Valērijs Stūris: Bailes, kas nenogalina, padara mūs neuzvaramus
Foto: LETA

Šeit nebūs runa ne par kādu nesen grāmatu veikalos parādījušos izdevumu, ne populāras latviešu rokgrupas dziesmu. Tāpat stāsts nav arī par zombijiem vai centieni pārspēt teorijas un prakses dižgarus Kirkegoru vai Hičkoku.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Stāsta iemesls ir gaužām vienkāršs – periodiski pazibošās ziņas, ka Valsts kontrole (kā visur klātesoša un visnotaļ neganta iestāde) prasīs lielāku atbildību no amatpersonām, tādējādi radot draudus valsts pārvaldei, kura sabruks, jo baidīsies pieņemt jebkādus lēmumus.

Sekas lielākas atbildības pieprasījumam, atkarībā no stāstnieka dzīvesgājuma, tiek salīdzinātas ar grēku plūdiem, Eijafjadlajegidla vulkāna izvirdumu vai vismaz to, ka valsts pārvaldē neviens vairs nestrādās. Mums šķiet ka sekas ir pārspīlētas, bet tomēr arī šajā jautājumā būtu jāievieš zināma skaidrība. Tādēļ šī raksta mērķis ir mazliet vienkāršākā veidā izskaidrot, kas ir kļūdas valsts pārvaldē, bailes pieņemt lēmumus, drosme, atbildība, sekas un beigu beigās, - Vai valsts drīkst kļūdīties?

Mums nav vienalga...

Vispirms jāpaskaidro, ka Valsts kontrole ir audita iestāde, kas sniedz eksperta viedokli vērtējuma formā. Valsts kontrolei kā audita iestādei nav ne tiešu instrumentu, ne arī līdzekļu, lai kādu sodītu. Tomēr mums ir svarīgi, kas notiek ar valsts mantu, jo gan likuma, gan sabiedrības priekšā Valsts kontrole ir atbildīga par valsts mantas likumīgu, godīgu un pareizu lietošanu.

Atbildības izvērtēšana un sodīšana var radīt bailes tikai tad ja ir pieņemti nelikumīgi lēmumi. Godīgais nebaidās. Savukārt, taisnīgs sods ir veids kā valsts pasaka iedzīvotājiem, - Jūs varat ticēt savai valstij.

Kā audita iestādei vienīgais (un dažkārt arī iedarbīgs) instruments, lai panāktu sabiedrības lielāku ticību savai valstij, ir sabiedrības informēšana par visu mūsu mantas un naudas izmantošanu. Valsts kontrolei vienlīdz svarīga ir sabiedrības un arī atbildīgo amatpersonu izpratne par pieļauto rīcību un tās sekām.

Cilvēks negrib, lai iestādes pieļautu kļūdas...

Otrkārt, pieņemtās normas nosaka ka iestādēm, risinot konkrētus jautājumus, ir dota vairāk vai mazāk plaša rīcības brīvība. Ikvienam ir tiesības prasīt, lai iestāde izmantotu tai piešķirto rīcības brīvību nekļūdīgi. Valsts pārvaldes rīcības brīvība nav izmantota tiesiski, ja tā ir kļūdaina.

Valsts kontroles uzdevums ir sabiedrības vārdā izvērtēt, vai valsts pārvaldes rīcība ar mantu un resursiem ir tiesiski pareiza, atbilstoša un lietderīga. Tāpēc, gan Valsts kontrole, gan tiesas pārbauda iespējamās rīcības brīvības izmantošanas kļūdas, - 1) rīcības brīvība netiek izmantota, 2) rīcības brīvība ir pārsniegta, 3) rīcības brīvība ir izmantota nepareizi.

Ja rīcības brīvība ir izmantota nepareizi, proti, ir pretrunā ar noteikumiem, nav ievēroti izdotie noteikumi, nav novērsta patvaļa, nav ievērots taisnīgumu, nav ievērots lietderīguma princips, - tas nozīmē ka ir pieļauta kļūda. Iestādes kļūdas nedrīkst radīt netaisnīgas un privātpersonai nelabvēlīgas sekas, jo tādējādi ir pārkāpti taisnīguma (saņem to kas pienākas), tiesiskās paļāvības (cerība vai pārliecība ka uz iestādes teikto vai darīto var paļauties) un labas pārvaldības (atklātība, datu aizsardzība, taisnīgas procedūras saprātīgā laikā) principi. Valsts kontrole savā darbībā arī pārbauda šo principu pielietojumu, pārbaudot ne tikai rīcības brīvību izmantošanas atbilstību vai likumību, bet arī pareizību, ko citādi sauc par lietderību.

