Viesturs Ķerus: Vai Latvijai lemts kļūt par izcirtumu lielvalsti?
Foto: LETA

Pirms astoņiem gadiem – 2008. gada nogalē – meža nozares spiediena dēļ Valsts meža dienestam tika uzdots palielināt maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu valsts mežos 2009.–2010. gadā. Lai gan meža nozare to joprojām slavē kā labu un pareizu lēmumu, ir skaidrs, ka tas nostiprinājis pārliecību, ka kokus no Latvijas mežiem var dabūt tik, cik gribas, nevis tik, cik mežā ir. Dažādu nozares pārstāvju rosīšanās liecina, ka tiek gatavots laukums tam, lai ciršanas apjomus valsts mežos palielinātu vēl vairāk.

Pamatojums pašlaik vērojamiem notikumiem visai atklāti lasāms jau 2012. gada aprīļa žurnāla "Baltijas Koks" numurā: "Pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts mežos un pieaugot mežizstrādei privātajos mežos, kokrūpniecības nozare, nebēdājot par zāģbaļķu trūkumu, varēja investēt attīstībā un nostiprināties starptautiskajos tirgos, skarbā realitāte ir atgriezusies, liekot Latvijas zāģētavām domāt, kā organizēt savu darbību ierobežota resursu daudzuma apstākļos."

Plašākai sabiedrībai nozares reklāmas izdevumā tika skaidrots: "Lai gan atsevišķi uzņēmumi šī iemesla dēļ pat ir spiesti pārtraukt savu darbību, meži Latvijā tāpēc netiek un netiks cirsti vairāk."[1]

Bet prom no sabiedrības acīm tika gatavoti plāni ciršanas apjomu palielināšanai, kuri nu uzlauzušies virspusē publiskajā telpā. Uzreiz gan jāsaka, ka ciršanas apjomi kā tādi nebūtu pamats uztraukumam, ja vien mežu ciršana notiktu ilgtspējīgas mežsaimniecības ietvaros, sabalansējot ekonomiskās, vides un sociālās intereses.

Skaidrs, ka situācija Latvijā ir tālu no līdzsvarotas mežu apsaimniekošanas: kamēr lielāmies ar eksporta rekordiem, sliktā stāvoklī ir visi Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamie mežu veidi[2], melnā stārķa, mežirbes un vairāku citu meža putnu populācijas sarūk, ik pa laikam izceļas iedzīvotāju protesti pret mežu izciršanu to dzīvesvietu tuvumā un starptautisks pētījums liecina, ka Latvijā mežu platība ir sarukusi straujāk nekā lielākajā daļā citu pasaules valstu[3].

Tomēr pat tad, ja intereses būtu līdzsvarā, šī līdzsvara noturēšanai ciršanas apjomu palielinājumam vajadzētu nākt komplektā ar stingrākiem pasākumiem, piemēram, dabas vērtību un vietējo iedzīvotāju interešu aizsardzībai. Taču šobrīd redzams, ka neredzama diriģenta vadīts dažādu cilvēku, institūciju un organizāciju koris sabiedrībai cenšas iebarot domu, ka mežus jācērt vairāk, tajā pašā laikā mēģinot panākt pēc iespējas mazākus ierobežojumus dabas aizsardzības un iedzīvotāju interešu dēļ.

Lūk, institūta "Silava" direktors un tagad arī AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons, kurš tikai pirms pieciem gadiem teica, ka "meža audzēšana līdz brīdim, kad no kokiem var iegūt zāģbaļķus, ir Latvijas mežsaimniecības pamats, kuru var ļoti viegli nojaukt, samazinot ciršanas diametru"[4] nu liek saprast, ka mums tomēr vajadzētu apsvērt iespēju cirst tievākus kokus un pārskatīt to, kā mēs rēķinām valsts mežos pieļaujamo ciršanas apjomu.

Lūk, divas organizācijas – "Zaļās mājas" un "Latvijas Mežu sertifikācijas padome" (abas lielā mērā AS "Latvijas valsts meži" finansētas) – spēlē tradicionālo lomu spēli ar slikto un labo policistu. Kamēr "Zaļās mājas" skaidro iedzīvotājiem, ka viņiem nevajag ticēt savām acīm un Latvijas meži tiek apsaimniekoti prātīgi, "Latvijas Mežu sertifikācijas padome" attēlo dabas aizsardzības organizācijas kā naudas kāru cilvēku grupējumus, kurus finansē Latvijas meža nozares konkurenti vai pat valsts neatkarību apdraudoši spēki.

