Foto: Kadrs no filmas “Jelgava 94"

Smags un vēl smagāks 

Desmitgadē, kurā pieauga “Jelgavas 94” varoņi, smagā mūzika un metāls bija, iespējams, pati populārākā no strauji ienākošajām Rietumu subkultūru atbalsīm, turklāt jau iedzīvojusies šeit kopš iepriekšējām desmitgadēm. Taču tagad pilnīgi brīva, strauji augoša un mežonīga.

“Metālistu kopiena bija diezgan nodalīta. Dažreiz kaut kas miksējās, bet tā bija atsevišķa vide. Deviņdesmitajos gados, it sevišķi sākumā, metāls bija ļoti populārs, šī kustība bija daudz masveidīgāka nekā šodien,” atceras Raimonds Lagimovs jeb Dambis, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis un Latvijas pagrīdes mūzikas izlases “Odekolons” izdevējs.

Tikmēr līdzās metālam jaunie cilvēki atklāja Sietlas “grunge”, kas ar grupas “Nirvana” albumu “Nervermind” bija 90. gadu mūzikas lokomotīve, bet pēc grupas līdera Kurta Kobeina nāves šo kolektīvu zināja visi, gribēja to vai ne. Tikpat strauji Latvijā ienāca arī ekstrēmie sporta veidi – galvenokārt BMX un skeitbords, līdzi nesot tobrīd no šiem sporta veidiem nešķiramo hiphopa estētiku.

Metāla maršs un ‘Sepultura’

"Baltic Metal March" 1991. gadā. 

Viens no spilgtākajiem notikumiem deviņdesmito gadu sākumā metālistu subkultūrai un ne tikai bija festivāls “Baltic Metal March” 1991. gadā Rīgas vagonu rūpnīcas stadionā.

Kā otrs sava laika nozīmīgs notikums metāla kopienai bija grupas “Sepultura” koncerts Rīgā, Sporta pilī, 1992. gadā.

Avīzē “Diena” par koncertu raksta: “Divas reizes pēc publikas uzstājīgajiem pieprasījumiem viņi atgriezās uz skatuves un nospēlēja “Motorhead” dziesmas “Orgasmatron” un “Dead Kennedys” hita “Drug Me” savas versijas. Beidzot “Sepultura” diezgan skaidri lika saprast, ka viss ir beidzies. Max kā suvenīrus iemeta publikā mediatorus, Igor atdāvināja skatītājiem abas bungu vālītes, ar kurām bija spēlējis, abi divi apgāza mikrofonus, un viss.”

“Tas bija baigi iespaidīgi. Sevišķi spilgti atmiņā palikušas gaismas. Ja nemaldos, biļete maksāja 50 rubļus, kas tolaik nebija neko daudz,” atminas deviņdesmito gadu Saldus metālistu kopienas pārstāvis Māris Grigaitis jeb Resnais.

"Sepultura" 1991. gada koncerta Rīgā biļete. 

Toreiz, kad Rietumu mūzikas grupas ierašanās šajā teritorijā bija pielīdzināma Romas pāvesta vizītei, uz dažiem aculieciniekiem lielu iespaidu atstāja fakts, ka “Sepulturas” dalībnieki bija devušies Rīgas ielās.

“Starp Bruņinieku un Matīsa ielu kādreiz, deviņdesmitajos, atradās komisijas veikali. Un es pie tiem veikaliem, ejot garām, ieraudzīju džekus no “Sepulturas”, kuri stāvēja un skatījās veikala skatlogā. Laikam bija izgājuši pastaigāties pa pilsētu pirms koncerta Sporta pilī,” uz ielas redzēto atceras Ernests Lībietis, grupas “Mary Jane” ģitārists un vokālists, šobrīd vada savu rokmūzikas skolu. 

Vērtīgā informācija 

Ārzemju mūzikas žurnāli, jauni ieraksti, izgriezumi no avīzēm un sarunas – lai gan vairs nebija aizliegta, tomēr joprojām informācija par mūziku un mūziķiem bija ārkārtīgi vērtīga. “Cilvēki gaidīja koncertus, sapulcējās, lai apspriestu un klausītos jaunu mūzikas albumu. Pilnīgi nopietni! Grupa “Cannibal Corpse” laiž klajā jaunu ierakstu – un visi brauc uz Biržu tam pakaļ, vēlāk kopā klausās un apmainās ar viedokļiem, gaida nākamo ierakstu,” atceras Reinis, kurš ap 1995.  līdz 1997. gados spēlējis basu Latvijas pirmajās “blackmetal” grupās, arī tajā, kuru grāmatā “Jelgava 94” dibina tās galvenais varonis. 

