Uldis Ozolants: Atklāta vēstule atklātam feministam – Pēterim Kļavam  (85)

"... Tā ir sarežģīta misija, kosmisks uzdevums, kas šajā sarežģītajā laikā sievietei ir jāizdara. Jāpaveic tas, ko vīrieši nav izdarījuši tūkstošiem gadu. Lai ko vīrietis vēsturiski darītu – viss kļūst par ieročiem. Tāpēc pasaules vēsture ir viena liela vīriešu psihopatoloģija. Kari, vardarbības, šausmas. Tāpēc jūsu uzdevums ir šo visu izmainīt..."

Tāda kalibra patosu dzirdot, man jāatkāpjas gan laikā, gan telpā, lai Jūsu domu gaitas kārtējā puzle iegūtu aprises. Brrr... brīnums, ka homo brutalis tēviņi vēl nav apēduši homo graciosa mātītes.

Pirmkārt, par pārsteigumu sev pašam, neesmu tik pārsteigts, kā pienāktos: mans priekšstats (ārpus cieņas kā pret bērnu reanimatologu, protams) formējies uz jau agrāk dzirdētu labskanīgu saukļu un transcendentālas mistikas īpatsvaru Jūsu retorikā. Arī šai reizē, turpinot inerci pa labi iebrauktajām spoku metafizikas sliedēm, Jūs izceļat dvēseles lomu, runājat par kaut kādu Jums zināmu "matricu", "Visuma augstākas apziņas būtnēm – kuratoriem" un tamlīdzīgā garā, jaunuma "rozīnītei" atstājot vienīgi nobelcienīgo: "Apziņa nerodas smadzenēs."

"... izejot no sava ķermeņa, redzēsim vertikālu gaismas stabu kā Sava Nedzimušā Es transcendentālo dimensiju..." [no comment – U.O.]

Otrkārt, mūsdienās ideoloģijas un mērķi ir tik samezgloti, ka pat starp divām feministēm iespējama klupšana vienai otras matos. Konservatīvā varbūt neies tālāk par tiesību un iespēju izlīdzināšanu ar to statusu, kas vīrietim, bet kreisi radikalizētā apsūdzēs, ka vīrietis ir toksisks, defoltā agresors un kā izvarotājs – vismaz potenciāls. Pie šīs radikālās skolas, kā to nepārprotami neslēpjat, piederat arī Jūs, feminist Pēteri Kļava.

Treškārt, ja lekcijas gaitā uz "vīriešu psihopatoloģiju" norādāt ar tādu neveselīgi simptomātisku biežumu, kāpēc nepieklauvēt pie kolēģu psihiatru durvīm arī pašam?

Piedošanu, ka laužu epistulāro etiķeti, aranžēdams turpmāko pa apakšvirsrakstiem. Galu galā, cik haotiska tā Jūsu "partitūra", tik ekscentriska mana diriģēšana.

Frāzes "Tie ir milzu pētījumi... tie ir milzu pētījumi" caursistspēja pie sievietēm

Pailgāk nesaskārušamies, varētu piemirsties, ka zinātniskās publikācijas ir pasmaga lasāmviela, kur lauvas tiesu var aizņemt izvirzīto uzdevumu un metodikas apraksts, atsauces uz nozares kolēģu pētījumiem, tad vēl arī peer review (latviski saucoties "profesionālapskate") un credentials – ticamībai. Piemēra pēc varat iegūglēt kaut vai testosterone, honesty, lai pārliecinātos par sausā atlikuma niecīgo proporciju kāda pētījuma norises aprakstā.

Nevaru spriest par to ticamību, kuru Jūsu apgalvojums "apziņa nerodas smadzenēs" guva pēc Jūsu atkārtoti nobubinātā: "Tie ir milzu pētījumi." Kādi tur cilvēcei vēl apslēpti milzu pētījumi? Par ārpusdzemdes... piedošanu, – ārpussmadzeņu neironu sinapsēm? Tātad, ja meklēt apziņas ģenēzi smadzenēs ir "garām", varbūt atvēzējaties uz AI – mākslīgo intelektu? Nomieriniet mūs, mirstīgos, Kļavas kungs, ka vismaz ne kaulu smadzenēs!

