalā taču ir 25 maizes "izpausmes". Varētu piekrist, ka no 19 sarakstiem visi patiešām nav "gluži gatavi labam likumdevēja darbam", tomēr noraidīt objektīvu realitāti un izvēles iespēju/piedāvājumu 14. Saeimas vēlēšanās var vien "klasisks nīgriķis".

Iespējams, tieši šī ir viena no Latvijas sabiedrības, kurā daudziem patīk dziedāt un dejot, nevis uzņemties atbildību, problēma. Nevēlēšanās vai nespēja dzīvot realitātē, kurā pašu izvēle ir jaunas realitātes veidotāja. Uzņemties atbildību balsošanas kontekstā nozīmē atbildēt uz jautājumu: "Vai mana izvēle bija labi pārdomāta? Vai biju labi sagatavojies?" Kā (labi) zinām, situācijā, kurā "nav, par ko balsot", ir pavisam viegli konstatēt, ka nav jāatbild arī par savu izvēli. Citiem vārdiem, atrunas (meli), ka "nav, par ko balsot", kļūst par daļu no politiskās identitātes (nebalsoju/neatbildu). Par laimi, ir arī labā ziņa, un arī to mēs jau zinām – meliem ir īsas kājas. Tāpēc lūgums tiem, kas pamana melus, steidzamības kārtā un visos lasījumos glābt nelaimīgos.

Man nav tik daudz informācijas (ļoti jācer, ka kādam tomēr ir) par Latvijas politiskās vides "pilnīgu un galīgu sapūšanu". Patiešām. Klausoties, skatoties un lasot (ne tikai pirms 14. Saeimas vēlēšanām), izrādās, visi politiķi "pie siles zog", Latvijā ir "Egila Levita–Krišjāņa Kariņa režīms" (lai arī ko tas nenozīmētu), nekas netiek ražots, mājas sabrukušas, ceļi izdangāti, ēst nav ko un drīz būšot vēl sliktāk. Tas, ka skolās "neko nemāca", jau sen nav nekāds jaunums. Grāmatas neiznāk, filmas netiek uzņemtas, bet tas, ka muzejos dzīvo tikai zirnekļi, jau bija zināms pirms vairāku iepriekšējo Saeimu vēlēšanām. Citiem vārdiem, tā ir vispārēja kristīga un citreliģiska laime, ka uz 14. Saeimu kandidē tik daudzi visaugstākās raudzes "svētie" – tieši viņi padzīs "grēciniekus" ar vienas "krusta zīmes" palīdzību, lai "iestātos Laimīgā zeme" (tā teikt, ar vai bez Sprīdīša).

Bet varbūt ir citādi? Varbūt jau līdz šim paveiktā kritizētāji ir no daudziem pazīstamās ļaužu kastas "nekas un nekad nav labi"? Varbūt tuvākie cilvēki un dzīves vide viņus ir tik ļoti sāpinājusi, ka viņi ir pazaudējuši spēju (vai nemaz to nav apguvuši?) priecāties par labo, ko ir paveicis kāds cits, pat ja viņš pieder pie "konkurējošā grupējuma"? Kritizētājiem nenāktu par ļaunu padomāt par vārdiem "kopīgais labums". "Kopīgais labums" ir tad, kad labi ir gan pozīcijai un opozīcijai, gan sabiedrībai, kad tiek meklēti un atrasti risinājumi, kad opozīcija nav tikai "citu nozākāšanas midzenis", bet arī labu ideju (kuras var īstenot pozīcija) avots. Ja šāda pieeja ir sveša, tad varbūt kandidāts ir ne viens cits kā egoists, kurš uzskata, ka vislabāk zina, kā viss darāms, bet, iegūstot mandātu, vairāk domās par savas "sadzīves sakārtošanu".

Par (geju, lesbiešu, biseksuāļu, transpersonu, kvīru u. c.) "izkāpšanas no skapja" dažādajiem un sabiedrībai nepieciešamajiem aspektiem jau runāts un rakstīs gana (skatīt, piemēram, arī tekstus "Homoseksuāls katolis heteroseksuāļu ielenkumā" un "Ja viss ir kārtībā, tad "no skapja neizkāp""). Par laimi, esam demokrātiska sabiedrība un, neraugoties uz to, ka dažu indivīdu "sēdēšana skapī" ir "gaužām kaitinoša", Latvijā ar varu "no skapja ārā nevienu nerauj". Labi, sēdiet, ja jums tā ērtāk. Bet izdariet vismaz vienu labu darbu visai sabiedrībai – "izkāpiet no skapja" balsošanas kabīnē. Nē, nekā nepiedienīga – tikai un vienīgi pieklājīga un labi audzināta vēlētāja "robežās". "Izkāpiet no skapja" (balsojot) tā, lai arī pēc daudziem gadiem jums būtu prieks un gandarījums par izdarīto izvēli (tas attiecas arī uz tiem, kuriem ne no kurienes izkāpt nevajag), pat tad, ja esat kādas "negejiskas" partijas biedrs, nevienu geju (izņemot sevi) apkaimē saticis neesat un "iešana praidā neko nemaina". Jā, un vēlreiz – pat tad.

Lai arī kā man patiktu kāds saraksts (ar to es domāju gan tā programmu, gan deputāta amata kandidātus, gan pagātnes, gan tagadnes "uzvedību kopumā"), tajā noteikti ir arī kas pavisam neideāls (kāds gruzītis spoža un labi pamanāma melnuma). Un man tas patīk, pat ļoti. Tieši tad es saprotu, ka esmu vēl dzīvs, "šajā saules pusē" un virs vecās labās grēcīgās zemes. Jā, mēs (gandrīz) visi meklējam to, kā nav pašu dzīvē, kā nav virs zemes, kā nav teju nekur, – ideālu. Un katru reizi, kad piedalos Saeimas, pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, es ne tikai izaicinu savus ideālus (cik tuvu mērķim izdosies trāpīt?), bet saprotu, ka arī pats neesmu ideāls, ka kļūdās gan politiķi, gan politologi un pat (!) sociologi. Ir brīnišķīgi apzināties – mēs arvien dzīvojam valstī, kurā var piepildīties mūsu pašu balsojuma rezultāti, nevis jāpiepildās kāda ļauna vīriņa sapnim par ideālo balsotāju skaitu.

P.S. Ja vēlaties īpaši spēcīgi aloties, tad balsojiet pa radiniekiem, draugiem un paziņām (it īpaši, ja "ceļus krustojat" kopīgos un mazos "sociālajos burbuļos"). Neaizmirstiet, ka smuku fotogrāfiju skaits nedrīkst pārsniegt viedo vārdu apjomu. Un vēl – ja ir cēla ideja, bet nav apraksta par nodokļu ieņēmumiem, tad visdrīzāk jūs lasāt (kādu tautas) pasaku.

P.P.S. Atvainojos tiem, kuri gaidīja konkrētu sarakstu uzskaitījumu, kā arī norādes, kuri deputāta amata kandidāti svītrojami, bet kuriem liekami plusiņi, – pieņēmu, ka jūs tālāk par otro rindkopu nelasīsiet, tāpēc nepūlējos.