Vladimirs Reskājs: Koalicijas metamorfozes
Foto: Saeimas administrācija

Tieši pirms pēdējās pavasara sesijas plenārsēdes, trešdienas vakarā, Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK) paziņojis par demisiju. Bērziņš intervijā LTV Ziņām trešdien vakarā teica, ka viņam un viņa pārstāvētajai Nacionālajai apvienībai (NA) un premjeram atšķiras viedokļi par ebreju kopienas īpašumu restitūciju, par ko gan viņš, gan NA premjeru jau informēja.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kaut arī formāls iemesls demisijai ir domstarpības ebreju kopienas īpašumu restitūcijas jautājumā, tomēr vēlāk Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle atzina, ka NA Valda Dombrovska valdībā jūtas nenovērtēta un konflikts briedis jau ilgāku laiku. Arī Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars intervijas laikā teicis, ka demisijai ir arī citi iemesli, kuri ir ļoti līdzīgi šiem – tikai plašākā kontekstā, un kopumā viņu neapmierina partijas mazā ietekme Dombrovska valdībā..
Manā skatījumā, cēloņi šī brīža koalīcijas problēmām ir meklējami pašos pirmsākumos.

Īss situācijas apraksts pēc 11. Saeimas vēlēšanām.

No sākuma ieskicēšu kopējo ainu pēc 11.Saeimas vēlēšanām. Koalīcija tika izveidota no trim politiskajiem spēkiem: Vienotības, Zatlera Reformu partijas (šobrīd Reformu partija(RP)) un Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK. Dažādu iemeslu dēļ, koalīcija no augstākminētam partijām bija praktiski vienīgā iespējamā. Šie iemesli ir:

1) tā brīža politiskā situācija neļāva RP atstāt ārpus koalīcijas;
2) kaut arī RP par prioritāriem partneriem redzēja Saskaņas Centru (SC) un Vienotību, tomēr iekšienē nebija vienprātības, un liela daļa nebija gatava strādāt koalīcijā, kurā nav tieši Vienotības;
3) kaut arī matemātiski koalīcija SC + RP bija iespējama, tālākie notikumi parādīja, ka tā bija nolemta, to spilgti apliecināja 6 deputāti, kuri atšķēlās no RP un izveidoja biedrību "Brīvie Demokrāti";
4) ZZS koalīcijā nevarēja būt politiskās situācijas un RP sarkano līniju dēļ;
5) VL-TB/LNNK nevarēja būt vienā koalīcijā ar SC, jo tādā veidā viņi pārkāptu partijas programmu un pazaudētu elektorātu;
6) Vienotība bija un ir galvenais spēlētājs, ap kuru veidojas koalīcijas kodols.

Augstākminēto iemeslu dēļ, izveidojās nākamās koalīcijas kodols no Vienotības un RP, pēc tam atlika izvēlēties nākamo partneri starp SC un VL-TB/LNNK. Šajā gadījumā izvēle par labu VL-TB/LNNK tika izdarīta vairāku iemeslu dēļ:

1) SC Valda Dombrovska valdībai būtu pārāk sarežģīts partneris, galvenokārt, programmatisko nesaderību dēļ. Par piemēru var ņemt atšķirības viedokļos par tik fundamentālu jautājumu kā pievienošanās eiro zonai. Vienotībai ir mērķis to izdarīt jau 2014. gadā, līdzīgi uzskata arī RP līderis Valdis Zatlers, savukārt SC piedāvā atlikt iespējamo pāreju uz eiro.

2) SC Valda Dombrovska valdībai ir pārāk "liels" partneris. 31 vieta Saeimā nozīmētu to, ka ar SC vajadzētu dalīt daudz lielāku portfeļu skaitu Ministru kabinetā, nekā ar VL-TB/LNNK, kurai ir 14 deputātu mandāti. 

3) Pēc 11. Saeimas vēlēšanām bija liels spiediens no tās sabiedrības daļas, kura neatbalstīja SC nonākšanu valdībā, un, kaut protestēja arī SC elektorāts, tomēr partijas nebija gatavas pārtraukt 20 gadu tradīciju un paņemt par trešo partneri partiju, ar kuru iepriekš neviens nesadarbojās, un kuru nonākšana pie varas ir saistīta ar vairākiem riskiem. 

4) VL-TB/LNNK gatavība tajā brīdi nevirzīt vairākus strīdīgus jautājumus no savas programmas, un samierināties ar diviem ministru portfeļiem, pielika punktu pārdomām par nākamo - trešo partneri.

Kāds tam sakars ar Tieslietu ministra Gaida Bērziņa demisiju? Tiešs.

Koalīcijas vājie punkti.

Veidojot koalīciju, VL-TB/LNNK bija gatavi piekāpties, lai tikai nepieļautu SC nonākšanu valdībā, tieši šis faktors ir Nacionālās apvienības vājākais punkts, kurš brīžiem traucē viņiem rīkoties racionāli.

