Foto: Agnese Zeltiņa

Jāņa Joņeva romānā “Jelgava 94” atkārtojas epizode – jaunieši skolas solos ieskrāpē sev iemīļotu mūzikas grupu logotipus. DELFI multimediālajā stāstā “Slūžas vaļā jeb “Stay brutal”!” meklēsim atbildes, kāpēc tieši paaudze, kas uzauga deviņdesmitajos, tik ļoti gribēja manifestēt savu muzikālo gaumi, aprakstot solus, sienas, džinsu jakas, mācību klažu vākus...

Zināmā mērā viss, kas tālāk būs uzrakstīts, jau ir pateikts grupas "Inokentijs Mārpls" dziesmā “Mēs gribējām izmainīt pasauli”.

Mēs gribējām izmainīt pasauli
Bet pasaule izmaina mūs
Mēs dzērām un dziedājām dziesmas
Un negulējām naktis
Mēs bijām tik jauni un skaisti
Un ticējām ka iespējams ir viss
Un dūmu pilnajās istabās kalām
Savus lielos un varenos sapņus
[..]
Tagad tu skaties TV, tagad tu esi aprakts
Tagad tu esi ārzemēs, tagad tu esi priekšnieks

Brīvības garša ko dažreiz var sajust
Tā ir kā tāds sapnis ko atmiņā atsaukt 

Tomēr sava vieta mākslai, sava – žurnālistikai. Pirmajā daļā – par laikmeta fonu. Kas raksturo deviņdesmitos gadus, it īpaši to sākumu? Tas bija juceklīgs laiks, kad vecās normas vairs nebija spēkā, bet jaunās vēl nebija radītas. Jaunā Latvijas valsts nezināja, kā jāuzvedas pilsonisko brīvību un demokrātiskas sabiedrības apstākļos. Šķita, ka jebkurš aizliegums ir padomju totalitārisma palieka.

Tāpēc īsumā jāatgādina vismaz daži no mūsdienās neiedomājamiem apstākļiem, kādos tika iemesta sabiedrība un kurus, protams, visasāk uztvēra paaudze, kurai tobrīd bija pusaudzības gadi.

Alkoholu drīkstēja iegādāties visu diennakti. To varēja lietot jebkurā vietā jebkurā diennakts laikā.

Nepilngadīgie varēja iekļūt izpriecu iestādēs un atrasties tur alkohola reibumā jebkurā diennakts laikā. Izglītības iestādēs notika tā saucamās nakts diskotēkas, kurās dažu zemessargu formālā apsardzībā skolēni dzēra, pīpēja, dejoja, vēma, mīlinājās un kāvās līdz rīta gaismai.

Smēķēt telpās bija pašsaprotami un vispārpieņemti.

Jebkurā diennakts laikā bija iespēja bez vecuma ierobežojuma ieiet kādā no daudzajiem “video saloniem” un noskatīties pornofilmas.

Jebkurš domubiedrs, neaizpildot nekādus dokumentus un nesaņemot nekādas rakstiskas atļaujas, varēja sarīkot smagās mūzikas koncertu kaut vai picērijā, skolā vai bērnudārzā.

Valsts televīzija un radio reizi nedēļā piešķīra divas stundas “prime time” pilnīgai absurda estētikai – raidījumiem “Pirmā prognoze” un “Zvaigznīšu brīdis”, kuri lielā mērā noteica toni tam, ka publikā – pusaudžos un jauniešos – nostiprinājās pārliecība – nekas nav pa īstam, par visu var smieties, sistēma ir muļķīga.

Pēc neatkarības sabruka no padomju plānveida ekonomikas atkarīgā rūpniecība. Saraujot saiknes ar Krieviju, iestājās degvielas krīze, triumfēja noziedzība. 1994. gadā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju bija nedaudz virs 3000 eiro, salīdzinājumam – 2018. gadā tas bija 15 328 eiro. 1994. gadā reģistrētas 375 slepkavības, pērn – 78. Kopā ar nabadzību un nedrošību nāca vilšanās – vēl vakar sabiedrība bija izjutusi Atmodas emocionālo pacēlumu, kad šķita, ka valstiskā neatkarība atrisinās arī ekonomiskās un sociālās problēmas, bet tā nenotika. Dabīga bija reakcija vainot korumpēto un liekulīgo jauno eliti, kura nerūpējas par tautu.

