Anatolijs Kreipāns: Izslēgšanas spēles jau sākušās

Tiesa, ūdens mutē nesāka smelties ne Ņižņijnovgorodā, ne Jaroslavļā un ne Mitiščos, kur dinamieši piedzīvoja zaudējumus. Ūdens sāka smelties mutē jau decembrī, taču vai nu gaidāmie svētki, vai arī tuvāko konkurentu neveiksmes neļāva to sajust. Nenoliedzami, ka komandas sniegumu ietekmēja vairāku spēlētāju savainojumi, turklāt tie nebija parasti ierindas spēlētāji, bet gan komandas līderi, taču nevar noliegt arī to, ka jau novembrī bija vērojams kritums komandas sniegumā, ka komandas spēle vairs nebija tik pārliecinoša arī ar visiem labākajiem ierindā. Abu pamatvārtsargu izkrišana no sastāva pat nebija - kā izrādījās - lielākais klupšanas akmens, jo neesam zaudējuši ar graujošiem rezultātiem. Ļoti grūti ir cerēt uz labvēlīgu iznākumu, ja pretinieku vārtos pamatlaikā iemet vienu vai divas ripas. Tā ka vispirms vaina meklējama nevis vārtos, bet gan komandas sniegumā kopumā. Nav iespējams visu sezonu aizvadīt kā vienā elpas vilcienā, to nevar izdarīt neviena komanda ne KHL, ne NHL, ne vienalga kādā līgā un cik augstā līmenī, taču parasti ir tā, ka neiet spēle vienam vai otram jeb dažiem spēlētājiem, toties "velk" citi. Tā bija arī dinamiešiem līdz decembrim, kad lielā mērā komandu uzbrukumā vilka maiņa M.Rēdlihs-Sprukts-Dārziņš, taču decembra sākumā traumas dēļ no sastāva uz mēnesi izkrita Dārziņš, maiņa izjuka, bet jauni vilcēji nepieteicās. Var pat teikt, ka mums paveicās, jo tuvākie konkurenti arī spēlēja kā pa ciņiem un ļoti bieži mums labvēlīgi, bet - mēs paši nepaņēmām savus punktus, lai vēl vairāk nostabilizētos astoņniekā (pēdējās 11 spēlēs nav gūta neviena uzvara pamatlaikā). Trijās pirmajās spēlēs pēc gadu mijas Lauris Dārziņš, kurš nebija spēlējis gandrīz mēnesi, sakrāja 5 rezultativitātes punktus (2+3) un kopumā izskatījās laukumā labākais vai vismaz viens no labākajiem. Nekādus secinājumus negribu izdarīt, jo ir jābūt klāt komandas treniņprocesā, lai to darītu, taču piekritīsiet, ka tas ir diezgan neparasti un tā ir viela pārdomām. Un ja vēl viens no komandas treneriem atzīst, ka spēlē tikai divas maiņas...

Rīgas "Dinamo" nav tik lielas rocības, lai pēkšņi atvestu trīs četrus jaunus labākus spēlētājus, kas, papētot vairāku mūsu hokejistu statistiku, daudzās citās komandās jau būtu noticis. Pēdējās divās spēlēs Jaroslavļā (it īpaši) un Mitiščos komandas sniegums jau bija acīmredzami labāks, taču - likteņa ironija - piemeklēja gan atklāta neveikšanās (divi zaudēti vārti Jaroslavļā pēc ripas rikošeta), gan arī neliela tiesnešu pretdarbība (tas gan nekādā ziņā neattaisno mūsu spēlētāju nesavaldību), kas emociju uzplūdā spēles laikā likās kā klaja netaisnība, bet, jau ar vēsu prātu paanalizējot situācijas, kad tika zaudēti vārti, nemaz tik "krimināla" neliekas. Līdz KHL regulārā čempionāta beigām rīdziniekiem ir atlicis aizvadīt 13 spēles un 10 no tām būs savā laukumā. Jātiekas ar visiem tiešajiem pretiniekiem cīņā par vietu astoņniekā un tikai viena no šādām spēlēm ir viesos (ar CSKA). Lai cik labvēlīga liktos situācija, punktus tajā tik un tā būs jāņem pašiem un neviens mums tos nedāvinās - Minskas "Dinamo", ne CSKA, ne "Spartak", kas ir tiešie konkurenti par vietu Gagarina kausā, ne "Vitjazj", kas tur vairs netiek, ne Maskavas "Dinamo", "Salavat Julajev" vai Magņitogorskas "Metallurg", kas tur jau ir un arī paliks pirmajās vietās attiecīgi Rietumos un Austrumos. Pārāk daudz tamlīdzīgās teorētiski izdevīgās situācijās šosezon jau ir zaudēts, tā ka nav ne mazākā iemesla paļauties ir labvēlīgu spēļu kalendāru tikai tāpēc, ka tas mums tāds ir.

Kur ir mūsu rezerves? Lai cik dīvaini tas varbūt liktos, bet vispirms tās ir vairāku mūsu līderu vai potenciālo līderu ne visai iepriecinošajā statistikā. Proti - tās uzlabošanā. Bez secinājumiem iztiksim arī šoreiz, taču komandas spēle noteikti uzlabosies un punktu krājums noteikti augs, ja, piemēram, rezultatīvāk atsāks spēlēt Tomašs Surovijs (vieni vārti pēdējās 14 spēlēs), Jānis Sprukts (vieni vārti pēdējās 15 spēlēs), Ģirts Ankipāns (vieni vārti pēdējās 17 spēlēs), Miķelis Rēdlihs (2 vārti pēdējās 12 spēlēs), Broks Troters (19 spēles pēc kārtas nespēja gūt vārtus, tagad ir vieni vārti pēdējās 20 spēlēs), Aleksandrs Ņiživijs (3 vārti pēdējās 27 spēlēs, kaut gan Sašam laikam var pārmest vismazāk - gan izdalīto piespēļu dēļ, gan vispār spēles dēļ, jo ne jau visu fiksē statistika, bet Ņiživijs arī tad, kad viņam nav rezultatīva piespēle, ir būtiski piedalījies rezultatīvā uzbrukumā, ja vien ir atradies laukumā) un Mārtiņš Karsums (3 vārti pēdējās 11 spēlēs). Rezerve ir Sanda Ozoliņa, Marka Hartigana un Oskara Cibuļska atgriešanās. Vai rezerve ir arī Jura Štāla izsaukšana no Liepājas - to arī redzēsim (viņam šosezon pa īstam nemaz vēl netika dota iespēja sevi apliecināt).