Kopumā intriga par SC potenciālo nonākšanu valdībā koalīcijas izveidošanas procedūru padarīja par sasteigtu procesu, kuras laikā tādas lietas, kā koalīcijas līguma rūpīga sastādīšana un partiju programmu saskaņošana tika nobīdītas malā, vai tam tika pievērsta pavirša uzmanība. Rezultātā koalīcijai jau no izveides brīža ir vairāki vājie punkti, kuri, iespējams, kļuva par cēloņiem Gaida Bērziņa demisijai.

Pirmais šī brīža koalīcijas vājais punkts ir sistemātiska koalīcijas sadarbības līguma vairāku punktu pārkāpšana. Un kā fundamentālo pārkāpumu, es vēlos atzīmēt punktu 2.8, kurš netika ievērots jau no pašas pirmās koalīcijas pastāvēšanas dienas. Šis punkts nosaka principus, pēc kuriem tiek sadalīti amati Ministru kabinetā. Ir divi iespējamie amatu sadalīšanas principi, proporcionāli deputātu skaitam un pārrunu rezultātā. Tikai proporcionālais amatu sadalīšanas princips ļauj daļēji izvairīties no iespējamas situācijas, kad laika gaitā, dažādu iemeslu dēļ, partneri jūtas apdalīti. Šī brīža koalīcijas ietvaros var redzēt, ka kaut arī, parakstot koalīcijas līgumu, partneri iestājās par proporcionālu amatu sadalīšanas principu, realitātē tā nenotika, un faktiski VL-TB/LNNK pienākas daudz vairāk.

Otrais koalīcijas vājais punkts ir lielas atšķirības starp partneru partiju programmām. Vismazāk kopīga starp valdības deklarācijā rakstīto un partijas programmu ir tieši Nacionālai apvienībai. Tas nozīmē, ka no savas programmas realizācijas iespējas viedokļa, VL-TB/LNNK jau no paša sākuma atrodas konfliktā vai nu ar koalīcijas partneriem, vai ar saviem vēlētājiem. Īstenībā, NA programma sociālās un ekonomiskās politikas fundamentālajos jautājumos, ir daudz tuvāka SC programmai. Kā SC, tā arī NA uzskata, ka nevajag steigties ar eiro ieviešanu 2014. gadā, abas partiju apvienības iestājas par progresīvu nodokļu sistēmu, un pie tālākas salīdzināšanas, tādu līdzību var atrast ļoti daudz.

Rezultātā, lielās programmatiskās atšķirības apvienojumā ar negodīgu amatu sadali, un koalīcijas līguma sistemātisku pārkāpšanu, attiecību saasināšanos starp koalīcijas partneriem padarīja tikai par laika jautājumu jau no koalīcijas pastāvēšanas pirmās dienas. Arī koalīcija iesaistītu partiju un to biedru savstarpējas attiecības un komunikācijas stils tikai palielina esošas plaisas. Vienmēr jāatceras, mēģinājumi izcelties uz savu partneru fona, nav labs tonis. Koalīcija ir struktūra, kur katra partija ir līdzatbildīga par katru no valdība pieņemtiem lēmumiem un trieciens pa vienu koalīcijas partneri, nozīme triecienu pa visiem pārējiem, neatkarīgi no tā vai tas nāk no ārpuses vai iekšpuses.

Tālākie situācijas attīstības scenāriji.

Ir skaidrs, Gaida Bērziņa demisiju, Nacionāla apvienība vēlēsies izmantot, lai mainītu "status quo", kā arī labotu kļūdas, kuras tika pieļautas koalīcijas izveidošanas brīdi. Te jautājumu nav, jautājums ir par citu – vai tam ir gatava Vienotība un RP?

Visdrīzāk galvenais strīdus ābols ir saistīts ar VL-TB/LNNK etnopolitikas jautājumiem un iniciatīvām šajā sakarā, kurus regulāri bremzē partneri. Pastāv arī iespēja, ka koalīcijas partneri tiks aicināti ievērot koalīcijas līguma 2.8 punktu. Ja ņem vērā pēdējā laika publiski izskanējušo informāciju, ir iespējami šādi varianti:

1) lai stabilizētu situāciju, partneri piekāpjas un dod zaļo gaismu vairākām VL-TB/LNNK iniciatīvām, un pārskata portfeļu sadali MK;
2) partneri nepiekāpjas, kas automātiski nozīmē vairākus attīstības scenārijus.