Jānis Daugavietis festivālā "Puskurlais mēnesbērns". 1995. gads. Foto: "Torņa" arhīvs 

“Tā, protams, bija nabadzība, pelēcība, depresija. Piemēram, mēs ar Andri Grandbergu (grupu “Isms”, “Smogs”, Nācijas urīns” u. c. dalībnieks, šobrīd grafiskais dizainers), saskatījušies TV reklāmas, divatā sametām naudu, lai nopirktu pagaršot “Snickers” batoniņu. Tas tiešām bija dārgi.

Arī uz mēģinājumiem “Tornī” kaut ko ēdamu jau parasti vajadzēja ņemt līdzi, jo mēs tur stundām un dienām dzīvojām, dažreiz nakšņojām. Es mājās novārīju rīsus, apcepu – eļļa, sāls, rīsi. Tas bija tas, ko es ņēmu līdzi. Mums nebija naudas, lai ietu kaut ko pirkt veikalā,” atceras Jānis Daugavietis, viens no neatkarīgās mūzikas izdevniecības “Tornis” dibinātājiem, šobrīd sociologs, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks

Tādējādi postpadomju Latvija bija ideāla vieta, lai radītu dumpīgu jaunieti, kurš protestē pret sistēmu un manifestē savu iekšējo brīvību, klausoties agresīvu mūziku, ģērbjoties izaicinoši un norobežojoties nepārtrauktā bohēmā.

Bet, lai sprāgstviela būtu gatava, bija nepieciešams detonators, un tas izrādījās informācija no tikko kritušā dzelzs priekškara otras puses – līdz deviņdesmito gadu sākumam tikai dažiem Padomju Latvijas jauniešiem bija skaidrs, kas tie panki un metālisti ir, par ko viņi dzied un kāpēc izvēlējušies būt tik dusmīgi. Toties tagad slūžas bija vaļā.

Izrādījās, ka pēdējo 20 gadu laikā ir radītas subkultūras, kas ir īpaši piemērotas nabadzīgiem un nedrošiem laikiem. Septiņdesmito gadu beigu skotu mazpilsētas ogļraču bezdarbnieku bērni, kuri bļāva mikrofonā – “Tečere, tu esi kuce!”, bija jau radījuši dumpja estētiku, kas noderēja deviņdesmito gadu Rīgai.

Veldze – visu dumpīgo jauniešu otrās mājas

“Delfi” visiem šīs publikācijas varoņiem uzdeva jautājumu – vai, pateicoties šiem dumpīgumam unikāli labvēlīgajiem apstākļiem, deviņdesmitie nav laiks, kurā vēsturiski piederība subkultūrām skārusi visvairāk Latvijas jauniešu?

Absolūtais vairākums atbilžu bija no sērijas – paskaties patiesībai acīs! Ja tu pats tur biji iekšā, tev likās, ka visi ir tavi domubiedri, bet lielākā sabiedrības daļa to pat nepamanīja, bet, ja pamanīja, tad, ejot cauri Filharmonijas skvēram jeb leģendārajai Veldzei. Mūzikas žurnālists Uldis Rudaks to intervijā šim stāstam nosauca par “lielāko nesankcionēto pulcēšanās vietu Latvijas vēsturē”.

Laura Ziemele. Foto: Mārtiņš Lablaiks 

Laura Ziemele, muzicējusi grupās “Sirke”, “Atdod zapti”, “Plastilīns” un daudzās citās, šobrīd sevi dēvē par priekšzīmīgu mietpilsoni: 

“Katrā klasē bija apmēram viens, divi cilvēki, kas bija šajā kustībā. Tie savienojumi, kas veidojās, nekādā veidā nebija saistīti ar to, kurā skolā un kurā klasē tu mācies. Tas arī bija Veldzes fenomens. Tā Veldze, kas bija 1995. gada vasarā, kad skvērā dzīvoja visi tusiņi, – metālisti, panki, “Fact” tusiņš, kas sevi skaļi nesauca par skeiteriem, bet tomēr bija...! Subkultūru tusiņš bija tik mazs, ka tas ietilpa vienā vienīgā Vecrīgas skvērā. Visi arī savā starpā sadzīvoja. Kad bija jārīko koncerti grupām, tad tas nozīmēja izvēlēties ļoti dažādu žanru pārstāvjus. “Fact”, “Neglected Fields” un “The Sattelites” varēja mierīgi visi spēlēt vienā koncertā.” 

