Ir bieži dzirdēta doma, ka brīvība ir kā koks, ko ik pa laikam jālaista ar asinīm. Ukrainā tas jau notiek. Te jau otro dienu Ukrainas tauta lej asinis izmisīgā cīņā par savu, mūsu un visas Eiropas brīvību. Iebrukums miermīlīgā valstī, tās ļaužu slepkavošana, pilsētu bombardēšana ir tik mežonīgs vardarbības akts, ka beidzot visa pasaule ieraudzījusi Krievijas impēristu patieso viepli. Visās malās skan balsis, kas aicina apturēt barbarisko iebrukumu. Ir cerības, ka Krievija tiks izolēta no visas pasaules ekonomiskajām, finanšu, kultūras, sporta organizācijām.
Ukrainas notikumi vedina uz daudzām pārdomām un secinājumiem.
Ir patīkami, ka beidzot, šķiet, atmodusies arī tā Eiropas sabiedrības daļa, kas līdz šim dzīvoja ar naivu pārliecību, ka Kremļa vadonis ir mazliet dīvaina personība, bet ne staļinists, kā apgalvoja daudzi austrumeiropieši. Tagad beidzot patiesā aina noskaidrojusies, un tiek lemts par visstingrākajām sankcijām attieksmē pret Krieviju. Taču uzreiz gribas prasīt, kāpēc vajadzēja gaidīt līdz pat šim laikam, lai acis atvērtos un prāti noskaidrotos? Bija Čečenija, Gruzija,, Krimas okupācija, asiņainas kaujas Ukrainas dienvidos. Bija notriekta lidmašīna ar 300 pasažieriem, politisko oponentu indēšana ar poloniju, slepkavošana, tiesāšana bez jebkāda iemesla. Smalkā, humānā, cilvēktiesības un politkorektumu aizstāvošā Eiropa klusēja un izlikās, ka tas viss ir tikai tāds nieks. NATO, ASV un citu valstu rīcībā bija astoņi gadi, lai Ukrainu nostiprinātu finansiāli, militāri, ekonomiski. To varēja apgādāt ar moderniem ieročiem un pārvērst par bastionu, kam krievu imperiālisti neuzdrošinātos ne tuvoties.
Tas netika darīts. Pirms neilga laika pilnīgi atklāti un izaicinoši pie Ukrainas robežām tika savilkta milzīgas huņņu ordas, tanki, raķešu palaišanas iekārtas un citi moderni uzbrukuma ieroči. Un atkal skanēja tikai brīdinājums – ja jūs to visu laidīsiet pāri Ukrainas robežām, būs sankcijas. Sankcijas un tikai tas! Bet jau sen bija zināms, ka Kremlis par sankcijām tikai smīkņā. Par spīti visiem ierobežojumiem tas bija uzkrājis miljardus naudas līdzekļu, ko ieguva no Eiropas, brīvi pārdodot tai gāzi, metālus, naftu. Faktiski par Eiropas naudu tas uzaudzēja muskuļus un pārvērtās par bandītu, kas pauda draudus saviem barotājiem. Tagad to vairs nevarēja apturēt ar sankciju draudiem. Bija vajadzīgs līdzvērtīgs militārs pretspēks. Par tādu pretspēku netika domāts, lai arī bija skaidrs, kas notiks. Var droši sacīt, ka tā pasaules daļa, ko esam pieraduši uzskatīt par civilizācijas galveno balstu, Ukrainu pameta vienu un upurēja rijīga plēsoņas patvaļai. Tagad tas plosa Ukrainu, bet mēs varam tikai noskatīties, kā uzvar neierobežots ļaunums un patvaļa.
Tādas ainas nav viegli paciest cilvēkam, kas necieš vardarbību, kas vienmēr gatavs palīdzēt vajātajam, mocītajam. Bet Ukrainas gadījumā mums ar to visu jāsamierinās, jo bandīts vicina ieroci, kas var iznīcināt visu pasauli.
Vai tā nav šausmīga situācija, ko jāpiedzīvo tāpēc, ka pasaule bijusi par stulbu, gļēvu, lai apturētu bandītu tad, kad to vēl varēja izdarīt?
Gribot negribot prātā nāk notikumi pirms Otrā pasaules kara. Arī toreiz demokrātiskās valstis cerēja, ka "nomierinās" Hitleru, upurējot tam Austriju, Čehoslovākijas daļu. Bet jau pavisam drīz uz nomierinātāju galvām krita bumbas un Parīzes virzienā joņoja tanki.
Nav grūti saprast Eiropas līderus. Viņi nevēlas karu, viņi saprot, ka Putins ir bīstamāks par Hitleru – tas nepaspēja tikt pie atombumbas, bet Putina rokās milzīgs atomieroču arsenāls. Ir bīstami ielaisties militārā sadursmē ar tādu monstru. Pasaule var nonākt līdz iznīcībai. Bet kāda ir alternatīva? Nemitīga piekāpšanās? Tagad Ukraina, pēc tam PSRS atjaunošana, tad bijušās sociālisma nometnes atdzīvināšana...Un pēc tam? Apstāsies? Neceriet! Pēc tam būs tas mērķis, ko loloja Staļins, bet nespēja īstenot – nonākšana līdz Atlantijas okeānam.
Nekad neviens agresors nav apstājies pēc pirmā laupījuma iegūšanas. Tā apetīte aug, spēki nostiprinās, dievišķās varenības sajūta un pūļa atbalsts palielinās, uzbrukumi turpinās. Tie nebeidzas līdz pat brīdim, kad bandīts tiek iznīcināts.