Pirmajā variantā, situācija koalīcijā uz laiku iespējams var stabilizēties, bet šajā gadījumā pastāv vairāki nopietni riski. Ja partneri piekāpsies VL-TB/LNNK prasībām, tas visdrīzāk nāks par labu NA reitingiem, un tieši pretēji, sašūpos pārējo koalīcijas partiju pozīcijas. Tādā veidā tiks stiprinātas Nacionālās apvienības jau tā pietiekoši stiprās pozīcijas. Tāda "laime" šobrīd nav vajadzīga ne Vienotībai, kuru reputācija pēdējo skandālu iespaidā ir iedragāta, ne Reformu partijai, kuras reitingi šobrīd nesasniedz pat 5% barjeru. Ja Vienotība vēl varētu saviem vēlētājiem izskaidrot kāpēc ir nepieciešams piekāpties un atbalstīt vairākas līdz šīm piebremzētas NA iniciatīvas, tad priekš RP, tas nebūtu tik viegli izdarāms. It īpaši ja ņem vērā to, ka tieši RP ir tie, kuri ir izmantojuši savas "veto" tiesības uz vairākām NA iniciatīvām. Nākamais bīstamais moments šajā situācijā ir precedents pats par sevi. Ja VL-TB/LNNK izdosies panākt savu, kāpēc tādu pašu ceļu neiet, teiksim, sešiem neatkarīgiem deputātiem no "Brīviem demokrātiem", kuru balsis ir pietiekoši nozīmīgas, lai ar viņiem rēķinātos? Tas nozīmē, ka situācija pirmajā variantā var veidot pamatu vēl lielākai valdības nestabilitātei nākotnē un apdraudēt pārējo partneru pozīcijas savu vēlētāju acīs.

Otrajā variantā, kad partneri nepiekāpjas un koalīcija saglabā "status quo", zaudētājos nonāk NA, nodemonstrējot elektorātam, ka viņi nespēj aizstāvēt savu viedokli valdībā.

Ir arī trešais variants, kad domstarpības paliek neatrisināmas un koalīcijā tiek nomainīti sadarbības partneri. No vienas puses, pirms vēlēšanām savilkto sarkano līniju dēļ, izskatās, ka alternatīvas nav, no otras, ir pagājis pietiekoši ilgs laiks kopš 11. Saeimas vēlēšanām un politiskā situācija ir mainījusies. Jebkurā gadījumā, Reformu partijai, kura pēdējās vēlēšanās ieguva otro labāko rezultātu, un šobrīd pazaudēja milzīgu atbalstītāju daļu, arī šoreiz koalīcijas partneru maiņas gadījumā var tikt atvēlēta galvenā loma.

Lielākais valdības potenciāls šobrīd ir tieši ZZS. Tas nozīmē, ka situācijas saasināšanās gadījumā, nākamie rindā uz koalīciju stāv tieši viņi. Šī brīža politiskā situācija liecina par to, ka Vienotība vietu valdībā saglabās jebkurā gadījumā, jautājums ir tikai par to, kurš no pārējiem šī brīža partneriem var savu vietu atdot ZZS. VL-TB/LNNK vai RP? Ja šī brīža partneri nepiekāpsies Nacionālas apvienības prasībām un tā paziņos, ka turpmāk esošajā situācijā, tā valdībā atrasties nevarēs, tad RP būs spiesti izšķirties par labu sadarbībai ar ZZS, kas nozīmētu atkāpties no pēdējā sava bastiona un iespējamu ātru politisku nāvi, bez iespējam reabilitēties.

Var gadīties, ka šādai situācijai RP nebūs gatavi un valdību nāksies atstāt tieši viņiem. Šajā gadījumā es neredzu lielu problēmu savā starpā sadarboties NA, Vienotībai un ZZS. RP zemo reitingu un vairāku nopietnu kļūdu dēļ, sabiedrībai nebūtu grūti izskaidrot, kāpēc ZZS nonāca valdībā. Ko tas nozīmētu RP? Domāju, ka partijai ir tik zemi reitingi, ka kopumā opozīcijas darbs, pie prasmīgas partijas vadīšanas, noteikti nāktu par labu, bet vai partija spētu izturēt pārbaudījumu ar opozīciju un saglabāties kā viens vesels?

Protams, tie ir tikai daži scenāriji no vairākiem iespējamiem. Beigu beigās, pats ticamākais izskatās tas scenārijs, pie kura nekādas izmaiņas koalīcijā nenotiks, jo ne vienai no valdības partijām darbs opozīcijā šobrīd nav izdevīgs. Bet neviens politikā vēl nav atcēlis partiju ietekmīgo biedru un sponsoru ambīcijas, un tieši šie faktori, paliekot aiz politiskās skatuves, sarežģī jebkuras politiskās prognozes.

Neatkarīgi no tā, vai partiju ietekmē sponsori, vai līderu un biedru personīgās ambīcijas, šo faktoru iespaidā, partija, kā organizācija mēdz rīkoties tuvredzīgi, aizmirstot par to, ka savu gala vērtējumu jebkurā gadījumā izdara vēlētājs. Politiskajā šahā ir svarīgs gala rezultāts, nevis īslaicīga veiksme, kas beigās var izrādīties par slazdu.

Nobeigumā, es neizslēdzu variantu, ka Gaida Bērziņa demisija notika tikai viņam vienam zināmu iemeslu dēļ, un viss pārējais ir tikai spekulācijas par šo tēmu. Jebkurā gadījumā tas nenoņem no dienas kārtības manis iezīmētās problēmas koalīcijā, kam agri vai vēlu tāpat vajadzētu nākt uz āru.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

11. Saeima Gaidis Bērziņš Raivis Dzintars Reformu partija Roberts Zīle Saeima Zatlera Reformu partija Valdis Zatlers
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form