Panku eglītes:
Te katru dienu var satikt Čmoku, Saldo, trako Robu un citus kolorītus inteliģentus cilvēkus ar sekstveida frizūrām, sauktām grebenes.

Nočņiks:
Diennakts veikals uz Kaļķu ielas, kurā nekad nenorimst rosība, jo Veldzes publika, ja vien uzrodas nauda, dodas pēc jauniem alkohola krājumiem.

Strūklaka:
Te šad tad alu iedzert apsēžas visi – gan reizēs, kad no tās izlaists ūdens, gan arī tad, kad kājas var iemērkt ūdenī, jo arī tā ir protesta forma un brīvas personības žests.

Leņķis:
Trīsstūrveida betona apmale blakus Mazās ģildes ēkai, kurā bija ērti norunāt satikšanos.

Fītinghofa nams:
Šeit ir Pekša birojs. Pamestajā graustā mitinās no mājām aizbēgušais, tobrīd vien apmēram 14 gadus vecais panks Peksis – var teikt, pirmais skvoteris Latvijā.

Metālistu soliņi:
Te diennaktīm dirn garmataini cilvēki melnās ādas jakās, un sargā Ļoņas tantes tiesības “turēt Veldzi” no citiem tukšo pudeļu vācējiem.

Rīgas pilsētas pašvaldība, 1999

Apzagtie benzīntanki un dzeltenais papīrs 

No kurienes deviņdesmito gadu jaunieši uzzināja, ka mūzika var būt arī tāda? Interneta laikmetā dažas no informācijas iegūšanas formām šķiet kuriozas. Leģendārs ir stāsts par to, kā 1993. gadā Rīgas Franču liceja koris devās ar autobusu uz sadraudzības pilsētiņu Sanvalerī Francijā un vācu benzīntankos latviešu puikas zaga kompaktdisku grāmatiņas. Vācieši nevarēja iedomāties, ka grāmatiņai ir vērtība, tāpēc pretzagļu pīkstuļi bija piesaistīti diska iepakojumam. Atverot iepakojumu un izņemot grāmatiņu, tu tiki pie ļoti vērtīgas preces. Mājās Latvijā uz kopējamā aparāta varēja iegūt desmitiem un simtiem kopiju dziesmu tekstiem, bet tie interesenti, kam nebija naudas kopētāja pakalpojumiem, izlūdzās grāmatiņas kopiju uz vienu vakaru, lai visu albuma dziesmu vārdus pārrakstītu kladītē.

Atšķiras domas par to, kāda ir pēdējās padomju paaudzes “underground” (to, kuri burzījās ap grupām “Zig zag”, “Aurora”, izdeva žurnālu “Pastnieku avēnija” un citus) pārstāvju ietekme uz deviņdesmito gadu jauniešiem.

“Man nebija tādu paziņu no mākslas skolām vai Mākslas akadēmijas, kuriem jau bija kontakti pie pavisam advancētiem džekiem, pie kuriem varēja dabūt tos ierakstus, ko es savā nodabā meklēju,” atklāti atzīst Jānis Daugavietis. 

“Biju kvēls Arvīda Mūrnieka raidījumu “Būsim pazīstami” klausītājs, sākot jau no vismaz 1985. gada. Laiku pa laikam viņa raidījumos ieklīda visādas tam laikam dīvainas grupas. Sākot ar metālu un hārdroku līdz pat indie grupām. Vienu atceros ļoti labi – bija 1987. gada nogale. Tobrīd raidījumu vadīja arī Ainars Mielavs. Bija iznācis “The Smiths” jaunais albums (“Strangeways, Here We Come”). Mielavs nospēlēja, visticamāk, “Girlfriend in a Coma” un stāstīja – bija tāda jauka grupa, bet nu ir jau izjukusi. Tajā laikā es jau biju pārliecināts indie fans, lai gan neteiktu, ka biju daudz ierakstu atradis. Tas bija grūti. Es braucu uz Čiekurkalna tirgu, kur tirgoja kasetes un lentes. Man līdzi ir sagatavots saraksts. Es prasu – “The Smiths”, “The Cure” un kaut ko vēl. Un viņi man atbild – nē, nē, nav tādu.