Tādējādi, tiesiskais tvērums salīdzinoši dzelžaini definē personas pārākumu par iestādi, kas ir slikta ziņa amatpersonām un ierēdņiem, jo kļūda un kļūdīšanās kultūra netiek atbalstīta. Valsts ir paredzējusi ka kļūdas tiek labotas un novērstas, un ja nepieciešams, tad zaudējumi atmaksāti. Labā ziņa būtu tā, ka ir jāmeklē "smilšu kaste", kurā "spēlēties", izmēģinot jaunas idejas un risinājumus tā veidā, lai nepārkāptu labas pārvaldības, taisnīguma un paļāvības principi. Kļūdu paradoksu izvērtējumā būtu jāatceras, ka valsts iestādēm pieļaujot kļūdas, cilvēks nevar pateikt "nē, Jūsu pakalpojumi man nav vajadzīgi". Tāpēc valsts iestādēm nevajadzētu kļūdīties.

Kā mirdzošu dimantu lauks...

Lai runātu par drosmi vispirms ir jārunā par kļūdām, ievērojot to ka Valsts kontroles revīziju darbs faktiski ir kļūdu meklēšana visā tās darbības laikā. Varam droši apgalvot, ka revīzijās ir redzēts viss, kaut gan dzīve turpina pārsteigt un nebūt nav vienmuļa.

Esam sastapušies ar valsts institūciju, amatpersonu un politiķu kļūdām. Ir pieņēmums, ka nekļūdās tas kas neko nedara, bet, kas dara, tas noteikti kaut kad kļūdīsies. Kļūdas ir stratēģiskas, dārgas un lielas. Kļūdas ir novēršamas, atzītas un neatzītas. Tās ir acīmredzamas, tādas kas nemaina lēmuma būtību (un ļoti iespējams, ka tādas kas maina). Ir politiskās un personiskās kļūdas, izskaidrojamas un neizskaidrojamas. Ir pārrakstīšanas, neuzmanības, aritmētiskās un matemātiskās kļūdas.

Kļūdas tiek arī klasificētas, tiek izstrādātas metodes kā ar tām cīnīties. Lai ierobežotu kļūdu lielumu un ietekmes dziļumu, iestādes izveido iekšējā audita vienības, precizē grāmatvedības sistēmas, dažkārt izveido arī specializētas struktūrvienības, kas uzrauga darbinieku godaprātu ar operatīvās darbības metodēm. Valsts kontroles rīcībā šajā gadījumā ir citi, audita, instrumenti, kuri tiek izmantoti, lai noteiktu, ierobežotu, izvērtētu un maksimāli saprotamā veidā atklātu kļūdas.

Ikvienā Valsts kontroles revīzijas ziņojumā signāli par kļūdām ir kā ne visai tāla vilciena bass, ar kuru kādu jautru kompāniju vēlamies brīdināt ka "dzelzceļa sliedes" vajadzētu šķērsot uzmanīgi. Vajadzētu izvērtēt visus riskus un sagatavot daudz maz ticamu rezerves plānu, bet vēl labāk, pagaidīt, lai kļūda nebūtu liktenīga.

Minēsim dažus piemērus. 2019. gada Valsts kontroles finanšu revīzijā Prokuratūrā var konstatēt kļūdas, ko rada rīcības brīvības pārsniegšana atalgojuma aprēķināšanas kārtībā. Līdzīga situācija bija revīzijā par iekšlietu nozares nekustamo īpašumu pārvaldīšanu, Valsts kontrole pirms gada atklāja, ka Ogres novada Ķeipenes Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) depo ir rīkoti dažādi ar medībām saistīti pasākumi. Maksas pakalpojumu izcenojumi šī objekta telpu izmantošanai nebija apstiprināti, nebija arī līgumu par telpu iznomāšanu, līdz ar to arī samaksa par telpu izmantošanu netika prasīta.

