Bet Latvijai ir atnācis sarežģīts laiks un mēs vairs nevaram darīt tā kā pirms 30 gadiem, kad parādot drosmi nobalsojām par Latvijas neatkarību. Mēs šobrīd savu drosmi un mīlestību pret Latviju un tās cilvēkiem varam izrādīt vienīgi pašizolējoties un paliekot mājās. Tas nebūt nav vienkārši un arī te vajag likt lietā prātu, dzīves gudrību un mīlestību pret savu tautu.
Liekas, ka šis grūtību periods tik drīz nebeigsies, bet mums ir jāiztur. Cita ceļa nav. Kaut pagājušas vien piecas dienas, tā vien šķiet, ka ir pagājis krietni vien ilgāks laika sprīdis. Laiku var īsināt, spēlējot galda spēles ar ģimeni, dodoties pastaigās pa mežu vai gar jūru un lasot grāmatas. Nenoliedzami, palīdz arī radio, televīzija, internets un, protams, saziņa ar 4. maija Deklarācijas Kluba kolēģiem, draugiem, paziņām.
Bieži nākas uzmundrināt cilvēkus, bet esmu optimiste un ceru, ka šis ārprāts drīz beigsies, bet diemžēl laikam ne tik drīz, lai mēs kopīgi tiktos mūsu iecerētajos pasākumos par godu Neatkarības deklarācijas pieņemšanas trīsdesmitgadei un īpaši svētku vainagojumā - kopdziedāšanā 4. maijā. Pat ja tas nebūs iespējams, mēs vienalga svinēsim mūsu skaisto trīsdesmitgadi. Ar laika nobīdi, bet svinēsim.
Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Šī vīrusa sekas, es ļoti vēlos, lai būtu pamats tam, ka mājās atgriežas daļa mūsu tautiešu, jo kur gan var būt labāk kā mājās šajā smagajā laikā. Uzskatu, ka Eiropas Savienības valstu robežu slēgšana apstādinās migrāciju. Šobrīd, manuprāt, pārprastās cilvēktiesības nestrādā pat ne Vācijā, ne Francijā, kā arī nekur citur Eiropā. Tā varbūt ir mākoņa zelta maliņa.
Kā saka itālieši ANDRÁ TUTTO BENE jeb VISS BŪS LABI - tā divi jaunieši bija uzrakstījuši uz plakāta pie Rīgas kanāla.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
