Partiju pirmsvēlēšanu programmās pēkšņi atklājās, ka visi gribētāji tikt 9.Saeimā, ir sociāli orientēti, pilni apņēmības stiprināt demokrātiju un cīnīties ar korupciju un valsts izzadzējiem, un vispār – tikai mīlestība pret tautu ir visu kandidātu galvenais dzinējs. Pat "tēvzemieši" piedāvā tautai sociāldemokrātiskos valsts pārveidošanas plānus, bet PCTVL, kas pēc būtības piekopj galēji labējo politiku, uzstājas ar "kreiso alternatīvu". Savukārt LSDSP un biedri aizgājuši tik tālu, ka pat aicina gāzt pastāvošo iekārtu.
Neesmu drošs, ka būšu objektīvs, analizējot to partiju programmas, kas dēvē sevi par "īsteni latviskam", tāpēc arī to nedaru. Toties ar mierīgu sirdi varu skatīt to politisko veidojumu nostādnes, kas tēmē uz krievu elektorātu. Un tie ir Latvijas Pirmās partijas, Latvijas ceļa un reģionālo partiju (LPP/LC/RP) apvienība un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS).

Jāatceras, ka LPP savulaik veiksmīgi "aprija" piecus saskaniešus. Šie "aprītie" nebūt nespēlē pasīvo "zitcdeputātu" lomu, bet tiek lietderīgi izmantoti gan Saeimā, gan ministrijās. Savukārt ZZS politiskas manevrēšanas virtuozus par pievilcīgiem padara tieši spēja izvairīties no konfliktiem un gatavība sadarboties praktiski ar jebkuru Saeimā pārstāvēto partiju. Arī izcila svarcēlāja Ščerbatija iekļaušana kandidātu sarakstā nav nejaušība, bet Lemberga izvirzīšanu uz premjerēšanu var uztvert, kā saimnieciskas stabilitātes garantu (pēc Ventspils parauga, protams) un kā signālu par iespējamo latviešu un krievu specifisko vēlmju sabalansēšanu.

No propagandas un aģitācijas viedokļa abu apvienību 4000 zīmju saukļi ir pasniegti ārkārtīgi slikti. Diez vai potenciālais vēlētājs gribēs urbties caur "aklo" neizteiksmīgo tekstu. Tas parāda, ka apvienību ideologi neizprot pirmsvēlēšanu nostādņu publiskošanas svarīgumu. Vienlaikus tas pierāda, ka šo partiju rindās nav cilvēku, kas prot strādāt ar vārdu. Bet tik talantīgs "piarists", kā Stendzinieks, kas ir attēla un skaņas meistars, ir drīzāk LPP nejauša veiksme, nevis mērķtiecīgas aģitācijas stratēģijas izstrādes rezultāts.

Kas attiecas uz abu apvienību pirmsvēlēšanu programmu saturisko slodzi, tad, manuprāt, izlēmīgāki bijuši LPP/LC/RP rakstītāji, jo viņu dokumenta beigās ir rindkopas, kas skar starpnacionālo attiecību jomu: "Stiprināsim latviešu valodu, nacionālās kultūras vērtības un tradīcijas, atbalstot arī Latvijas mazākumtautību kultūru..." "Ticot, ka attīstība iespējama tikai vienotā valstī, veicināsim visu Latvijas iedzīvotāju sadarbību, savstarpēju cieņu un izpratni." Savukārt no ZZS programmas izriet, ka valstī nekādu starpnacionālo problēmu nav (jo par tām nav ne vārda), un šīs apvienības politiķus rūp vienīgi "Latvijas patriotu izaugsme". Par tām programmu sadaļām, kur tiek solīti visādi sociālekonomiskie brīnumi "šeit un tagad", nerunāšu.

Kā tad praktiski tiek veikts darbs ar krievu vēlētājiem? LPP & partneri šai ziņa ir visnotaļ aktīvi. Skaļi tika ziņots par A. Šlesera sponsorēto pasaules futbola čempionāta translēšanu Pirmajā Baltijas televīzijas kanālā, tur pat tika rādītās apjomīgas intervijas ar viņu. Krievu valodā drukātā presē itin bieži lasāmi A. Šlesera un I. Vinnikas (bijusi LTV krievu ziņu žurnāliste) uzstāšanas (duetā un solo). Arī I. Godmaņis plašās uzrunās klāsta krievu lasītājiem, ka "saskaņa izglābs Latviju", ka "ir pienācis laiks objektīvi izanalizēt izglītības reformu", ka jāizmanto igauņu pieredze un jāveido daudznacionālas partijas (jau dzirdētās tēzes, vai nē?).

ZZS aktivitātes šai jomā izpaužas ne tik krasi. Tiesa, arī I. Ūdre nesenajā intervijā avīzē "Vesti", runājot par attiecībām ar Krieviju, nosodīja tos "provokatīvus politiķus", kuri šīs attiecības bojā. Turklāt Ūdrei piemīt interesanta īpatnība – viņa labi izjūt notikumu dramaturģiju un prot tai pielāgoties. Šai sakarā kā ļoti iedarbīgus var vērtēt tos reportāžu kadrus, kur viņa noskūpsta iebraukuša patriarha roku, un trokšņaino Krievijas zvaigžņu koncertus Jūrmalā riskantus apmeklējumus. Interesanta ir arī A. Brigmaņa nostāja. Publiski noraidot jebkādu sadarbību ar PCTVL, viņš "pēc noklusēšanas" pieļauj sadarbību ar "Saskaņas centru". Turklāt viņš apzinās, ka V. Lāča un A. Kiršteina rekrutēšana nemaina kopējo tendenci, kas arvien skaidrāk iezīmējas, tā saukto, labējo partiju darbībā, un proti: savu vēlētāju loka paplašināšana, atņemot tos, tā sauktajiem, kreisajiem. Jo gan vieniem, gan otriem pirmsvēlēšanu retorika praktiski neatšķiras.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!