Klasisks avots gan man, gan daudziem citiem sovjetu telpā bija sociālistiskā bloka progresīvāko valstu izdotie mūzikas žurnāli, kurus varēja abonēt. Piemēram, tāds čehu žurnāls, ja nemaldos, “Melodija”. Tas, protams, bija čehu valodā un rakstīja par Čehoslovākijas mūziku un arī ārzemju grupām, tur bija arī indie mūzikas topi. Tā veidojās mans saraksts.

Es, protams, klausījos arī ārzemju radiostacijas, to pašu slaveno krievu BBC. Seva Novgorodcevs lika visādu muzonu – “speed” metālu, “tharsh” metālu. Un tolaik, agrīnā jaunībā, arī tas man bija aktuāls,” turpina Daugavietis.

“Pēctecība ir minimāla. Mēs par citiem neko nezinājām. Kad vācu materiālus projektam “Opijs tautai”, uzzināju, ka panki Rīgā bijuši jau septiņdesmito gadu beigās, bet paši neko nav spēlējuši. Tiesa gan, mums autoritāte bija Dambis (Raimonds Lagimovs, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis un Latvijas pankroka patriarhs). Drebošu sirdi braucu uz Rīgu ar koferīti rokās pie viņa Barona ielā tikties. Tolaik “Nāc, dilonīt, apsēdies” koncerts jau bija noticis, pašu spēkiem bijām izglītojušies,” atceras Māris Muitnieks, Kuldīgas “underground” centrālā figūra.

“Man kaimiņos dzīvoja Edgars Šubrovskis, kuram bija daudz ierakstu. Tad satikām Uldi Zariņu, kuram bija vēl vairāk ierakstu. Tā nu gājām viens pie otra un klausījāmies. No kurienes šie ieraksti lentēs un kasetēs parādījās, nezinu. Nav nekādas saiknes un informācijas pārneses no iepriekšējās paaudzes. Tikai pēc tam, kad interese par šāda veida mūziku jau bija radusies, tika lasīta Jāņa Stundiņa veidotā “Iela”, lai iegūtu papildu informāciju, un tā tad varbūt zināmā mērā ir tā paaudžu pārnese. Nebija nekādas autoritātes, pie kā jāiet klausīties mūziku un kurš būtu iespaidotājs un domubiedru grupas garīgais līderis,” stāsta Latvijas “underground” pazīstamākais skaņu vīrs Olivers Tarvids.

Uldis Zariņš klubā "Slepenais eksperiments". 1996. gads. Foto: Arnis Balčus

“Man bija ekskluzīvas iespējas. Manas vecāsmammas brālis Vācijā bija nomiris vēl padomju gados. Mantojumā no viņa saņēmām čekus – ekvivalentu valūtai. Rīgā bija trīs vai četri valūtas veikali, kuros varēja nopirkt īpašās preces. Man 1988. un 1989. gadā jau bija savs par šiem čekiem pirkts japāņu maģis. Līdz ar to es jau biju kruts džeks, turklāt vēl varēju arī pirkt kasetes. Gāju pie omes, teicu, ka man vajag atkal 10 “Maxell” kasetes. Ar tām tad devos uz ierakstu tirdzniecības vietām, salasījies Daigas Mazvērsītes rakstus “Padomju Jaunatnē”, kuros bija aplūkoti Lielbritānijas mūzikas topi. Es neko no tā nesapratu, tikai to, ka visa šī mūzika noteikti ir laba. Piemēram, redzu – grupas “Dead Kennedys” un “Dead Can Dance” – droši vien kaut kas līdzīgs. Tā man kasetē viena puse ir “Dead Can Dance”, otra – “Dead Kennedys”. Nav gan līdzīgi, bet abi divi labi un mani patiešām ietekmējuši,” – Tarvida minēto ierakstu parādīšanos skaidro pats Uldis Zariņš, grupu “M Gvarde”, “The Satellites”, “Sirke”, “Voiceks Voiska” un daudzu citu bundzinieks. Šobrīd Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos.

