Pat pie atskabargainas tēmas piesēdīšos, ja priekšzīmi rāda tik centrāla institūcija: Eiropas Parlaments ir uzskatījis par lietderīgu (un iespējamu!) uzklausīt dažus aktīvākos identitātes ideoloģijas (woke) pretiniekus. Pie viena gribētos piesaukt arī prominento ASV komiķi Bilu Māru, kurš, būdams demokrāts un liberālis, ne pa jokam satricināja TV ēteru, "uzbraucot savējiem". Izlūki visos karos teikuši, ka pārbēdzējos ir jāieklausās.
UMF Nr. 1
Kad fakts noticis, rūpe tikai viena – kā grāmatosim? Šā gada 30. martā Eiropas Parlamentā ar runu par maoistiskā marksisma invāziju Rietumu civilizācijas telpā uzstājās Džeimss Lindzijs (James Lindsay), amerikāņu kultūrkritiķis un autors (https://www.youtube.com/watch?v=lc0684V2ej8).
Identitātes ideoloģijā viņš saskata lielu līdzību ar "vīrusu", kurš "gain of function" kultivācijas ceļā pielāgots efektīvākai "patogēna" iedarbībai uz sabiedrību, uz jauniešiem īpaši.
Daudz nebūs "saspoilerēts", ja tālāk par rupji pikselētu tēzi neeju:
Globālas proletariāta diktatūras idejai izčākstot (apmierināts darbaspēks kapitālistam ilgtermiņā izdevīgāks), marksistiem nācās mainīt taktiku: iefiltrēties Rietumu universitātēs un masu medijos, lai sabotētu "nīstos buržujus" no iekšienes. Par mērķauditoriju (un instrumentu) tiem turpina noderēt jauna "apspiesto šķira" – visi ar esošo status quo neapmierinātie "anti": antimaskulīnās feministes, antirasisti no "Black Lives Matter", antifašisti no "Antifa", klimatradikāļi, LGBTQ skaļais gals, patoloģiskās korpulences apoloģētes.
Ko īsti nozīmē Lindzijam atvēlētā pusstunda tribīnes? Vai Eiropas vēlētā elite vienkārši demonstrē demokrātisku atvērtību alternatīviem viedokļiem, vai arī Stambulā "vārītās zaftes burkā iezagusies pelējuma plēvīte"? Bet varbūt daži beidzot sāk saprast, ka te neplūcas par izvēli starp "Knorr" un "Maggi", – uz spēles tiek likta faktos balstīta zinātne pret sajūtu diktētu subjektīvismu.
UMF Nr. 2
Bils Mārs (Bill Maher) – liberālis un neslēpts gejs ar "libertine" ievirzi – prot piedot komiskumu arī gana satraucošām lietām (https://youtube.com/shorts/XptLLlazSDs?feature=share).
Viņš atsaucas uz Gellapa aģentūras aptaujām ("Vai identificējaties kā LGBTQ?") un studijā demonstrē grafiku, kurā, sākot ar 1946. gadu, katra nākamā paaudze uzrāda divkāršu pieaugumu. Man no tabeles arī papildu labums – beidzot skaidrība par to, kādā secībā un kuros gados šādi dēvētās paaudzes "valdīja":
"Silent generation" – 0,8%
"Baby boomers" – 2,6%
"Generation X" – 4,2%
"Millennials" – 10,5%
"Generation Z" – 20,8%
(vēl nenosaukta) – 41,6%
Mārs sasmīdina savu auditoriju studijā, noslēdzot ar projekciju tai līknes tendencei, kas paredz, ka 2056. gadā "visi būsim LGBTQ!" (ha-ha, un štrunts par nulles demogrāfiju?).
Ar frāzi "uzbrauca savējiem" tiku domājis LGBTQ kopienai adresēto kritiku: "Izbeidziet vienreiz indoktrinēt bērnus!" Bērni ir ne tikai viegli ietekmējami, viņš saka, – atzīsim, bērni ir dumji, jo no nepieredzējušiem lieki gaidīt spriestspēju. Nedrīkst jau no pirmskolas vecuma mācīt tiem "diversity" (dažādību), vedot klasi divreiz mēnesī uz geju bāru, un "inclusivity" (iekļaušanas) vārdā rīkot tiem "Drag queen" burleskas. Ja nekļūdos, Mārs bija viens no pirmajiem, kas asi nosodīja arī Kalifornijas geju kori, kurš heteroseksuāļu ģimenēm veltīja refrēnu ar ņirdzīgā tonī atkārtoto "We're coming after your children!" (mēs nākam savākt jūsu bērnus). Nupat dzirdu, ka plašās kritikas iebaidītā kora vadība mēģinot skaidrot to kā joku.
