Kā igauņi latviešiem olimpiskās spēles no degungala nocēla

Kad pagājušā gada Jāņu dienā Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC) darīja zināmu, ka 2026. gada olimpiskās spēles rīkos Milāna un Kortīna d'Ampeco, nevis Stokholma, Ore un Sigulda, vēsturiski tā bija jau otrā reize, kad pieci olimpiskie riņķi izslīdēja latviešiem starp pirkstiem. Pirmā bija vēl sāpīgāka, jo toreiz jau pavisam drošu iespēju gar degunu aizlaidām paši, turklāt vēl palaižot garām pašu kā lēnprātīgus apceltos igauņus... Šovasar apritētu apaļi 40 gadi kopš olimpiskās regates norises Rīgas jūras līcī.

Favorīte – Rīga, uzvarētāja – Tallina

Pirms apaļa pusgadsimta, 1970. gadā, Rīgas jūras līča ūdeņos norisinājās PSRS čempionāts burāšanā, bet gadu vēlāk vasaras viducī turpat uzņemta arī V PSRS Tautu spartakiāde – sacensības, kas savienības mērogā tolaik bija kā savas olimpiskās spēles. Viss noritēja nevainojami, un, kā lasītājiem 22. jūlija numurā steidza vēstīt laikraksts "Dzimtenes Balss", sacensības klātienē vērojušais Starptautiskās Burāšanas savienības (ISAF) prezidents Bepe Kroce bijis sajūsmā un izteicies, ka Rīgas jūras līcī iespējams sarīkot jebkura mēroga sacensības, tajā skaitā arī olimpiskās. Tobrīd gan nedz itālis, nedz kāds cits vēl nezināja, ka divus gadus vēlāk, apsteidzot konkurenti Losandželosu, par XXII vasaras olimpisko spēļu mājvietu tiks pasludināta Maskava – kurai, kā zināms, savas jūras piekrastes nav, bet burāšanas mačus vajadzēs.

Minhenes olimpisko spēļu gadā, 1972., Bolderājā – pirmoreiz Latvijā, nevis Igaunijā – notika XXIV starptautiskā Baltijas regate. Teju 300 sportistu sacentās visās olimpiskajās klasēs – klāt bija ne tikai visi PSRS izlases kandidāti, bet gandrīz pilnā sastāvā arī spēcīgā VDR komanda, tāpat Kubas, Čehoslovākijas, Polijas un Bulgārijas burātāji. PSRS izlases sastāvs Minhenes olimpiskajām spēlēm Ķīles līcī vēl nebija nosaukts un uz dalību pretendēja arī vairāki Latvijas sportisti, rakstīja "Padomju Jaunatne". Sportiskie rezultāti priecēja – "Tempest" klasē septiņos no septiņiem braucieniem uzvarēja Mehiko olimpisko spēļu čempions Valentīns Mankins, "Finn" klasē – rīdzinieks Rolands Berdašs. Nevienam nebija šaubu – Rīga nu ir visas PSRS burāšanas centrs.

Tomēr 1974. gada 23. oktobra pēcpusdienā, kad IOC prezidents lords Kilanins no tribīnes Vīnē nolasīja lēmumu, par 1980. gada olimpisko spēļu mājvietu pasludinot Maskavu, līdzās tai tika nosaukts Ļeņingradas, Kijevas un Minskas (tur notika grupu turnīri futbolā), kā arī Tallinas, nevis Rīgas vārds. Igauņu delegācija Austrijas galvaspilsētā bija ieradusies ar sagatavotu projekta metu un solīdu sarakstu mājās jau uzsāktu darbu, plašā materiālā rakstīja žurnāls "Māksla" – vēlāk, 1980. gada jūlija numurā. Tā lappusēs citēts arī IOC pārstāvis, Beļģijas princis Aleksandrs de Merods, pēc Igaunijas galvaspilsētas apmeklējuma 1974. gada rudenī: "Redzētais izraisīja manī entuziasmu un nostiprināja pārliecību, kas bija radusies sesijas laikā, iepazīstoties ar iesniegtajiem materiāliem un burāšanas sporta centra projektu: Tallina ir cienīga būt par olimpiādes regates saimnieci!"

Kas bija noticis šo pāris gadu laikā? Kas tik strauji mainīja Rīgas un Tallinas pozīcijas divcīņā par olimpiskās pilsētas atslēgām?