Māris Rīmenis: Serbijas triumfs un Latvijas iespētais šogad

Ar vienu pasaules klases meistaru un saliedētu komandu kopumā var iegūt Deivisa kausu - to spīdoši pierādīja Serbija. Vētrainais skatītāju atbalsts šo panākumu vēl vairāk sekmēja, kaut serbi pēc otrās dienas zaudēja ar 1 - 2. Protams, viens Novāks Džokovičs arī vēl nevar nodrošināt uzvaru visai komandai, bet ar tādu solistu var spēlēt jebkurš ansamblis. Savs devums noteikti ir arī horvātu trenerim Nikijam Piličam, kas bija kapteiņa Bogdana Obradoviča padomdevējs. Piličs kā gandrīz neviens cits pazīst lielā tenisa virtuvi un viņa padoms ir zelta vērts - tā pie Deivisa kausa  savulaik tika arī Horvātija un Vācija. Latvijas tenisa līdzjutēji var priecāties, ka tieši Piličs lielajā tenisā ievirzīja mūsu Gulbi un vēl kāds interesants fakts. Fināls Belgradā notika tieši uz tāda paša  hard seguma, kā septembrī Rīgā, kad Latvija spēlēja ar Poliju.

Latvijas izlasei gan nākamgad jācīnās Eiropas-Āfrikas otrajā līgā. Kaut pirmā spēle viesos pret Grieķiju, šo izlasi vajadzētu uzvarēt pat bez Ernesta Gulbja palīdzības. Zīlēt, kādi būs Gulbja nodomi nākamā gada martā neņemos, bet grieķiem labākie spēlētāji pašlaik nav augstāk par reitinga sesto simtu. Par Gulbi un viņa iespēto (un neiespēto) jau rakstīts daudz. Skaidrs, ka kopumā sezona bijusi veiksmīga, ko apliecina 24. pozīcija pasaules reitingā un pirmais ATP čempiona tituls. Par Ernestu reitingā augstāk no viņa vienaudžiem ir tikai Marians Ciličs (14. pozīcija), turklāt kopumā horvātam šogad vairāk regress nekā progress.

Argentīnietis Huans Martins del Potro pārcietis operāciju, faktiski visu gadu nespēlēja un tagad reitingā ir trešajā simtā. Zemāk par Gulbi arī brazīlietis Tomass Beluči, bet 1989.gadā dzimušajiem arī nekādu lielo spīdekļu nav. Toties beidzot labāko simtniekā ticis lietuvietis Ričards Beraņķis un 20 gadu vecumā 87. pozīcija ir ļoti laba. Protams, nesalīdzināsim Beraņķi ar Nadalu, Džokoviču vai Mareju 20 gadu vecumā, pat ne ar  Potro, Ciliču vai Gulbi, bet tomēr tas ir sasniegums. Līdz ar to teniss Lietuvā kļūst arvien populārāks un tik liela kompleksa kā Viļņā pat mums nav. Viens no daudzsološākajiem jaunajiem talantiem vēl ir viens 20 gadus vecs sportists - polis Jerži Janovičs, ko septembrī redzējām Rīgā. Nupat poļu milzis Āhenē uzvarēja arī Beraņķi un  Janovičs reitingā ir otrā simta vidū. Par gada jaunatnācēju profesionālajā tenisā gan atzīts vācietis Tobiass Kamke. 24 gadus vecajam sportistam kāpums reitingā par 187 pozīcijām un jau  67.vieta pasaulē.  Kamkes piemērs pierāda, ka ne visi talanti jau izšauj ap 20 gadu vecumu, līdzīgi  arī ar Andreju Golubevu, kas šogad reitingā jau 36.

Ja paanalizē sīkāk, tad Gulbis ir labāko skaitā vairākos elementos. Pirmās serves trāpījumos, vinnētajos geimos pie paša serves, taču ir kāds ne tik labs rādītājs. Ja pirmā serve netrāpa, tad ar otro servi Ernests vinnē tikai 50 procentos izspēļu, kas nav pārāk izcili. Kopējo eisu sezonā arī ir daudz - 438, kas ir 21. labākais rādītājs pasaulē. Visiem tālu priekšā šajā elementā amerikāņu milzis Džons Isners - 1048 neatvairāmas serves, turklāt Isners  reitingā ir pat  augstāk par Gulbi - 19.vietā.

Citi mūsu tenisisti tik spīdošus panākumus nav guvuši. Andis Juška joprojām ir ceturtajā simtniekā un viņam jau faktiski uz papēžiem min Kārlis Lejnieks. Jā, saprotu, ka Juškam bērnībā nav bijis tik daudz iespēju kā Gulbim, taču visi joprojām no viņa gaida lielāku progresu. Gan līdzjutēji, gan vecāki, gan arī viņš pats. Galu galā treneru ģimenē viņš tenisa pamatus apguvis jau ļoti agrā bērnībā, spēlēt māk un var, bet cita lieta - kā to izdodas īstenot mačos. Kārlis Lejnieks, gluži pretēji, šogad pratis savas iespējas izmantot, izvēloties spēlēt turnīros, kur viņam parocīgāks segums. Par neatlaidību joprojām jāslavē Deniss Pavlovs, bet nu kopumā līdz Serbijas komandai mums vēl ļoti tālu. Pat ja Gulbis būtu jau tik meistarīgs  kā Džokovičs, viens pats nevar iegūt trīs punktus, grozies kā gribi.

Uz augšu iet Miķelis Lībietis, turklāt U-16 Eiropas un pasaules līmenī komandu mačos labi nospēlēja brāļi Mārtiņš un Jānis Podžus, tāpat Iļja Fomkins. Tā ir mūsu tuvākā rezerve, kaut izlasei laikam gan vēl ne nākamajā sezonā. Dvīņu brāļi Podžus tagad dzīvo un trenējas Vācijā, tur par treneri strādā arī Roberts Gūtmanis, taču rocības tādai kārtīgai tūrei nepietiek. Gribi vai negribi, bet 16 gadu vecumā jau jācīnās ar saviem vienaudžiem visos lielākajos individuālajos turnīros, ne tikai dažas reizes gadā jāuzspēlē komandu mačos izlasē. Mūsējiem ir talants un to pierādīja arī sensacionālā uzvara apakšgrupā pasaules čempionāta finālturnīrā pret Franciju. Par nelaimi, epizodisks uzliesmojums, ko var norakstīt arī uz mūsējo nenovērtēšanu. Junioru līmenī 16 gadi puišiem jau ir tā robeža, kad  vēl korekti vērtēt reitingu. Pēcāk absolūts vairākums jau sāk spēlēt zemākās kategorijas profesionālajos turnīros.  Šie gan nav vienīgie mūsu jaunie talanti un noteikti būtu jāmin Jeļena Ostapenko, kura Eiropas reitingā U- 14  ir labāko desmitniekā pat kopā ar gadu vecākām sāncensēm.