Tikmēr "Latvijas Meža īpašnieku biedrība" rīko kampaņu pret aizsargājamu dabas teritoriju veidošanu, turklāt iestājoties pret dabas aizsardzību ne tikai privātajos, bet arī valsts mežos. Šāda dīvaina it kā privātīpašniekus pārstāvošas organizācijas rīcība top skaidra, ja zinām, ka lielākais biedrs šajā organizācijā ir tā pati AS "Latvijas valsts meži".

Bet pati AS "Latvijas valsts" meži klusi un pamazām atsakās no ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC[5], par ko paši reiz rakstījuši: "Šis starptautiski atzītais sertifikāts apliecina, ka LVM apsaimnieko savā valdījumā esošos mežus pēc ilgtspējīgas un nenoplicinošas mežsaimniecības principiem." Tātad atteikšanās no sertifikāta ir skaidrs apliecinājums, ka AS "Latvijas valsts meži" vairs nespēj vai nevēlas valsts mežus apsaimniekot "pēc ilgtspējīgas un nenoplicinošas mežsaimniecības principiem".

Savu nevarēšanu uzņēmums mēģina piesegt ar citu sertifikātu – PEFC. Latvijas gadījumā būtiskākā atšķirība starp abiem sertifikātiem ir tā, ka FSC nacionālā standarta izstrādi vienmēr ir vadījis neitrāls, nevienai organizācijai nepiederošs cilvēks, kurš rūpējas par interešu līdzsvara ievērošanu, kamēr PEFC procesu Latvijā vada tas pats cilvēks, kas "Latvijas Meža īpašnieku biedrību", vienu no tām organizācijām, kas visaktīvāk karo pret dabas aizsardzību Latvijas mežos.

Vēl jāpatur prātā, ka FSC sertifikāta prasības nodrošināt arī iedzīvotāju un dabas aizsardzības interešu ievērošanu jau sen ir sagādājušas galvassāpes AS "Latvijas valsts meži" un iemesls, kāpēc uzņēmums no sertifikāta neatteicās jau ātrāk ir tas, ka Latvijas meža nozares uzņēmumiem ir nepieciešama sertificēta koksne, jo tā ir pieprasīta eksporta tirgos. Tagad AS "Latvijas valsts meži" ir pārliecinājusi uzņēmumus piekāpties, biedējot ar to, ka FSC sertifikāta paturēšanas gadījumā samazināsies pieejamās koksnes daudzums. Viens no iemesliem šādam samazinājumam varētu būt ES īpaši aizsargājamo meža biotopu saudzēšana, ko pieprasa FSC, bet ne PEFC. Tātad FSC prasības stāv ceļā nozares vēlmei cirst vairāk.

Skaidrs, ka pat tad, ja piepildīsies meža nozares vēlme intensīvāk izcirst Latvijas mežus, Latvija nepaliks bez mežiem. Jā, šeit nebūs tuksnesis, bet meži vairs nebūs tādi, kādus tos redzam tagad un kādus tos apbrīno tūristi no Skandināvijas un citām valstīm. Protams, dabas aizsardzības organizācijas turpinās strādāt, lai alkatība neuzvarētu saprātu, tomēr drošības pēc ejiet uz mežu! Ejiet uz mežu un ņemiet līdzi bērnus! Sliktākajā gadījumā viņi varēs saviem mazbērniem pastāstīt par laikiem, kad Latvijas mežos vēl dzīvoja melnais stārķis un auga lieli koki.


[1] https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/mezhi/citas_publikacijas/meza%20nozare%20cilvekam%20copy.pdf

[2] http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/REP_EK-LV-2013-1_ES_dzivotnu_stavoklis.pdf

[3] http://epi.yale.edu/issue-ranking/forests

[4] https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/mezu-zinatnieks-neaiztiekot-mezsaimniecibas-pamatus-mezu-izcirsana-nedraud.d?id=37666311

[5] http://www.lsm.lv/lv/raksts/vide-un-dzivnieki/dzive/vides-aizstavji-raizejas-par-valsts-mezu-ilgtspejigu-apsaimniekosanu-lvm-bazas-noraida.a211253/

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus