LU profesore Vita Zelče
Foto: LETA

Karš ir "īstens hameleons, kas katrā konkrētajā gadījumā maina iedabu," gandrīz pirms 200 gadiem atzina modernā laikmeta kara teorētiķis Karls fon Klauzevics (von Clausewitz, 1780– 1831).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Karu sociālā un militārā vēsture to arī uzskatāmi demonstrē. Piemēram, Pirmais pasaules karš galvenokārt bija aizsardzības karš līdz pilnīgam spēku izsīkumam un iznīcībai. Tajā ložmetēju uguns pļāva tūkstošiem jaunu vīriešu, kurus komandēja 19. gadsimta stratēģiskajā domāšanā skoloti veci ģenerāļi, kas atzina spēka lietošanu un nerēķināšanos ar cilvēku zaudējumiem. Kara beigās ieviestās jaunās tehnoloģijas – tanki un lidmašīnas – ļāva uzsākt uzbrūkošos izrāvienus un uzsākt jau cita veida citu kara veidu – manevru karu.

Savukārt Otrajā pasaules karā tas jau bija tipiskais formāts. Tehnoloģiju straujā attīstība pēc Pirmā pasaules kara ļāva paaugstināt militārās tehnikas kaujas spējas un ieroču precizitāti, kā arī palielināja visa veida bruņojuma sistēmu savstarpējo saistību. Otrajā pasaules karā lietotie ieroči jau bija salīdzinoši tehniski sarežģīti un dārgi, to apkopes un lietošanas izmaksas – lielas. Tomēr ne vienmēr šiem ieročiem bija to uzturēšanas un lietošanas tēriņiem atbilstīgs efekts, jo izmantošanas taktika atpalika no tehniskajiem sasniegumiem.

Pēc Otrā pasaules kara par galvenajiem kļuva kodolieroči, kas dažu minūšu laikā ļauj iedarbināt iznīcināšanas maksimālo jaudu. Tālab jāvaicā – vai vispār ir kāds racionāls mērķis, kas attaisno kodolieroču izmantošanu? Vai tie neanulē modernā laikmeta karu galveno priekšnoteikumu – kādas konkrētas valsts intereses? Kodolieroču postošais spēks neiekļaujas vienas valsts vai valstu grupas robežās, tas nes iznīcību ne vien karojošajām pusēm, bet gan visai planētai.

Vecie un jaunie kari

Mūsdienu kara studiju speciālisti velk robežlīniju starp mūsdienu kariem jeb "jaunajiem kariem" un "vecajiem kariem", kuri norisinājusies līdz 20. gadsimta pēdējai ceturtdaļai. Ar jaunajiem kariem tika apzīmēts militārās vardarbības veids, ko bija izveidojies ekonomiskās un politiskās globalizācijas, tehnoloģiju attīstības un salīdzinoši miermīlīgo starpvalstu attiecību esības gaitā. Jaunos karus no vecajiem kariem atšķir robežu iziršana starp karu tradicionālā izpratnē (t.i., politisku motīvu izraisīta vardarbība starp valstīm vai organizētām politiskām grupām), organizētu noziegumu (vardarbību, kas notiek kādu organizētu grupu darbības rezultātā, lai īstenotu tās mērķus, galvenokārt ekonomiskā labuma gūšana) un cilvēktiesību lielmēroga pārkāpumiem. Pagājušā gadsimta beigās jaunie kari pārsvarā risinājās bijušās Dienvidslāvijas un bijušās PSRS teritorijās un Āfrikā. Tiem lielākoties bija iekšējs vai pilsoņu kara raksturs, konflikta zema intensitāte un vienlaikus – liela starptautiskā iesaiste un mediju uzmanība.

Jaunajiem kariem pieder arī daudzveidīgās hibrīdkaru un nelineāro karu versijas. Tām raksturīga robežu izplūšana starp miera un kara stāvokli. Kari vairs netiek pieteikti un izziņoti, tiem nav sākuma un to norisei piemīt agrāk nepieredzēta un nezināma veidne. Tajos netiek izmantotas masu armijas un frontes, bet gan speciāli formējumi, iekšējās opozīcijas, informatīvās akcijas un paņēmieni. Jaunajos karos lielas kaujas ir samērā reta parādība. Vardarbība galvenokārt ir vērsta pret civiliedzīvotājiem. Kara mērķis ir kontroles iegūšana pār teritoriju, radot un uzturot tādu vardarbības un baiļu līmeni, kas piespiež cilvēkus pamest mājas un doties bēgļu gaitās vai arī pakļauties iekarotāju diktētajai dzīveskārtībai. Bēgļu pamestās mājas, iedzīve, uzņēmumi, infrastruktūra kļūst par kara laupījumu.

Jaunie kari sekmes gūst valsts slikti un vāji pārvadītās teritorijās. Iedzīvotāju terorizēšanā tiek izmantoti arī masu komunikācijas līdzekļi un sociālie mediji, kultūras mantojuma, tā krātuvju (bibliotēku, muzeju), nacionālo simbolu postīšana un degradācija. Efektīvs instruments ir vizuāli uzskatāmas vardarbības (piemēram, eksekūciju, spīdzināšanu, seksuālās vardarbības, postošas bombardēšanas, mīnu lauku, marodierisma un zādzību) demonstrēšana televīzijā un internetā. Salīdzinājumā ar vecajiem kariem, jaunajos karos nogalināto skaits ir mazs, bet šo nāvju publiskā rezonanse – izteikti liela. Liela nozīme ir arī nepatiesas un tīši viltotas informācijas izplatībai, lai to izmantotu iegūto īstenotās vardarbības un iegūto teritoriju pārvaldes leģitimizācijai.

Vēl vienu veco karu un jauno karu atšķirību veido to finansēšanas formāts. Ja pirmos oficiāli un centralizēti finansē valsts (balstoties uz iekasētajiem nodokļiem), tad otro materiālais pamats ir daļēji vai pilnībā decentralizēts un atvērts globālajai ekonomikai, nelegālo līdzekļu plūsmām un kriminālajām aktivitātēm. Finanšu resursi tiek iegūti arī laupīšanā, blēdīšanā, spekulācijā un nelikumīgās finanšu un saimnieciskās darbībās (piemēram, ar jaunas nodokļu un naudas sistēmas radīšanu, humanitārās palīdzības kravu piesavināšanos, kontrabandu, narkotiku, antikvāra, dārgmetāla, degvielas u.c. tranzītu un tirdzniecība).

Par līdzekļu iegūšanas instrumentu arī kalpo cilvēku nolaupīšana un ķīlnieku sagrābšana. Jaunie kari transformē darba tirgu un iznīcina sociālā atbalsta sistēmu. Gados jaunie vīrieši tiek rekrutēti militārajās un paramilitārajās vienībās, kas kļūst par viņu darbavietu. Savukārt pārējās civilpersonas pakļauj piespiedu darbam militāro un kriminālo grupējumu interesēs. Par darbu bieži netiek maksāta alga, pensionāri un cilvēki ar darbaspēju zaudējumu nesaņem pensijas, netiek izmaksāti sociālie pabalsti. Sieviešu, bērnu un gados vecāko cilvēku ikdiena ir pārtikas un sadzīves preču trūkums, atkarība no humanitārās palīdzības, dzīves vardarbības un to draudu laukā pieradums.

Jaunajiem kariem piemīt tendence ieilgt un kļūt pastāvīgiem. Tie ir amorfi. Politisku un ekonomisku motīvu dēļ iesaistītie spēki nav ieinteresēti atteikties no savā kontrolē iegūtajiem resursiem un tādējādi pārtraukt vardarbību. Starptautiski rīkotās miera sarunas un vienošanās bieži vien ir neveiksmīgas, jo jaunajos karos ir iesaistīti daudzi spēki, no tiem daļa nedarbojas un nereprezentē sevi atklāti. Tādējādi viņu intereses nav iespējams saskaņot ne ar atklātajiem karotājiem, ne arī citiem maskētājiem dalībniekiem. Pēc konflikta var iestāties ilgstoša t.s. postkonflikta situācija, kuru veido savstarpēji savijušās kara un miera apstākļu komponentes.

Cits karš

2014. gada notikumi Krimā un Austrumukrainā visai precīzi iekļaujas jauno karu formātā. Savukārt pašreizējais iebrukums Ukrainā jau ir pavisam cits karš. Ja tā pirmsvēsturē un sākumā ir vērojama jaunajiem kariem raksturīgā iedzīvotāju baidīšana, pat terorizēšana ar militāro pārspēku, kara tehnoloģiju vizuālo demonstrāciju, informatīvo spiedienu, cerot gūt vieglu laupījumu, tad jau 24. februārī aina kļuva citādāka. Ukrainas iedzīvotāji noraidīja iekarotāju piedāvāto dzīveskārtības modeli savas dzīves turpinājumam.

Viens no kara gaitas un iznākuma izšķirīgajiem faktoriem ir iedzīvotāju attieksme pret savu valsti un karu, viņu vērtību sistēma un kultūra. Cilvēkpotenciāls lielākoties nosaka kara iznākumu. Pat savulaik Napoleons Bonaparts atzinis, ka divas trešdaļas kara panākumu veido morālie spēks un tikai vienu trešdaļu – materiālie priekšnosacījumi. Kara laikā sabiedrībai ir jāmobilizē un jāliek lietā visi savi resursi – militārie, ekonomiskie, sociālie, kultūras un, protams, cilvēki. To redzam Ukrainā.

Karls fon Klauzevics uzsver, ka kara stihija ir karošanas morālās jēgas caurausta. Morālie spēki "izpaužas kā uzasināts asmens, kas izkalts no cēlmetāla". Viņš arī raksta, ka kara morālā potenciāla pamatā ir "karavadoņa talanti, armijas kaujinieciskums un tautas gars un viss, kas to komplektē. Neviens nevar pateikt, kuram no šiem aspektiem vispār piemīt lielāka nozīme [..]. Tādēļ vislabāk būtu nevienu nenovērtēt par zemu un neatstāt nenovērtētu". Vēlreiz jāteic – to redzam Ukrainā.

Šā gada februāra beigās mūsu civilizācija piedzīvo šajā gadsimtā vēl nebijušu morālo saliedēšanos cilvēkdzīvību, cilvēktiesību un brīvību vārdā. Lai mums izdodas!

Informācijas avoti:

Kaldor, M. (2013). New and Old Wars. Organised Violence in a Global Era. 3rd ed. Cambridge: Polity.

Centeno, M. A., Enriquez, E. (2016). War & Society. Cambridge: Polity Press.

Klauzevics, K. fon (2013). Par karu. Rīga: Jumava.

Muradov, I. (2022). The Russian Hybrid Warfare: The Cases of Ukraine and Georgia. Defence Studies. DOI: 10.1080/14702436.2022.2030714

Senyavskaya, E. (1999). Psihologiya voiny v XX veke. Istoricheskii opyt Rossii. Moskva: ROSSPEN.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Krievijas iebrukums Ukrainā Ukraina
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form