Kas bija Birža?

Par Biržu sauca mūzikas ierakstu un dažādu ar subkultūrām saistītu suvenīru nelegālo tirdzniecības vietu Biķernieku mežā.

“Nelegālais jeb melnais tirgus jau 70. gados bija pie Fizkultūras institūta (Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), tādā pamežā. Pirmo reizi tur biju, kad man bija kādi astoņi gadi. Biju līdzi sencim. Tur vācās visādi kolekcionāri un arī mūzikas tirgotāji. Biju dzirdējis stāstu, ka viņi tikuši izdzenāti. Varbūt pēc tam tie mūzikas entuziasti izvēlējās Biķernieku mežu,” stāsta Dambis, grupas "Inokentijs Mārpls līderis, pagrīdes mūzikas izlases "Odekolons" veidotājs. 

“Tirgū ierakstus nopirkt nevarēja. Tāpēc braucām uz Rīgu, uz metāla Biržu. Tāds episks ceļojums. Tu brauc pēc kaut kā, kā citiem nav. Čaļi, kas bija par mani vecāki, to vietu ieteica. Savācāmies domubiedri un tad kūlāmies uz Rīgu. Pirmajā reizē nemaz nevarējām Biržu atrast. Zinājām, ka tas ir kaut kur Biķernieku mežā, pateica, ka trešdienā visi tur būs. Un mēs, vecākiem nezinot, braucām uz Rīgu, tādi trīspadsmit, četrpadsmitgadīgi duraki," atceras Ģirts Šolis, Jelgavas “underground” aktīvists, grupas “Frontlines” solists, šobrīd teātra režisors

“Atceros, es Biržā nopirku “Soundgarden” albumu “Superunknown”. Draugi metālisti skatījās, ko pasūtu, un jautāja: “Kas, tu stulbs esi?” Pagāja gads, un tas, kurš to jautāja, lūdza, lai iedodu paklausītos “Soundgarden”.

Tāpat ierakstus varēja iegādāties veikalā “Bomber”, kas sākumā atradās Baznīcas ielā pie Ģertrūdes baznīcas, bet pēc tam pārcēlās uz Avotu ielu un veikalu “M Daile” Krišjāņa Barona ielā. Taču pirmās kasetes es ierakstīju vietā, kuru sauca “Skaņu ierakstu studija” un kas atradās Vecrīgā. Tur bija pieejamo albumu saraksts. Ja vajadzēja, par papildu naudu viņi izdrukāja arī dziesmu tekstus. Neatceros, cik kas maksāja, bet līdzi vajadzēja ņemt savu kaseti. Vienā kasetes pusē palūdzu ierakstīt “Megadeath”, bet otrā pusē “Napalm Death”,” stāsta Ernests Lībietis. 

Biržā. No Normunda "Urbix" Štefenhāgena privātā arhīva. 

“Es teiktu, ka deviņdesmito sākumā metāls bija diezgan liels meinstrīms. Taču 90. gadu sākumā un vidū tapa arī smagā gala meistardarbi. Tas bija traku pavērsienu laiks smagajā mūzikā. Viss kļuva arvien ekstrēmāks, niknāks, turklāt līdz mums nonāca visi tie stāsti par norvēģiem (“Burzum” – aut.). Par to nekur nevarēja izlasīt, bet tik un tā par to runāja. Viens raksts bija žurnālā “Vakara Ziņas”, ko tad ekstrēmākie kolekcionāri izgrieza un pavairoja. Pēdējā desmitgadē smagajā mūzikā nekas tik jaudīgs nav tapis,” atceras Reinis. 

“Informācijai tolaik bija cita vērtība. Ikviens ieraksts, kurš nonāca mūsu rokās, vairākas reizes tika noklausīts, līdz saprati, vai to ir vērts paturēt, vai arī tam var rakstīt pāri,” stāsta Valdis Bērzvads, savulaik grupas “Huskvarn” skaņu operators, vēlāk pievērsies metālistu koncertu un festivālu rīkošanai. Šobrīd Valdis ir viens no kluba “Melnā piektdiena” kūrētājiem, festivāla “Zobens un lemess” organizators, kā arī metālistu tavernas ar tādu pašu nosaukumu saimnieks. 