Jūsu sasolīto "milzu pētījumu" meklējumos uzklikšķinu studies – conscience, un ir tur tādi – "Two theories of consciousness are about to face off in the scientific fight of the century". Divas centrālās apziņas izcelsmes teorijas tikšot pārbaudītas 20 miljonus dolāru vērtā eksperimentā starp vadošajiem teorētiķiem šajā jomā – Christof Koch un GiulioTononi ASV un Stanislas Dehaene Francijā. Mulsina tas, cik, pēc Kļavas domām, nelietderīgi tiks kaisīta vējā šī naudiņa – skenējot un tomografējot pētījuma voluntieru pieres un pakauša daivas... pilnīgi nepareizā vietā – galvas smadzenēs?!

Piemēra labad izvēlētais "Testosterone – honesty" pētījums, kurš pirms pāris gadiem figurēja mediju ziņās, it kā apstiprinot testosterona saistību ar godīgumu. Labi atceros savu reakciju: hei, iznāk, ka pareizi vien būs: meikaps – tā ir mānīšanās. Bet, ja ar to pašu loģiku parokam dziļāk, vai tas nenozīmēs, ka vīrieši, kuri ir mazākā mērā vīrieši, būs tendēti uz "demferētu", ne tik skarbu valodu, uz relatīvāku pasaules redzējumu, uz politkorektāk skanošu, kaut arī maldu runu?

Tēvs mani ievirzīja: ja nazis, tad ass, ja pulkstenis, tad precīzs, bet vārds – lai ar jēgu

Gluži kā sasaucoties ar Jūsu nekonkrēto izteiksmes manieri, krievu kinorežisors un putinists Ņikita Mihalkovs nesenajā dialogā ar Kremļa TV propagandistu Vladimiru Solovjovu izteica realitāti deformējošu frāzi "Žestokaja pravda bez ļubvi jestj lož" jeb "Skarba patiesība bez mīlestības komponentes ir meli". Arī internets palaikam pārsteidz ar līdzīgas dabas relatīvismu – kad kategoriju true dažs metas aizstāt ar just and fair, real ar useful, facts ar perception. Vai tiešām iespējams, ka tik pievilcīgiem trendiem kā empātija, tolerance un politkorektums līdzi nāk kāda nevēlama blakne – tie sāk kļūt par licenci mudžināt kategorijas, blefot un stutēt nepatiesību? Ja, tālos ceļojumos nevakcinēts būdams, esat saķēris šo neosociālisma "putnu gripu", vai foruma dalībniecēm nebūtu jānosaka karantīna?

Esmu vienmēr dzīvojis pārliecībā (arī vārdnīcas to apstiprina), ka ikviens vārds ir kā mazītiņa definīcija, sava veida spēles noteikumi, par kuriem atgādina kaut vai proverbiālais uzaicinājums saukt lāpstu par lāpstu. OK, nebūs arī pārāk liela skāde, ja kāds lāpstu nodēvēs par šķipeli, taču pār mēru izplūdusi semantika ar laiku var novest jau pie grūtībām kvalificēt diagnozes "smadzeņu vēzis" un "vēža smadzenes" kā atšķirīgas.

Esat redzējuši, kā saviebjas mūziķis, dzirdot falšu toni? Arī man, kādreizējam čellistam, tizli teikts vārds ir kā šķība nots.

Kad priekšlasījumā piesaucāt dvēseli, ko īsti ar to domājāt? Ja ne epifīzes "čiekuriņu", tad ko?

