Vilmārs Sokolovs: Pirmie puiši ciemā? Labāk vienīgie!
Foto: F64

Reizēm kāds naivāks cilvēks vēlas uzzināt manu viedokli, par to, kāda būs Latvijas regbija nākotne un kas jādara, lai tā veidotos pēc iespējas spožāka. Diemžēl mana atbilde tagad ir īsa, bet godīga: nekādas nākotnes nav – tādēļ neko tās labā darīt nevar. Varbūt pat nevajag. Man Latvijas regbijs ir miris.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Protams, šobrīd, kad Putins plosa Ukrainu un karš draud pārmesties uz kaimiņvalstīm, Latvijas Regbija federācijā notiekošais vai nenotiekošais ir pilnīgi mazsvarīgs. Taču ir pieteikta jaunā spēļu sezona, būs pamanāma dažu klubu rosība laukumos, būs rosības imitācija federācijā. Tāpēc mums pašiem, ar regbiju sasaistītajiem, būtu vajadzība skaidrība, kur mēs īsti virzāmies vai mīcamies uz vietas.

Mani pat neizbrīna, ka federācijai nav attīstības programmu, ko varētu izvērtēt, pakritizēt vai pacildināt. Ir tikai vispārējas deklarācijas par to, ka "celsim, vairosim, popularizēsim". Tukši saukļi. Viss, kas ir darīts pēdējos trijos gados, ir līmeņa kopīgošana – strikti uz leju. Tam pat nav bijis vajadzīgs Kovid-19 kā aizbildinājums. Federācija nodarbojas nevis ar sportiskās meistarības slīpēšanu, bet ar mēģinājumiem vājināt spēcīgākos klubus, lai padarītu Latvijas čempionātus par sētas līmeņa mačiem. Jā, tāds man šķiet LRF vadības cītīgi īstenotais "māsterplāns".

Pārāk vienkāršots, iluzors un pilnīgi kaitīgs būtu pieņēmums, ka visu LRF problēmu un degradācijas sakne ir tās tagadējais prezidents Aivars Pilenieks. Protams, viņš ir ļoti kolorīts personāžs – ar savām huligāna manierēm un plātību, ar savu tēvišķo mīlestību, nodrošinot vīru R7 izlases trenera algu dēlam Arvim. Salīdzinājumam – Arvis Pilenieks un Dens Hārboro . Kvalitātes "lēciens" ir acīmredzams. Taču Pilenieka izravēšana neko kardināli nemainīs.

Ne jau bez "čakliem palīgiem" viņš varēja iedzīvoties Izglītības un zinātnes ministrijas bezprecedenta prasībā atmaksāt izšķērdēto 16 000 eiro dotāciju. Pilenieks viens pats diez vai spētu ieviest shēmu, ka spēļu tiesneši, "optimizējot" nodokļus, tiek atalgoti ar dāvanu kartēm, kas rada LRF nepatikšanas ar Valsts ieņēmumu dienestu.

Vienīgās zāles, kas tiešām var izārstēt Latvijas regbiju, būtu starptautiskās organizācijas "World Rugby" regulu konsekventa ievērošana. Taču tas nav izdevīgi LRF "vairākumam", kas tika radīts ar fiktīvu jeb čaulas klubu veidošanu. WR regulas cita starpā aizliedz tieši šādas blēdības: viena persona var būt tikai viena kluba īpašnieks, pārvaldnieks vai cits administratīvs darbinieks. Vienalga, pastarpināti vai tieši, caur uzņēmumiem vai radu saitēm, viens cilvēks pārstāv tikai vienu klubu. Punkts!

Piemēram, mums, Latvijā, ir pieci klubi vienas – turklāt, šķiet, ne pārāk adekvātas – personas rokās. Tās ir piecas balsis LRF balsojumos. Turklāt šajos klubos nav neviena spēlētāja! To, kas vēl ir atlicis no Latvijas regbija, kontrolē un vada šādi iegūtu balsu īpašnieki.

Ko par to domā valsts, sporta jumta organizācijas? Atbilde uz to ir pagājušā gadā sociālos tīklos ievietotā fotogrāfija no Māra Šmita, bijušā RAF kluba prezidenta, dzimšanas dienas svinēšanas draugu lokā. Tajā Einars Fogelis, Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents, kopā ar LRF vadības "aktīvu" bravūrīgi lieto alkoholu, pārkāpjot Covid-19 dēļ noteiktos drošības ierobežojumus. Ar to ir pateikts viss!