Nozīmīga personība 90. gadu metāla scēnā ir Juris Šilders, kurš kopā ar domubiedriem veidoja pašizdoto metālistu žurnālu jeb zīnu “Tales of Beverina”, tāpat izdevis kasetes savā paša izveidotajā izdevniecībā “Beverina”, kā arī vadījis metālmūzikai veltītu raidījumu “Beverīna” radio KNZ un radio NABA programmā. Piedāvājam noklausīties radio NABA raidījuma “Vārnu laiks” interviju ar Juri Šilderu, kas ierakstīta 2015. gada novembrī. 

Pagrabi un Vecrīgas gadi

Stāsta Valdis Bērzvads: “Es Vecrīgā parādījos 1987. gadā. Tolaik bija sākusies pagrabu kultūra. Es darbojos pagrabā “Caurvējš” pie Jēkaba kazarmām. Galvenokārt tā bija pulcēšanās vieta līdzīgi domājošiem, bet notika arī daži mazgabarīta koncerti bez ieejas biļetēm, tikai savējiem. “Caurvējā” bieži apgrozījās mūziķi no “Nulles cikla”, “Rūsas” un grupas “Vējš”. Starp citu, tur, pārnākot no armijas, piestaigāja tāds rātns čalītis – Pipars, kura "banda" vēlākos gados siroja pa Vecrīgu un Veldzi."

No Valda Bērzvada privātā arhīva. 

"Deviņdesmitajos bija pieņemts satikties Vecrīgā. Tur ikreiz varēja satikt desmitiem pazīstamu cilvēku, kuri tur riņķoja, sēdēja kafejnīcās vai ārpusē uz betona maliņas, dzerot aliņu. Dzert un pīpēt. Tā bija galvenā nodarbe, vadot laiku Vecrīgā. Un vēl, protams, gudri spriedelēt par mūziku.

Ļoti lielai daļai cilvēku tas bija buntavnieku laika posms. Un tad viņi pieaug. Bet daļai cilvēku, tādiem kā es, Dambis un vēl daži, tā ir visa dzīve. Mēs nekur neaizejam, mēs paliekam,” tā Valdis Bērzvads. 

Grupa "Huskvarn". 

“Zināšanas, kontaktus un saprašanu par koncertu organizēšanu es ieguvu no Urbix (Normunds Štefenhāgens, grupas "Huskvarn" vokālists). Tolaik biju “Huskvarn” skaņu operators. Deviņdesmitajos gados “Huskvarn” popularitāte bija ļoti liela. Urbix, kā jau diplomāts, pamanījās iepazīties ar vietējiem popstāriem, gan Olgu (Olga Rajecka – aut.), gan Grāveru (Aigars Grāvers – aut.), un iemanījās iekļūt lielajos festivālos, kurus mēs apmeklējām, darbinot motorzāģi un dzerot, kā jau metālisti. Kad “Huskvarn” panīka, man koncertu sāka pietrūkt, tāpēc turpmāk organizēju pats."

"Pirmo koncertu organizēju 1997. gada 14. februārī Rīgas vagonu rūpnīcas kultūras namā. Koncertā uzstājās gan “Inokentijs Mārpls”, gan “Huskvarn”, gan “Skyforger” un “Heaven Grey”. Tolaik mūziķim Jānim Levitam bija draudzene, kura tajā kultūras namā strādāja. Viņa prasīja drošības naudu, 100 latu, ko pēc tam arī ieturēja, jo man kā organizatoram “piešuva” gan sen salauztos krēslus, gan sadedzinātos aizkarus. To varēja arī saprast, jo cilvēki bija diezgan trūcīgi un katrs pelnīja, kā mācēja," par koncertu rīkošanas sākumu stāsta Bērzvads.  