Kas tik nav attiecināts uz dvēseli dažādos laikos un kontekstos!? Tā esot transcendentālā enerģija, tā esot nemirstīga informācijas nesēja, tā esot aizkapa saikne (tātad – tīmekļa saite?) ar aizgājēju... Tai piemītot pārcilvēcisks viedums, telepātija un gaišredzība. Ir pat dīvaiņi, kuri svēti tic dvēselēm kā nošķirtām, patstāvīgām būtnēm – ar savu nervu sistēmu, metabolismu un empātijas spēju – just līdzi saimniekam viņa sāpēs un mokās. Vien uzprasās jautājums: kāpēc superviedā, telepātiski apdāvinātā un gaišredzīgā dvēsele (ar sargeņģeļa cienīgo ekipējumu) par savu modus operandi neizvēlas prevenciju, lai glābtu savu nesēju vēl savlaicīgi – pirms saslimšanas, pirms autoavārijas, pirms cunami?

Par dvēseli Jūsu garā. Tā sakot, to compare notes...

Skaldīt nost jūras vēzīšus (vai pareizāk šīs radības saukt par sprogkājiem?) no jahtas zemūdens virsmas, kad antifouling aizsargkrāsa atšālējusies, ir visai monotons darbiņš. Šie vella mošķīši ir ar tik porcelāncietām čaulām, ka to neatraujamība noteikti "pārspļauj" supercementu. Ja šī mana vienveidīgā aktivitāte velkas ilgi un nogurdinoši, laiks ir kaut kā jānosit. Jāatceras vien šķelmja de Vries vainu mīkstinošā atruna, ka "laika nosišana bijusi pašaizsardzības nolūkos". Ne bez oportūnisma elementa izlīdzējos ar pārdomām par Jūsu lekcijā aizsākto dvēseles tematiku.

Ja konstatēju, ka manai brašajai skaldīšanai tikpat kā nav izdzīvotāju, nevarēju nesajusties kā īstens genocīda bende. Domās vilku paralēles ar eigēnikas (eugenics) ideoloģiju: vai vērtēt mušu zemāk par suni ir mazākā mērā fašisms, nekā sunim blakus statīt, teiksim, žurku? Un tā soli pa solim Džoisa parauga apziņas plūsma no sākotnējās vainas apziņas pieveda mani pie dzīvo būtņu marķiera – dvēseles iemiesojuma pazīmes. Jā, dzīvnieks – animal, no anima (dvēsele), bet kas īsti ir tā dvēsele? Domu gaita ne visai auglīga, taču, skat, jahtas stūre un ķīlis jau tik gludi kā bēbja pēcpuse.

Ja cilvēks kādā jautājumā izjūt objektīvas informācijas trūkumu, cienījams apgalvojuma teikums nebūs viņa instruments. Šādi ierobežotam vienīgais formāts – teoloģija, astroloģija vai dzeja. Ja atļauts izpausties poētiski, es dvēseli redzu kā kaut ko līdzīgu kolibri vai arī mūsu pašu spārei – katrā ziņā nedaudzo aculiecinieku aprakstītā "baltā migliņa", kas paceļoties gaisā virs samirušā "saimnieka", varētu būt tieši tas neizsekojamo spārniņu multivēzienu efekts:

Spāres spārniem tīklotiem domājos to esam,

Ja vien gramos deviņos mēs to vispār nesam... /U. Ozolants/

Kā redzat, informētības deficīts būs liedzis to prieku paturpināt vārsmu līdz četrrindei, toties kompensēju ar sen dzirdēto versiju par dvēseles hipotētisko masu. Esam taču lasījuši par patanatomisko eksperimentu, kura laikā no nupat vēl dzīvā ķermeņa "dzīvsvara" esot atskaitīts svaigā līķa svars. Gan jau varbūtējā šķidrumu un gāzu izplūde tika ņemta vērā, svariem beidzot šūpoties pie starpības atzīmes – "9 gr".

Savukārt pirmsrenesanses laikmeta pseidozinātnieki izcēlušies ar daudz hičkokiskākiem – vivisekcijas – eksperimentiem, dvēseles atrašanās vietu ar skalpeļa palīdzību meklējot uz nāvi notiesātā vēl dzīvā cilvēkā. Cik varam spriest no klusuma publikācijās, lokalizācija tomēr palikusi neatminēta.