Ja viens klubs uzskata sevi par galveno, pat vienīgo Latvijas regbija vērtību, pieprasot pārējiem sev pielāgoties, tad tas vairs nav nekāds sporta attīstības muskulis. Tas jau ir augonis, kas sagandē visu ķermeni. Katru "revolūciju", ko aizvadītajos gados ir piedzīvojusi LRF, vadīja Māris Šmits, bijušais VDK ziņotājs, un egocentrisma pārņemtais Uldis Bautris.

Jā tie paši, kuri vienīgo LRF vērtīgo aktīvu – Rīgas Hipodromu – nodeva futbola federācijai. Teritoriju, kas bija paredzēta kā Latvijas regbija centrs. Tam jau bija piešķirts "International Rugby Board" (tagad – WR) finansējums. Teritoriju, uz kuras tagad atrodas Olimpiskais centrs un ko par smuku naudu vēlāk kāds iepārdeva valstij.

Kāpēc? Par vienu no viņiem ir 100% zināms, ka merkantilu iemeslu dēļ. Otrs...? Kādu Latvijas regbija lielo bildi viņš var redzēt, ja vienmēr rūp tikai paša patmīlība? Tā ir vēlme vienmēr garantēti būt pirmajiem puišiem ciemā. Vēl labāk – vienīgajiem. Novilkt regbiju līdz tam, ka laukumā paliek vien "Miesnieki" un varbūt kādi "Rāmavas Lāči", ar ko imitēt Latvijas čempionātu un savstarpēji karināt kaklā medaļas.

Gluži tāpat savā laikā Vācijas Demokrātiskajā Republikā bija divas hokeja komandas – Berlīnes "Dinamo" un Drēzdenes klubs, kas valsts mačos dalīja laurus savā starpā. Taču tad LRF nāktos atrast ieganstus, kā izvairīties no starptautiskiem mačiem. Tajos šādus "nacionālos čempionus" gaidītu lieli un, pavisam noteikti, ne patīkami pārsteigumi.

Es 2018.gadā kā LRF tehniskais direktors piedāvāju attīstības programmu. Taču viens klubs sāka to sabotēt – izlases startus, spēļu grafikus, visu! Pusgadu centāmies šo sabotāžu kaut kā pārvarēt, apiet, neitralizēt, vest cilvēkus pie prāta. Un tad, pēc absolūti neleģitīmām valdes vēlēšanām 2018.g jūnijā, mani pakalpojumi federācijas vadībai vairs nebija vajadzīgi. Paldies Dievam! Man nebija ne mazākās vēlmes turpināt palīdzēt ļautiņiem, kas paši grib, lai viņi tiktu apzagti.

Te domāju ne tik prastu finanšu līdzekļu izsaimniekošanu , kas ir acīmredzama un milzīga apjomos (pēc rupjām aplēsēm, ir notrallināti virs 200 000 eiro), cik LAIKA un IESPĒJU nozagšanu. Naudu var sapelnīt, atrast sponsorus, piekļūt fondiem utt. Laiku un iespējas nekad neatjaunosi. Pēdējā iespēja ielekt izaugsmes vilcienā bija 2018.gadā, kad mēs noalgojām pasaules klases treneri Denu Hārboro – ar iespēju izmantot visus viņa sakarus pasaulē.

Tad mēs apzinājām iespējas un jau vienojāmies ar tiešām visaugstākās klases Latvijas izcelsmes profesionāliem spēlētājiem no Velsas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Anglijas par viņu iespēlēšanu Latvijas izlasē. Velsieti varēja iespēlēt tikai 2018.gadā, kad pastāvēja iespēja mainīt viņa valsts piederību caur olimpisko kvalifikāciju – pirms tam sportists pārstāvēja Velsas regbija-7 izlasi. Tad arī guvām pēdējo tiešām nozīmīgo Latvijas regbija panākumu – uzvaru Šauļos pār Lietuvu Eiropas regbija-7 "Trophy" divīzijā. Uzvaru Dena vadībā.

Protams, jaunā valde – bez jebkāda morāla pamatojuma, bet kā vien mācēdama – šajā tiešām izcilajā brīdī gozējās citu gūto panākumu staros. No tā brīža – viss. Tikmēr leiši jau ir visaugstākajā iespējamajā Eiropas regbija 7 sacensību līmenī – "Championship". Lietuvas klubiem ar valsts un pašvaldību atbalstu ir uzceltas 4 klubu mājas, ierīkoti 5 jauni stadioni, izveidota sadarbības programma ar DĀR regbija savienību. Bet mēs esam, tur kur esam: bez klubu mājām, bez saviem stadioniem, bez kvalificētiem treneriem. Bez nākotnes.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Latvijas Sporta federāciju padome Izglītības un zinātnes ministrija Miesnieki Regbijs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form