“Es esmu burtiskā nozīmē tas, kurš pārnesa astoņdesmito gadu zināšanas Joņeva paaudzei. Rakstīju “Ielā”, “Avēnijā”, “Liesmā”, “Unā”, “Jaunatnē”. Biju no Ritvara (grupas “Aurora” līdera Ritvara Dižkača) bandas. Nav nekāda pārrāvuma starp paaudzēm. Manā personā ir tieša pēctecība, ko astoņdesmito paaudze nodeva deviņdesmito jauniešiem, jo “Jelgavas 94” personāži ir mani bijušie čomi. Varbūt esmu iedvesmojis pat kādas šajā grāmatā minētās grupas dzimšanu. Man trūka vienaudžu kompānijas, draudzējos ar jaunākiem. Pamaitāju jaunatni. (smejas). Man pašam gan nepatika nekas, ko šie “grunge” kolektīvi spēlēja,” pavisam citādi zināšanu pārnesi atceras pats Stundiņš, kurš ir jelgavnieks.

Mūzikas prese 90. gadu Latvijā

Ģirts Šolis grupā "Frontlines". Foto no privātā arhīva. 

“Pirmkārt, mainījās prese. Man bija piecus sešus gadus vecāki brālēni, kuriem bija sakarīga muzikālā gaume. Jau no kāda 11, 12 gadu vecuma, kas tam laikam ir salīdzinoši agri, sāku aizrauties ar mūziku. Sāku griezt ārā no žurnāla “Liesma” aprakstus par grupām. Ārzemju onkulis mums sūtīja naudu, un tēvs valūtas veikalā nopirka divkasešu magnetofonu. Varēju sākt pārrakstīt kasetes. Tās arī maksāja bargu naudu. Es kļuvu par tādu kā mediatoru. Ar ierakstiem apkalpoju pusi skolas. Tā satiec cilvēkus, kam ir līdzīga muzikālā gaume, tur jau kopā ir ierakstu čupa. Tā visi ar saviem maģiem viens pie otra vilkās. Saštepselēja kopā, vakarēja, klausījās un pārrakstīja. Kasetes tika pārrakstītas entās reizes. Izveidojās savs interesentu loks,” atceras teātra režisors, jelgavnieks, viena no redzamākajām deviņdesmito gadu Jelgavas “underground” figūrām Ģirts Šolis. 

Ģirta Šoļa veidotie zīni "Ziws". 

Kā mūžīgs deviņdesmito gadu simbols paliks dzeltenais un sarkanais papīrs, uz kura bija uzdrukāti pirātiski pavairoto albumu dziesmu saraksti, no kasešu veikaliem un kioskiem stacijas tunelī, Centrāltirgū pie mikroautobusu pieturas Satekles ielas sākumā un citur.

Bez naža kabatā cauri RAF-am neej!

Vai viņus vienoja kāda kaut cik precīzi formulēta ideoloģija? Vai tās tiešām bija subkultūras akadēmiskās definīcijas izpratnē – ar “patstāvīgu garīgo un materiālo vērtību sistēmu”, kas izveidojusies “kā pretnostatījums sabiedrības valdošajai kultūrai”?

Jā un nē. Pirmkārt, kā kurus, – kuldīdznieki panku lietu noteikti uztvēra nopietnāk nekā lielais vairums pārējo. Valmieriešus ietekmēja reemigrējušie trimdas latvieši, kuri daudz vairāk zināja, ka “punk/hc” nav tikai par kliegšanu mikrofonā u. tml. Tomēr lielākā mērā tā bija izmisīga vēlme manifestēt savu individuālo brīvību un atšķirību no pārējiem – no pelēkajiem, no mietpilsoņiem, no pareizajiem. Tāpēc arī tik daudz ārišķību apģērbā, frizūrā, provokatīvu izdarību publiskās vietās. 