To pašu pasākumu atceras 90. gadu koncertu rīkotājs Raitis Sametis: “Festivālā “Ārprātīgais Valentīns”, kas Rīgas Vagonu rūpnīcas kultūras namā norisinājās 14. februārī, tika fiksēts vairāk nekā 400 apmeklētāju. Šāds kontingents līdz ar to uzvedās visai brīvi, notika šādi tādi vandalisma akti, un koncerta organizatoriem par sapostīto (tualeti un vēl šo to) vajadzēja maksāt. Koncertā piedalījās vairāk nekā 10 pašmāju brigāžu, koncerts beidzās agrā rītā (pirms saullēkta 15. februārī). Nepiedalījās vienīgi grupa “Skyforger”, jo izvilka 10. kārtas numuru, līdz ar to negribēja tik ilgi gaidīt uz savu spēlēšanas brīdi.”

Izlases "Silent Hate" vāciņš

 ““Robinsonā” pirms manis dažus koncertus organizēja “Heaven Grey” dalībnieks Ansis Melderis. Vienu no koncertiem atbalstīja mūzikas izdevējs “Mapl”, kas izdeva Anša veidoto metāla mūzikas izlasi “With Silent Hate”," atceras Bērzvads. 

"Tolaik katrā koncertā, apmeklētāji sašķaidīja vismaz divus tualetes podus. Organizators zināja, ka pasākuma noslēgumā būs jāmaksā par sašķaidītiem podiem vai norautu izlietni. Čalis, kurš mums izīrēja telpas, bija nodrošinājies ar podiem, kurus bija noskrūvējis tukšajās kopmītnēs.”

Pie "Robinsona". No Valda Bērzvada privātā arhīva. 

Rīgas grandžeri “Mary Jane”

Viena no deviņdesmito gadu pašmāju kulta metāla grupām ir “Heaven Grey”, kurā čellu spēlēja tobrīd vēl vidusskolnieks Ernests Lībietis, kurš paralēli darbojās arī  “grunge” grupā “Mary Jane”.

“Manā klasē Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā mācījās Kristaps Pūce, kurš mums parādīja metālu. Klasē mēs bijām 13 džeki, un varbūt tikai daži tajā visā nebija līdz ausīm iekšā. Mums klasē uz durvīm bija uzraksts “Born to be Wild”, bet pie sienas bija pielikti manis taisītie “Slayer”, “Napalm Death” un “Metallica” trafareti,” stāsta Ernests Lībietis. “Savukārt 99. vidusskolā mācījās mans grupas biedrs Raivis Rubenis. Mēs kopā spēlējām “Mary Jane”.”

“Kad mani izmeta no humanitārās ģimnāzijas, iestājos Ziemeļvalstu ģimnāzijā (ZVĢ), arī tur bija daži metālisti. ZVĢ mācījās Gustavs Terzens. Mums bija zīmēšanas skolotājs Andis Līkmanis, kurš klausījās metālu. Skola mums iedeva aparatūru un piešķīra mēģinājumu telpu. “Mary Jane” ir klasesbiedru grupa. ZVĢ sekoja Skandināvijas valstu piemēram. Tolaik Dānijā skolās varēja nopirkt alu un gaiteņos pīpēt. Pie mums tik traki nebija, bet pīpētava gan bija. Notika arī nakts disenes – reizi mēnesī līdz rīta agrumam.”

Grupa "Mary Jane" 1996. gadā. No grupas arhīva. 

Grupa “Mary Jane” tika dibināta 1995. gadā. Sākumā spēlēja “Stone Temple Pilots”, “Pearl Jam” un “Faith no More” dziesmas. 

“Tā kā apgrozījos arī metālistu tusiņā, “Mary Jane” uzaicināja spēlēt “Huskvarn” piecu gadu jubilejas koncertā Operetes teātrī (vēlāk tur mājvietu atrada klubs “La Rocca”). Tobrīd mēs spēlējām labi ja pusgadu, tāpēc grupai tas bija liels notikums,” stāsta Lībietis.

“Vislielākais sekotāju pūlis “Mary Jane” bija Limbažos. Limbažnieki ļoti aktīvi sekoja grandžam. Atceros, reiz viesojos mājās pie viena čaļa, kuram pie sienām bija tādi “Mary Jane” plakāti, par kādu eksistenci pat nenojautu.

Limbažos bija vairākas “grunge” stila grupas. Tur bija gan “Blissful”, gan “Selfish Scream”, kurā kādu laiku spēlēja arī Jānis Kalniņš, kurš, manuprāt, ir viens no Latvijas labākajiem ģitāristiem. Tolaik Kalniņš bija padsmit gadus vecs un ģitāra bija lielāka par viņu pašu.” 