Lai kā pašreizējie demokrātiskās pasaules vadoņi to nevēlas, viņiem nav alternatīvas – Putinu vajadzēs iznīcināt. Ja tas netiks izdarīts, pašus samals nāves dzirnās.
Mēs varam pelt Eiropas, ASV, NATO līderus par pieļautajām kļūdām. Šķiet, tās apzinās arī viņi paši. Taču vienlaikus jāatzīst – Latvijai nav citas cerības kā vien šo pašu spēku atbalsts. Mums jācer, ka visi pašreizējie solījumi par NATO austrumu flanga stiprināšanu, armijas vienību sūtīšanu uz mūsu un citām Austrumeiropas zemēm tiks pildīti. Tikai tādi spēki var apturēt Putina ordas.
Paļaudamies uz sabiedroto atbalstu, ne mirkli nedrīkstam aizmirst par to, ka arī mums pašiem jādara viss iespējamais, lai nosargātu savu brīvību. To labi apzinās mani bijušie cīņu biedri, Augstākās Padomes deputāti, kas pirms trīsdesmit gadiem dibināja Tautas fronti, cīnījās ar toreizējiem putinistiem – interfrontiešiem – un beidzot ar vēsturiskiem balsojumiem atjaunoja Latvijas neatkarību. Mēs, tāpat kā daudzi tūkstoši toreizējo tautfrontiešu lieliski apzināmies, cik milzīga vērtība ir brīvība. Tagad, kad pār Latviju savilkušies melni mākoņi, mēs esam satraukti, jūtam atbildību, pienākumu darīt visu iespējamo, lai aizstāvētu savu valsti, tās neatkarību. Diemžēl pašlaik mēs nevaram neko vairāk par sava viedokļa paušanu, aicinājumu publicēšanu. Taču domāju, ka arī tādai darbībai ir milzīga nozīme, jo nepieciešams iekustināt, mobilizēt visu sabiedrību. Nepieciešams vairot brīvības aizstāvju spēkus, dot pretsparu impēristu meliem, cilvēku prātu duļķošanai, kas tiek izvērsta arī Latvijā.
Vienmēr ceļš uz uzvaru sākās ar uzvaru pār cilvēku prātiem.
Ir patīkami redzēt, ka tūkstoši ļaužu visasākā veidā nosoda Kremļa barbarus, ir gatavi atbalstīt Ukrainu tās izmisīgajā cīņā. Var tikai priecāties, ka arī bieži peltās Saskaņas deputāti beidzot atklājuši, kas ir Putins un kāda viņa patiesā politika. Jācer, ka viņi darīs visu iespējamo, lai arī saviem vēlētājiem atvērtu acis un palīdzētu ieraudzīt Maskavas staļinistu-hitleriešu patieso viepli. Ja tas notiks, Latvija varētu cerēt uz lielāku sabiedrības vienotību, kas ir viens no svarīgākajiem valsts pastāvēšanas garantiem.
Ir izskanējis priekšlikums par tā sauktā Uzvaras pieminekļa demontāžu. Varētu domāt, ka patiešām pienācis piemērots brīdis. Tomēr vajadzētu padomāt Vairāki Augstākās Padomes deputāti domā, ka pašlaik nebūtu vēlams to darīt. Šis piemineklis, kā izteicies Einārs Repše, ir sava veida reliģisks veidojums, altārs, kura priekšā viena daļa cittautiešu metas ceļos, nedomājot par šīs rīcības racionālo pusi. Nav vajadzības kaitināt šādus ļaudis. Kā zināms, reliģiskais fanātisms ir grūti uzvarams spēks. Vienīgi laiks to sadrupina. Cerams, ka Ukrainas notikumi daudziem atvērs acis un palīdzēs saprast, ka pašreizējais Kremļa imperiālisms sākās jau pirms Otrā pasaules kara un turpinājās pēc tā beigām. Varbūt, redzēdami ukraiņu tautas postu, sāks saprast, kāpēc latviešiem tas ir okupācijas, nevis uzvaras piemineklis. Varbūt tad beidzot ies pie tā, lai izkliegtu lāstus to virzienā, kas tagad slepkavo ukraiņus, bet tajos laikos deportēja latviešus tikai par to, ka viņi gribēja būt brīvi ļaudis paši savā zemē.
Mūsu valsts nav ideāla. Par tās trūkumiem varētu rakstīt daudz un plaši. Tomēr brīvības gadu laikā mēs esam paveikuši milzumu. Par spīti valdošo kļūdām, blēdībām, korupcijai, pašu vājumam esam Latviju pārvērtuši par plaukstošu zemi ar spožām perspektīvām nākotnē. Ne velti daudzi izteikušies, ka Latvijas tauta nekad nav dzīvojusi tik labi kā tagad. Tas panākts galvenokārt tāpēc, ka baudījām galveno Atmodas iekarojumu – brīvību. Cilvēks, kam atraisītas rokas, kas var brīvi runāt, domāt, strādāt, paveic brīnumus. Brīvu cilvēku nespēj apturēt ne likumu aplamības, ne varas vājums. Bet pašreizējie notikumi pasaulē liecina, ka mūsu brīvība ir apdraudēta – mūsu brīvības koks prasa jaunu gādību, jaunus pūliņus, par laimi vēl ne asinis. Mums jācer un jādara viss iespējamais, lai nepiedzīvotu to, kas tagad notiek Ukrainā, kur brīvības koks jau tiek laistīts ar asinīm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