“Kārtības sargātāji bija ieradušies diezgan kuplā skaitā, vairāk par divsimt cilvēku, no kuriem ap 50 bija no speciālas nozīmes vienības. Dažam līdzi bija arī automāts, un, kaut gan šāvienu zalves dzirdamas nebija, kopskats līdzinājās televīzijā vērotajiem kadriem par Olsteras nekārtībām vai Kabulas ieņemšanu. Piecu stundu ilgā koncerta laikā mūzikas cienītāji varēja veldzēties ar pepsikolu vai vienkāršu sulu. Sporta pils darbinieki bija tik tālredzīgi un nepārdeva šos dzērienus līdznešanai, jo ir jau zināma pieredze, kādiem mērķiem tiek izmantotas iztukšotās pudeles.” Laikraksts “Diena” 1992. gadā par Brazīlijas “thrash metal” grupas “Sepultura” koncertu Rīgas Sporta pilī.

“Deviņdesmito gadu sākums bija ļoti brutāls. Tas prasīja neiedomājamu drosmi – izdzīt grebeni vai čalim nēsāt auskarus. Pamēģini, izej cauri RAF-am [blokmāju rajons Jelgavā] ar saspraužamo adatu ausī. Bez naža kabatā – nav variantu. Mēs no cietumniekiem ar “perebrosiem” dabūjām saliekamos nažus. Nažus varēja dabūt, kastetes... Jāsaka, diezgan kvalitatīvas lietas, pēc tam ilgi vēl kalpoja. Vēlāk jau es biju par starpnieku Rīgas paziņām,” stāsta Ģirts Šolis.

"Esmu vecāks un to izslimoju jau padomju laikā. Ar nelaiķi Gati Lazdiņu jeb Guculi dzerdami staigājām ādas jakās un saplēstos džinsos un sataisījuši pārliecinošas sejas devāmies viesnīcas Rīga bārā, kur laida tikai ārzemniekus. Un, protams, ja tu toreiz gāji pa ielu un pa otru pusi nāca tāds pats – ādas jakā un saplēstās biksēs – tu viņam pamāji, pat ja nepazini, jo jūs jutāties vienādi domājoši," atceras Uldis Rudaks. 

“Agresivitāte, neiecietība sabiedrībā, uz ielas bija diezgan kritiska. Tas saprotams – 1993. un 1994. gadā Baltijas valstīs bija augstākais pašnāvību līmenis pasaulē. Nabadzība. Skaidrs, ka tā ir slikta atmosfēra. Pāršķirstot vecos “Torņa” izdevumus, lasu sekojošu ziņu: “Vecrīgā seši skūtgalvji terorizē visus, it īpaši jauniešus un garmatainos.” Tā arī bija – veselu dienu viņi tur mierīgi ārdījās. Ja kādu Vecrīgā dauzīja, tas bija diezgan normāli. Protams, mūsdienās to grūti iedomāties,” norāda Jānis Daugavietis.

“Starp citu, iemesls, kāpēc metāls deviņdesmitajos gados Latvijā svinēja savu uzvaras gājienu, nav saistīts ar to, ka sabruka savienība. Ne jau tāpēc radās trakojoši garmataini jaunieši ādas jakās. Pat neskatoties uz to, metāls un metālisti būtu, jo tāda tobrīd bija pasaules tendence,” uzskata viens no pazīstamākajiem deviņdesmito gadu Saldus metālistiem Māris Grigaitis jeb Resnais.

“Sociāli kulturoloģisko fonu neviens tur neredzēja un ne par kādu panku ideoloģiju vai DIY subkultūru nedomāja. Tā bija vienkārša interese par mūziku, un kopējas intereses nozīmēja, ka ir, ar ko un par ko runāt. Tas ir kā mainīties ar grāmatām, tāpat – ar mūzikas ierakstiem. Par subkultūru izveidošanos var runāt, sākot ar kādu 1998. gadu, kad palielinājās ārzemju mediju pieejamība, un var teikt, ka subkultūras esamības kritērijs ir noteiktās sociālās grupas stils, kamēr par stilu deviņdesmito gadu sākumā netika domāts nemaz,” kategorisks ir Olivers Tarvids.

