Vilnis Vējš, 'Rīgas Laiks': Vieni vienīgi atkritumi
Foto: Publicitātes foto

Kā lai pieklājīgi pasaka, ka mākslas darbs (filma, grāmata) ir pilnīgs sūds, nekam neder, taisni uzdzen nelabumu? Pareizi, salīdzināsim to ar atkritumiem: pat ja kādam tīri labi paticis, viņš kautrēsies iebilst. Uzvējos slikta smaka. Un kurš atzīsies, ka viņš ir rakājies pa atkritumiem?

Neliegšos, ka arī mani reizēm izstādēs pārņem niknums, gribas uzreiz pateikt kaut ko nelāgu, apvainojošu. Tā notiek ne tikai ar nejauši ieklīdušiem skatītājiem, bet arī ar tiem, kas mākslu skatās apzināti un mīlot. Atstāsim malā jautājumu, kādēļ mākslas darbs, kas nav paticis, izraisa tik emocionālu reakciju; acīmredzot saskarsme ar mākslu ir tā dzīves sfēra, kurā mēs sagaidām spēcīgus iespaidus, impulsus domām, bet, ja nepatīk, – dabūjam vismaz aizkaitinājumu.

Un tomēr atkārtosim: māksla nav ne derīgs izraktenis, ne vispār kāds dabas produkts. Tiesa, mēdz būt, ka mākslas darbs ir izgatavots no vērtīgiem materiāliem – marmora vai zelta –, bet tas vēl nav izšķiroši, lai to atzītu par vērtīgu. Māksla pastāv cilvēku domās, un jebkurš spriedums par tās vērtību ir vai nu jūsu lēmums, vai vienošanās. Lēmums, ja kāds mākslinieks vai darbs patīk tieši jums, bet vienošanās, ja tā nolēmuši citi, – jums joprojām ir iespēja viņiem pievienoties vai ne. Tie ir tikai pieņēmumi, kuri veidojušies vēsturiski un ir atkarīgi no tradīcijām – bet tās var būt pretrunīgas: viena izceļ attēlojuma daiļumu, otra – ekspresiju, cita – mākslinieka izpausmes oriģinalitāti vai godīgumu, un tā bezgala.

Ja mākslas darbu, īstu šedevru, uzlūko, piemēram, kāds mauglis vai citplanētietis, kas ar šīm konvencijām nav pazīstams (bet, ticiet man, tādi regulāri ierodas izstāžu zālēs!), viņam šedevra izcilība ir pie vienas vietas. Tā paliek neredzama, tikmēr aizkaitinājums aug augumā. Labi, ja šis skatītājs atpazīst zeltu vai marmoru – kamēr mēs, lēnprātīgie tradīciju adepti, tomēr tiecamies saskatīt īpašās kvalitātes, kuras materiālam liek pārvērsties par kaut ko citu, vērtīgāku. Tādēļ, gluži teorētiski, mums nevarētu būt iebildumu, ja materiāli nav diez ko dižciltīgi. Praksē, protams, ir sarežģītāk, un to mums regulāri atgādina mākslinieki, kas tiešām rada darbus no atkritumiem (Trash Art), ķermeņa izdalījumiem (kā savulaik mūsu pašu Vilnis Zābers vai Juris Putrāms) vai tādus, kuri tiešām izskatās pēc sūda (kā nesen Rīgas Biržā izstādītā NO! art pionieri).