Man klusas aizdomas, ka, pateicoties LGBTQ radikāļu (īpaši T) pēdējā laika izdarībām, pirmie divi burti sāk izjust diskomfortu pārējo trīs kompānijā. Nemaz nebrīnītos par atšķelšanos kaut kad nākotnē. Praidistiem noteikti pieklibo ar PR nozari: ja no varavīksnes būtu pārņēmuši arī klusumu, "Live and let live" līdzāspastāvēšanas principa iedzīvināšana plašākā sabiedrībā noritētu daudz gludāk.
UMF Nr. 3
Interesanti būtu zināt, kāda "mulča" dara jauniešu prātus tik atvērtus absurda sēklai. No kurienes ņemas visi šie "kognitīvie bāreņi" – gatavi rūpīgi atsijātos graudus izbērt "misenē", lai galdā celtu pelavas?
Kad ekspertiem astes iežmiegtas kājstarpē (jo neuzmanīgs vārds var nozīmēt amatu), izteikt minējumus par cēloņsakarībām nākas "brīvdomātājiem" no (tālas) malas.
Atcerēsimies, cik jauki un nevainīgi viss sākās. "Politkorektums" skanēja tik cildeni, nozīmēja empātiju, ļāva justies gandarītam, it kā labākam cilvēkam, nekā esi bijis pirms tam, līdzīgi, kā tas liek justies kristietim ticīgā vidē. Ne velti daudzi "woke" ideoloģijā saskata jaunas reliģijas aizmetņus. Pat klupšanas akmeņi tie paši: Bībelē izdaudzinātā nevainīgās ieņemšanas versija taču labāk sadzīvotu ar nāras anatomiju nekā tādu kā Jēzus māmiņai, bet "woke" "evaņģēlijā" nevainīgi ieņemt nekas netraucē pat "transdžekam".
Secībai patīk, ja sāk ar terminoloģiju. Identitātes (woke) ideoloģija ir svaigs apzīmējums un vairāk attiecas uz šodienas konkrēto izpausmi, "pildījumam" paliekot ierastajās sliedēs – neomarksistu un progresīvistu kaismīgajos (un viegli "iegūglējamajos") saukļos. Progresīvisti būtībā ir tie paši revolucionāri, tikai rāmāki. No vēstures ielāgojuši, ka revolūcija nebūs ejoša prece, tāpēc priekšplānā bīda tās lēno variantu – pārmaiņas. Bīda ar tik īsu atmiņu par "labklājību" sociālismā un azbestu bērnudārzu sienās, it kā jebkurš jaunievedums nestu cilvēkam labumu. Te būtu vietā nolaisties uz zemes un atcerēties, ka pārmaiņu lietderību vislabāk testē laiks. Uzskatāmība iegūs, ja abstraktu lietu vietā šoreiz salīdzināsim taustāmās:
Divtūkstošais gads, Hamiltona (tolaik mana darbavieta Bermudā). Juveliera darbnīcā man mute paliek vaļā, dzirdot piedāvājumu nomainīt manām "Aviator" saulesbrillēm kātiņus... – viens pret vienu kā manam vectēvam, atsperīgā pusaplī ap ausi. It kā solis pusotru gadsimtu atpakaļ, bet ar tādu funkcionalitāti, ka nu jau ļaus bez bažām spēlēt arī spraigāku tenisu. Stundu vēlāk esam ar kolēģi Saimonu okeānā uz viņa motorlaivas, kur ar milzu spiningiem ķeram milzu "waahoo" un "blue marlin". Saimons dižojas ar nupat iegādātajām "superpiegulošajām" saulenēm, kuras mani pārsteidz ar tobrīd modē nākušajiem pavisam taisnajiem kātiņiem – nekāda nolocījuma aiz auss vispār. Viņa pārākuma sajūta gan noplaka līdz ar pirmo vējiņu: aizgāja tas pēdējais modes spiedziens pa gaisu – piesārņot okeānu ar dārgā modeļa lēto plastmasu. Tikmēr labi aizmirstais pusotru gadsimtu vecais "funkcionālais skaistums" man joprojām lietošanā, pat mērenu kautiņu izturēs.
Liberālisms atvasināts no "brīvības". Skeptiskāk organizētais iebildīs, ka bezprāta minimuma un atbildības sajūtas formula ir pat bīstama. Ļauj tik vaļu tādam, kurš pats nezina, ko īsti grib, un nav svarīgi – izlaists sīcenis tas vai viltus dogmās apjucis students, vari sākt gaidīt nelaimi. Atceros senus ciemiņus vēl Tomsona ielas dzīvoklī Rīgā – liberāli noskaņotu ģimenīti ar četrgadīgo "bez rāmjiem" audzināto Ivariņu. To, ka ne reizi nav dabūjis pērienu, sapratu no atvases histēriskās spītēšanās pretī manam aizliegumam vandīties pa mana rakstāmgalda atvilktnēm. Daudzus gadus vēlāk šī moderni pūkainā pedagoģija nesa augļus – mans atvilktņu revidētājs atsēdēja sešus gadus Brasas cietumā par kaut ko laikam pietiekami nopietnu. Un Palameikas šķēps lai mani caurdur, ja kaut kur pasaulē atrodas tāda folklora, kurā "izlutināts" un "samaitāts" nebūtu sinonīmi!