Pabeidzot likumības un lietderības revīziju "Vai pašvaldību rīcība, nodrošinot kapsētu apsaimniekošanu un ar kapsētu izmantošanu saistītos pakalpojumus, ir likumīga un lietderīga?", konstatēja, ka bez jauna normatīvā regulējuma, protams, varētu arī iztikt, ja pašvaldības, īstenojot tām uzticētās funkcijas, varētu savstarpēji vienoties par iedzīvotājiem būtisko ar kapsētu jomu saistīto jautājumu organizēšanu, nosakot vienotus, skaidrus un saprotamus kapsētu uzturēšanas un izmantošanas principus. Proti, šajā gadījumā iedzīvotāji, kuriem šie pakalpojumi ir būtiski, sastopas ar rīcības brīvību, kura netiek izmantota.

Dziļāko ierakumu platākā vieta...

Ja ir varbūtība kļūdīties, tad valsts iestādes (un ne tikai) izstrādā vairāku pakāpju "aizsardzības" sistēmu, kā tās nepieļaut. Bet, ja tās iestājušās – mazināt to sekas. Vairumā gadījumu tiek izmantotas iekšējās kontroles sistēmas, "daudzacu" principi, auditi, noteiktas vadlīnijas, izstrādāti ētikas kodeksi. Iestādes nepārtraukti pilnveido grāmatvedības uzskaiti, lietvedības sistēmas, apmāca darbiniekus, ceļ to kvalifikāciju.

Iestādes izmanto risku novēršanas pieeju. Ir konstatēts ka valsts pārvaldes iestādes var sastapties ar 77 dažādiem riskiem. Katram no šo risku veidiem var izstrādāt to novēršanas stratēģijas, rīcības algoritmus un plānus. "Frontes" pirmajās līnijās stāv arī politikas plānošanas process, jo ikvienam (gan politiķiem, gan ierēdnim) būtu jāpaskaidro sabiedrībai, ko, kādā veidā un ar kādiem resursiem tiek plānots sasniegt. Iztrūkstot šādam saprotamam skaidrojumam, visticamāk ne politiķis, nedz arī ierēdnis netiks augstu vērtēts. Piemēram, tādas nozīmīgas politikas kā enerģētikas, pasažieru pārvadājumu, klimata, elektrisko tīklu sinhronizācija ar Eiropas elektriskajiem tīkliem un bioekonomika, tiek izskatītas Ministru kabinetā un pieņemtas zināšanai (bet ne apstiprinātas, kā to paģērē politikas plānošanas process).

Tāpēc nevajadzētu būt īpaši pārsteigtiem par tādām kļūdām kā visiem zināmā abriveatūra OIK, jo arī aiz šiem trim burtiem, nav paskaidrots sabiedrībai, kādi būs ieguvumi un zaudējumi.

Ko vēl varētu darīt?

Ja kļūdu iestāšanos nevar novērst, tad, nākošais jautājums ir kā neizbiedēt jaunos (un ne tik jaunos) censoņus, kas strādā valsts pārvaldē. Sniegsim dažas pārdomas, ko valsts pārvalde varētu izmantot lai mazinātu bailes no kļūdām un vairotu drosmi.

Pirmkārt, nekad nevajag divreiz kāpt uz viena un tā paša "grābekļa". Der atcerēties, ka gandrīz viss jau kādreiz ir bijis, arī kļūdas. Tāpēc labi ir daudz lasīt, zināt un klausīties. Aplūkot jautājumu, kuru risini vai lēmumu kuru pieņem no visām pusēm. Izdomā plānu, ko darīsim pēc tam, kad kļūdas būs pieļautas. Kā kontrolēsim situāciju un mazināsim kļūdu sekas. Pārliecinies, vai esi darījis visu, lai nepieļautu savu pirmo liktenīgo kļūdu.

Otrkārt, izvēlies pareizo vietu un laiku kļūdām. Atceries ka ar tautu neeksperimentē, "norobežo" teritoriju, kurā tiks veiktas izmaiņas, vai vismaz izliec "brīdinājuma zīmi" – ka šeit iespējamas kļūdas. Pirms pārcelt kāsu risinājumu lielākā mērogā, labs politikas plānotājs izmēģina to mazākā mēroga un "uz papīra", bet ne cilvēkiem. Nemēģini kļūdas attaisnot, tam tāpat neviens neticēs.

Treškārt, ne vienmēr kļūdas būtu jāattiecina uz padoto neizdarību, tā pat kā uzvaras ne vienmēr ir vadītāja ģēnija nopelns.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form