"Nekāds Laikmetīgās mākslas muzejs nav vajadzīgs – ne Rīgai, ne jebkurai citai pilsētai. Laikmetīgā māksla pastāv, sociāli kulturālās gribas pūliņu uzturēta, šeit un tagad; muzeificēdamās tā pārvēršas par atkritumu kaudzi kā Fluxus ekspozīcijas tradicionālajās kultūras institūcijās. Atkritumi iedveš domas par aizgājušo dzīvi, kas tos radījusi, taču neko vairāk. Vai nav pienācis laiks atkritumus atstāt atkritumu apsaimniekotājiem – un gigantiskajai to apstrādes industrijai – un doties tālāk?" rakstīja arterritory, 20. augustā. Runājot par pagātnes mākslu kā atkritumu kaudzi un Laikmetīgās mākslas muzeja nevajadzību, ceru, tā ir tikai hiperbola, jo visā nopietnībā uzbrukt idejai par Laikmetīgās mākslas muzeju, kura Rīgā nav un, pēc visa spriežot, tik drīz arī nebūs, būtu tikpat gaumīgi kā apsaukāt mironi.

Citāta autors Kirils Kobrins, bez šaubām, ir ar smalku gaumi apveltīts, nepārspējami erudīts un asprātīgs vārda mākslinieks, kura aizgrābjoši satīriskās dienasgrāmatas jau kādu laiku publicē portāls arterritory.com. Izlasot visu rakstu, no kura ņemts fragments, kļūst saprotams, ka to caurvija pavisam cita doma: autora dzēlīgumu izpelnījusies latviešu laikmetīgā māksla, kas, viņaprāt, pārāk daudz apcer pagātni, bet nepietiekami – tagadni un nākotni. Tā tas varētu būt. Tomēr, apcerot tagadni, kuru Kobrins rakstot redz pa logu – vecmāmiņu, kas izvedusi pastaigā mazdēlu –, viņš tūdaļ iekrīt paša izliktās lamatās: "Vecmāmiņai, kas izvedusi pastaigā mazdēlu, ir ap gadiem 65, viņa dzimusi 1954. gadā, un viņai bija tikai 10 gadi, kad Bītli ierakstīja "Help", viņa pabeidza institūtu, kad kaut kādi amerikāņu dīvaiņi jau sāka izmantot internetu biroja vajadzībām, viņai bija 30, kad nomira viens no galvenajiem laikmetīguma domu aprites konstruktoriem, Mišels Fuko." Pagātne, viena vienīga vēsture, dārgo autor!

Bet par mazdēlu pat nav īsti ko teikt. Jo kam gan citam, ja ne rakstniekam zināms, ka, ja pēkšņi izdzēstu visus atmiņu failus par saviem varoņiem, pilnīgi visus failus – tā, ka nevar pat saprast, kam viņi līdzīgi, pēc kā izskatās, – visa literatūra pačibētu. Tas pats ir ar mākslu: ja jūs gribat aizmirst pagātni – visas konvencijas, līdzšinējās vienošanās, autoritāšu lēmumus –, jūs nespēsiet ne iebilst, ne strīdēties. Jūs tiešām radīsiet tikai atkritumus, pat no marmora un zelta. Jūs nespēsiet pat atcerēties – kas tā māksla tāda ir?

Protams, amizanti, ka tieši ar atkritumu biznesmeņiem latviešu kultūra jau kādu laiku nesekmīgi mēģina tirgoties saistībā ar mājvietu gan mākslai, gan mūzikai. Bet es, atšķirībā no Kobrina, tīri labi saprotu, kādēļ latviešu māksliniekus ne visai interesē tagadne un nākotne. Tagadne ir, stipri vienkāršojot, Rimi un IKEA, tātad nākotnes atkritumi. Mans draugs Andris Grīnbergs reiz teica, ka, lai iemūžinātu tagadni, muzejos blakus seno gadsimtu porcelāna tasītēm būtu jāievieto atbaidošās Take Away kafijas turzas. Kas to grib skatīties? Bet, ja par nākotni, – skaidrs, ka nekas labāks par globālo sasilšanu mūs negaida. Tādēļ jau ieskanējušās balsis, ka izmantot dabas resursus, lai ražotu jaunus mākslas darbus, varētu būt ētiski apšaubāma izvēle. Un tad atkritumi paliks vienīgā pieejamā izejviela, patiešām!

Comment Form