Publiskās debatēs dzimuma maiņa allaž tiek attaisnota ar "citādi beigtos ar suicīdu"; tas, ka pašnāvību statistika nekrītas arī pēc dzimuma nomaiņas, tiek veikli noklusēts. Ko varam spriest par garīgās veselības fonu, kad tautai prātā vieni vienīgi psihoanalīzes seansi, vizītes pie "šrinkiem" un zīlniecēm, un tas viss pauzēs starp durnumu no aizliegtām vielām? Kad puiciski tendētajai pusaudzei ar vieglu roku tiek izrakstīti pubertātes bloķētāji un nogrieztas krūtis (uz dienvidiem no nabas neiesim), pārmaiņas ir neatgriezeniskas. Bet kā būt ar pieaugošo skaitu video liecību ar "re-trans" gadījumiem, kur nožēla nāk par vēlu? Vēl atmiņā tas laiks, kad psihiatru rokasgrāmatā DSM-5 visas LGBTQ raizes un disforijas bija tikpat lielā mērā diagnozes kā anoreksija un pašapskādēšanās mānija (laupīt sev redzi, nomērdēt roku u. tml.). Ja tolaik kāds psihiatram žēlojās, ka "piedzimis nepareizajā ķermenī", kārtīgs profesionālis vismaz neizslēdza iespēju, ka varbūt pacients "piedzimis ar nepareizu galvu". Tā vien šķiet, ka psihiatrija izrādījusies tikpat "stiepjama" disciplīna kā tā vēsture, kuru raksta proverbiālais uzvarētājs: politkorekto šodienas dakteru ausīm redzes invaliditāte un dženderapjukums skan mazāk stigmatizējoši nekā "mentāli traucējumi".
Identitātes ideoloģija nevar pastāvēt bez "victimhood" jeb upura mentalitātes. Bezkompleksu jaunietei celulīts stilbos netraucēs atjokot: "Tur rakstīts, cik es esmu sievišķīgi forša... brailā!" "Rūdītajai cietējai" savukārt tas nozīmēs papildu vitriolu vēl lielākam naidam pret vīriešiem. Brīnumainā kārtā identitātes ideoloģija galīgi nedarbojas grūtību plosītās valstīs un kara apstākļos. Varu saderēt, ka, piemēram, ukraiņiem nav laika pilināt sev acīs drenu tīrīšanas līdzekli (atšķirībā no kādas amerikāņu meitenes "YouTube"), lai identificētos ar aklajiem, nav laika arī šaubīties par piederību tam vai citam dzimumam. Šis laiks tiem izcili piemērots kļūšanai par varoņiem, nevis upuriem!
Ļoti izskatās, ka labklājības zemēs "grūtībām" vakanta atliek vien psihiskā sfēra – tās tiek izdomātas un pielāgotas indivīda "interešu klubiņam". Samudžināt realitāti līdz nepazīšanai – to spēj vienīgi sajūtu un emociju monopols, "gala produktu" padarot tik nosacītu kā gaisa skūpsta hologrammu vakuumā:
klasiskā "sievietes" definīcija (pieaugusi cilvēka mātīte) jau tiek ņemta ārā no vārdnīcām kā transpersonas kaitinoša;
BBC citē ap 100 pieejamu "džendera" versiju, tostarp "fluīdo" (no rīta kāpšu sarkanās augstpapēžu kurpēs, pēcpusdienā – varbūt melnajās, vīriešu);
divciparu IQ īpašnieki, kas "Zemi sajūt picas formā", aci nepamirkšķinot, pasūta Nobela prēmētus astrofiziķus "trīs mājas tālāk";
dāmītes ar Kambalas mentalitāti tā vietā, lai lieki neafišētu silikona klātbūtni krūtīs, tieši otrādi – šo faktu izbazūnē nacionālā mērogā;
ar mediju svētību kādreizējais kokaīna mūlis Priverts uzmirdz kā "VIP slavenība"... utt.
Skumji, ka pasaules prestižākās universitātes no gaismas nesējiem pārtapušas apžilbinātājos – gluži kā tie nepareizi iestatītie tālo gaismu lukturi pretimbraucošajā automobilī. Ja laikus nenometam gāzi, tas jau velk uz pavisam nelāgu scenāriju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
