Uldis Osis: Tirgus mehānismi un valsts regulēšana aptieku biznesā
Foto: LETA

Latvijā aktualizējusies diskusija par valsts regulējumu aptieku biznesā. Izskanējuši aicinājumi pārskatīt pašreiz spēkā esošos valsts noteiktos aptieku izvietojuma atkarībā no iedzīvotāju skaita un citu aptieku attāluma ierobežojumus, iespējams, tos atceļot. Arguments – tie nesasniedzot mērķi panākt pilnvērtīgu farmaceitiskās aprūpes pieejamību pacientiem jebkurā brīvi pieejamā vietā Latvijā.1

Šī tēma piesaista uzmanību ne tikai no minētajā rakstā dominējošā tiesību, bet arī no valsts pārvaldes un ekonomiskās efektivitātes, daļēji arī no biznesa organizācijas viedokļiem, nemaz nerunājot par attiecīgā regulējuma sociālajiem aspektiem. Tādēļ mūsu gadījumā secinājumi var būt atšķirīgi.

No ekonomiskās teorijas viedokļa valsts regulēšana tajā vai citā jomā nepieciešama tad, kad nedarbojas vai nepietiekami darbojas tirgus mehānismi un reāla konkurence to vai citu apstākļu dēļ ir ierobežota. Vai tas vērojams Latvijas zāļu tirgū?

Atbilde ir atkarīga no tā kādu tirgus segmentu mēs skatam teritoriālā ziņā. Ja runa ir par samērā lielu pilsētu, kāda ir, piemēram, Rīga, tad samērā droši var apgalvot, ka galvaspilsētas administratīvajās robežās tirgus mehānismi darbojas apmierinoši un iepriekš minētie ierobežojumi diez vai būtu nepieciešami. Lielpilsētā ir liela iedzīvotāju koncentrācija un aptieku darbībā var pilnā mērā izpausties gan konkurences efekti, kas veicina pakalpojumu kvalitātes uzlabošanos un samērīgu cenu līmeni, gan arī mēroga efekti, t.i., pietiekams apmeklētāju skaits, kas nepieciešams, lai konkurējošās aptiekas būtu arī komerciāli izdevīgas. Tomēr svarīgi atzīmēt, ka ierobežojošo noteikumu atcelšana Rīgas gadījumā radītu acīmredzamas priekšrocības lielajām, jau esošajām aptieku ķēdēm. Tām, pateicoties lielākam finanšu un menedžmenta potenciālam, būtu daudz vieglāk pārvarēt biznesa uzsākšanas barjeras, nekā jaunam, karjeru tikko uzsākušam farmaceitam. It īpaši, ņemot vēra to, ka no pastāvošo ierobežojumu viedokļa aptieku Rīgā jau tā ir pārāk daudz un konkurence ir vairāk nekā pietiekama. Tādēļ var sagaidīt, ka ierobežojumu atcelšana Rīgā visdrīzāk vestu pie jau esošā aptieku biznesa pārdales par labu lielākajām aptieku ķēdēm, kas visdrīzāk pastiprinātu monopolisma tendences un mazinātu konkurenci, nevis veicinātu to.

Ierobežojumu atcelšanas gadījumā attiecībā uz pārējo valsts teritoriju, kuras lielākā daļa ir mazapdzīvota, parādītos pilnīgi atšķirīgas problēmas. Šeit zemais vietējā zāļu pieprasījuma apjoms ierobežotā iedzīvotāju skaita dēļ bieži vien ir nepietiekams stimuls aptiekas atvēršanai un uzturēšanai. Tas faktiski nozīmē tirgus mehānismu nepilnīgu darbību, jeb nespēju apmierināt vietējo iedzīvotāju vajadzības un tas tad arī rada nepieciešamību pēc zināma valsts regulējuma. Tieši tādēļ arī pastāv ierobežojums uz minimālo iedzīvotāju skaitu aptiekas apkalpošanas reģionā, kā arī tiek noteikts minimālais attālums starp aptiekām.

Nevar nepiekrist, ka šādas pieejas negatīvā puse ir potenciāla vietējā dabīgā monopola veidošanās un konkurences nepietiekamība, kas var negatīvi ietekmēt apkalpošanas kvalitāti. Piemēram, ES pētījumi rāda, ka, ja 5 km rādiusā nav citas aptiekas, tad darbojošās aptiekas ir mazāk ieinteresētas papildus pakalpojumu (zāļu piegāde mājās, konsultēšana un tml.) sniegšanā. Kā liecina šie pētījumi, šādu aptieku ekonomiskās efektivitātes rādītāji arī nereti ir zemāki.2

Te gan būtu jāpiebilst, ka virknē valstu aptiekām par minētajiem papildus pakalpojumiem netiek ļauts saņemt attiecīgus papildus ienākumus. Tādēļ tās arī nav ieinteresētas tam veltīt papildus resursus. Taču nebūtu nekādu problēmu pašvaldībām nepieciešamības gadījumā stimulēt šādu pakalpojumu sniegšanu caur vietējiem sociālajiem dienestiem.

Savukārt augsta ekonomiskā efektivitāte nelielai provinces ciemata aptiekai, kura, piemēram, ir vienas farmaceita ģimenes īpašumā, ne obligāti ir izšķirošs rādītājs. Valsts noteiktie ierobežojumi nodrošina to, ka aptiekai ir vismaz minimāli pietiekama klientu bāze, kas vairāk vai mazāk garantē tās komerciālo izdzīvošanu. Šādas aptiekas īpašniekam un viņa ģimenei tas drīzāk ir dzīvesveids, nekā bizness. Līdz ar vietējo skolu, kultūras centru, doktorātu, ģimenes ārsta praksi un tml., tā organiski iekļaujas un papildina vietējo sociālo vidi.

Līdz ar to pašreizējo ierobežojošo noteikumu atcelšana attiecībā uz aptieku izvietojumu un to skaitu atkarībā no iedzīvotāju skaita no tirgus konkurences viedokļa vairumā gadījumu nekādu pozitīvo efektu nedotu. Drīzāk gan pretēji – lielākajā Latvijas teritorijas daļā šāda rīcība zāļu nodrošinājumā iedzīvotājiem radītu haosu. Grūti arī iedomāties, kā lauku apstākļos, nelielā attālumā vienai no otras darbojoties vairākām konkurējošām aptiekām, izdotos panākt augstāku ekonomisko efektivitāti. Vēl jo mazāk tas iespējams Rīgā, kur, kā jau minējām, aptieku jau tā ir vairāk nekā pietiekami.

Aptieku biznesā vēl noteikti ir ne mazums kārtojamu un sakārtojamu lietu. Taču, ņemot vēra iepriekš teikto, darīt to, atceļot pašreizējos aptieku darbības ierobežojumus, nepavisam nešķiet prātīga doma.

1. Edgars Zelderis. Vai tiesības brīvi veikt farmaceitisko komercdarbību var izmantot tikai izredzētie. Jurista vārds, 10.02.2015.

2. Niels J.Philipsen. Regulation of Pharmacists: A Comparative Law and Economic Analysis. The European Jornal of Comparative Economics. Vol.10, n.2, pp. 225-241.

Tags

Uldis Osis

Comment Form