Gandrīz kā tai jokā par insektologu:

– Kas jums lika domāt, ka sienāža dzirdes aparāts atrodas tā kājās?

– Nu, pētījumā gājām Pavlova signālsistēmas ceļu – pieradinājām sienāzīti ar barības padevi pēc konkrēta skaņas signāla.

– Kā tas jums palīdzēja lokalizēt...?

– Pa vienai ķermeņa daļiņai atraujot, – kad tika norautas kājas, tas pie barības vairs nelēca. Secinājums viens: sienāzis dzird ar kājām.

Ja nedaudz pārfrazējam Pēteri Kļavu: tie nav krievi, kas nāk, – tie ir vīrieši

Starp tādiem foruma saukļiem kā "izaugsme" un "iedvesma" figurēja arī vadmotīvs "harmonija". Uzsaukums "atjaunot līdzsvaru starp vīrieti un sievieti", visticamāk, nāk pāragri – kam vajadzīga tāda kliba harmonija un līdzsvars ar kompleksainiem psihopātiem – ieroču žvadzinātājiem vīriešiem?

Kad uz visu Jūsu klāstīto alerģēta iekšējā balss man mēģina teikt: "Atķeksē prātā un ignorē!", apjaušu, ka šis nebūs tas gadījums: TVNET atreferētais Kļavas uzsaukums sievietēm tā vien mudina papētīt, no kurienes šādai kaismei "aug kājas". Vai tiešām kādam šķiet, ka mūsdienu vīrieši ir nepietiekami "mīksti"?

Par interneta pēdējā laika pravieti dēvētais kanādiešu psihologs Džordans Pītersens (Jordan B. Petersen) runā pretim Pēterim Kļavam, postulējot, ka tieši jaunie vīrieši ir tie upuri. Viņš ir pārliecināts, ka kreiso spēku politikas (galvenokārt feminisma) uzbrukumi laika periodā no sešdesmito gadu beigām līdz mūsdienām likuši jaunietim justies kolektīvi vainīgam, pamest studijas pusmastā un biežāk nekā vienaudzēm-sievietēm papildināt pašnāvību statistiku.

Kad humāni bezzobainā Eiropa pret pārislamizēt nākošiem pūļiem nocietinās ar kaut ko līdzīgu maijpuķīšu dzīvžodziņam pa perimetru, aicināt Eiropas vīriešus mest plinti krūmos vispār, – manās ausīs tas skan kā nodevīgs kolaboracionisms.

Kā forums "Līdere" attaisno savu sūtību?

Manā "alcheimerā" uzplaiksnī kāds stipri sens pirmdienas rīts: birojā viens pēc otra ierodas smaidoši kolēģi, tikai nesaprotu – kāda muša tai manai sekretārītei iekodusi? Vaibstos tāda stīvāka, zods lepni augšā, ar skepses pauzi ikreiz, kad man kas sakāms. Skaidrību ienesa nejauši gaitenī dzirdētais, ka "apmeklējot taču to līderības kursu".

Vīrieša cilvēkam, uzaicinātam frišināt sievietes pašapziņu ar priekšlasījumu, drīzāk būtu jāaicina izskaust no tā sauktajiem "sieviešu žurnāliem" tipiskās glamūra tenkas un horoskopus, nevis jādzesē gļotāda ar tik abstrakti neko neizsakošiem saukļiem kā "pasaules glābšana vispār un no vīriešiem jau īpaši".

Kad foruma dāmu priekšā dievojāties, ka nenācāt "pielīst sievietēm, noliekot vīriešus", folkloru jau neapmānīsi, akcentus māk salikt nemaldīgi: "Suns zina, ko ēdis!"

Ar nedaudz dalītu cieņu

Uldis Ozolants,

kapteinis – pensionārs – solo tālburātājs

uz jahtas "Single Malt" borta

08.12.2019. Golfito līcī, Kostarikā

P.S. Vai, teorētiski ņemot, īstermiņa ("pa vienam") reanimatologs spēj ilgtermiņā apdraudēt vai pusi tautas?