Citādi domā Šolis: “Tāds “no future” (nav nākotnes) variants. Tas baigi sasaucas ar panku subkultūras uzskatiem un estētiku. Tu it kā meklē izeju no tā visa. Man tas nekad tā īsti nav pārgājis. Tas ir tāds postmodernisma laiks. Raidījums “Zvaigznīšu brīdis” – tīrākais postmodernisma piemērs. Tāda ierēkšana par valdošo bezjēdzību. Tu it kā visu laiku vīpsnā par visu. Tas ir kā iekšējs vairogs. Tu stāvi pāri tam sviestam, ko redzi. Nekam nav jēgas. Iespējams, tad tas iedeva drosmi.”

“Vairumam izkliegt dumpi un žūpot tajos laikos bija svarīgākais. Bet tā jau nav anarhija, tas ir haoss, un nevar likt domuzīmi starp abiem. Man tas noteikti bija ļoti ideoloģiski. Tas ielika kritisko domāšanu – ka tas, ko tu redzi, nav tāds, kā izskatās. Bijām padzīvojuši PSRS un ātri sapratām, ka Latvija iet nepareizi, ka izvēlēts kapitālisms, kurā galvenais ir par katru cenu saraust naudu. Mēs jau sākumā nezinājām, ka ir vesela DIY skatuve. Sarakstījos ar Krieviju, Ukrainu, man sūtīja anarhistu rakstus, Kropotkinu. Ar laiku sapratu, ka visi esam sistēmā un no tās norobežoties pavisam nav iespējams, bet varam savas idejas popularizēt ar sistēmas palīdzību, piemēram, lūdzot kserokopēt mūsu afišas, flaierus tiem draugiem, kas strādāja valsts iestādēs,” atceras Māris Muitnieks.

Daži no Kuldīgā tapušajiem plakātiem un zīniem.

“Padomā, Latvijā taču nav bijis nevienas subkultūrā bāzētas revolūcijas, kā “Sex Pistols”, “Dead Kennedys”, “Exploited”, kad kāda no šāda veida grupām kļūtu tik slavena kā “Jumprava”, “Pērkons” un liktu vecajai paaudzei nopietni sapurināties pret jauno,” prāto Stundiņš.

“Subkultūras kā trūcīgo ģimeņu bērnu lieta? Noteikti to nevar attiecināt uz Latvijas situāciju deviņdesmitajos gados. Šī ir tāda veca, marksistiska teorija no 70. gadiem, kas tikai daļēji atbilst patiesībai. Tā ir radusies Lielbritānijā, kur ir liela strādnieku šķira, arī daudz migrantu. Latvijā un citās postpadomju valstīs tomēr situācija bija drusku cita. Pagrīdes mūzika lielā mērā tomēr bija estētiska izvēle. Tu spēlē, tu klausies un fano par mūziku, kas neskan TV un radio – tātad praktiski vispār nav bijusi Padomju Savienībā. Arī pirmajos pēcpadomju gados šāda mūzika nebija īsti pieejama. Tāpat īsti nebija nekādu alternatīvo mediju. Tikai kaut kādi paši pirmie parādījās. Līdz ar to, lai nonāktu līdz atšķirīgai muzikālajai gaumei, bija jāpieliek īpaša piepūle. Tātad bija jābūt mazliet smalkākam kultūras kapitālam, izglītībai, zināšanām. Un strādnieku šķirai vai, drīzāk, bezdarbnieku ģimenēm īsti tādu resursu nav, lai izkoptu īpašas zināšanas un gaumi. Latvijā tā bija vidusšķira,” ir pārliecināts Daugavietis.

Projekta “Slūžas vaļā – Stay Brutal” veidotāji: Ingus Bērziņš, Ralfs Dravnieks, Nora Rieksta-Ķenģe, Oskars Dreģis, Natālija Šindikova, Uldis Olekšs, Kārlis Dambrāns, Līgija Ciekure. Īpašs paldies Inesei Tonei, Jānim Daugavietim, Dambim, Ģirtam Šolim, Laurai Ziemelei, Arnim Balčum, Mārtiņam Lablaikam, Madaram Štramdierim, Uldim Gedram, Emīlam Dreiblatam, Mārim Muitniekam, Ernestam Lībietim, Valdim Bērzvadam, Daigai Bitiniecei, K, Gintam Mauševicam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.