close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Daugavpils jau sen manī ir raisījusi savādu valdzinājumu. Lai gan dzīvoju Rīgā, šķiet, ka man ir vairāk kopēja ar Daugavpili. Rīga eksistē tādēļ, ka tā jau ir, turpretī Daugavpils pastāv par spīti savai eksistencei. Šī iemesla dēļ vien es ar to izjūtu īpašu radniecību.

Diez vai jebkad esmu par Daugavpili dzirdējis ko labu. Lonely Planet Baltijas valstu ceļvedis to apraksta šādi: “Daugavpils lielākoties ir neizteiksmīgs pēckara padomju veidojums, kas atstāj nomācošu iespaidu, parādot mazāk veiksmīgo Baltijas realitātes pusi.” Tā jau ir – vairumam latviešu Daugavpils kalpo tikvien par simbolisku pretsvaru Rīgai un Ventspilij, noenkurojot kuslo valsts ģeogrāfisko masu tās drūmajos Austrumu pierobežas nomales apgabalos.

Pirmajā vakarā es nedaudz piedzeros. Vienkārši nespēju novaldīties – esmu pārāk saviļņots par savu ierašanos. Kādā pagraba restorānā trīs stundas norunāju ar jaunu meiteni, vārdā Santa. Viņa pamīšus dzer sulu un tēju, kamēr es leju iekšā skrūvi pēc skrūves. Mēs uzsākam sarunu par Daugavpili, bet drīz vien pievēršamies seksam. Viņa izstāsta, ka tiekoties ar diviem vīriešiem vienlaikus.

Šķiet, ka viņas zilās acis smeldz no pārāk ilgas un pārlieku ciešas raudzīšanās pagalam neizdibināmā pasaulē.

Kad grasāmies doties prom, Santa teic, ka tikko man, svešiniekam, atklājusi vairāk nekā jebkuram no saviem draugiem. Paldies, es atbildu.

Es šķērsoju upi un piereģistrējos padomju ēras viesnīcā, kuras nosaukumu pat necenšos uzzināt. Šī ēka ir līdz kaulam piesūkusies ar savādi spēcīgu bezcerības smārdu. Kādu stundu norunāju ar izskatīgu divdesmitgadnieci Jeļenu, kas strādā reģistratūrā. Es saku, ka vēlos viņai uzsaukt ko ēdamu vai dzeramu, un Jeļena ļauj, lai nopērku viņai prāvu šokolādes tāfeli, bet pats sev paņemu šķebīgi garšojošu alu.

No sava numura lejā nokāpis sadzēries krievs vaļēju krūti sāk viņai kaut ko niknā balsī stāstīt. Nez, vai viņš ir noskaities tādēļ, ka es runāju ar meiteni? Varbūt esam bijuši pārlieku skaļi. Varbūt viņš meitenē ir iemīlējies un domā, ka es ar viņu koķetēju. Visbeidzot Jeļena ar eņģeļa seju viņu nomierina, un vīrietis dodas atpakaļ. Vaicāju, kas noticis. “Ak,” meitene atbild, “viņš teica, ka jūtoties tik vientuļš un gribot ar kādu parunāt.”

Guļu briesmīgi. Mana sega ir tik plāna, ka, lai sasildītos, jāsaraujas pavisam čokurā. Groteski sapņi par manu pirmo mīlestību un nogurums liek man celties augšā pagalam dezorientētam. Atsvaidzinos, cik vien spēju un kāpņu laukumiņā izdzeru tasi neiedomājami sliktas kafijas, jo tā ir vienīgā vieta, kur atļauts smēķēt. Garām paiet vairāki cilvēki, lai vannas istabā uzpildītu tējkannas. Ar šausmām noprotu, ka viņi faktiski te dzīvo.

Soļoju pāri tiltam uz pilsētas centra pusi un par spīti nogurumam sajūtos itin līksms. Ir ārkārtīgi auksts, bet saules apspīdētā pilsēta mirdz. Ļaužu straume bezrūpīgi dodas pāri upei uz darbu. Bikli smaidīdams, tilta vidū padodu labrītu vecai sieviņai, kas man atbild ar neslēpta nicinājuma pilnu skatienu.

No angļu valodas tulkojis Jānis Štālbergs

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form