Grandžs un reps

Kā stāsta Lībietis, pirms grupas “Fact” reps un metāls Latvijā dzīvoja diezgan nošķirti, taču “Fact” puiši abas šīs nometnes savilka kopā. Arī “Fuck Art” un “HMP” (How Much Personalities) drusku repoja, bet viņu ietekme nebija tik izteikta. Taču “Fact” repu "riktīgi paņēma pie dziesmas".

"Atceros, Gustavo savā kasešu pleijerī bija ierakstījis semplu – “This is a Story of Sleeping”, kurš atkārtojās neskaitāmas reizes. Viņš koncerta laikā to atskaņoja pie mikrofona, kamēr otrā mikrofonā cits grupas dalībnieks katra šī sempla galā iekliedzās: “Bitch!”"

“Kādu laiku “Fact” un “Mary Jane” ļoti aktīvi tusēja kopā. Mēs sapazināmies Jefiņu ballē, kuru ZVĢ organizēja kāda meitene no 12. klases. Toreiz spēlēja “Prāta vētra”, “Reigani”, “Fact” un “Mary Jane”. Atceros, “Prāta vētra” par uzstāšanos prasīja 350 latus, kas tobrīd šķita kosmisks cipars. Bet summa tika savākta, jo cilvēki uz koncertu sabrauca no malu malām.

“Mary Jane” ar “Fact” vienoja tas, ka dziedam angliski. “Tornis” mūs sauca par komerciāliem, bet Račs (Guntars Račs, izdevniecības “Mikrofona ieraksti” vadītājs – aut.) uzskatīja par pārāk alternatīviem. Mēs pat uztaisījām kopīgu dziesmu ar “Fact”, kuru viņi albumā gan neiekļāva. Taču “Liepājas dzintarā” gan to nospēlējām."

Grupa "Heaven Gray" 1995. gadā. No Ernesta Lībieša privātā arhīva. 

“1994. gadā mācījos desmitajā klasē un pievienojos grupai “Heaven Grey”. Ansis Melderis mani uzaicināja uz ierakstu pie Jāņa Levita, kurš pats tolaik spēlēja gan grupā “Remains”, gan “Huskvarn”. Ansis gribēja, lai iespēlēju pāris čella partiju. Es gan teicu, ka baigi labi spēlēju basu un lai ņem mani par basistu, bet Ansis atteica, ka basists viņiem jau esot.

Par fanu atbalstu “Heaven Grey” sūdzēties nevarēja. Koncerts, kurš aprakstīts Joņeva grāmatā “Jelgava 94”, Spīdolas ģimnāzijā tieši tāds arī bija. Tas kādreizējā bērnudārza pagrabs bija piebāzts.” 

“1998. gadā iznāca “Heaven Grey” otrais albums “Northwind”. Atceros, ka pēc tam mēģinājām arvien retāk, līdz tas viss kaut kā dabiski izbeidzās. Ansis 2005. gadā nositās, braucot ar moci, bet ģitārists Sigvards Blažēvics vēl pirms viņa nomira no vēža.” 

Grupa "Heaven Gray" Saldū. No Ernesta Lībieša privātā arhīva. 

Saldus metālisti

Deviņdesmitajos gados Saldus bija viens no Kurzemes metālistu centriem, kura kodolā bija vairāk nekā divdesmit metālmūzikas cienītāju. Viens no aktīvākajiem šajā kustībā bija Māris Grigaitis jeb Resnais, kurš spēlēja bungas “death metal” grupā “Crusade”. 

No Māra Grigaiša privātā arhīva. 

“Tolaik mums ar vietējiem policistiem bija sevišķi siltas attiecības. Policisti nez kāpēc bija iedomājušies, ka mēs esam sātanisti, kuri pielūdz Luciferu. Nekā tamlīdzīga. Mēs bijām bariņš jauniešu, kuriem patika dzert un ālēties. Tas arī viss.

Starp citu, iemesls, kāpēc metāls deviņdesmitajos gados Latvijā svinēja savu uzvaras gājienu, nav saistīts ar to, ka sabruka savienība. Ne jau tāpēc radās trakojoši garmataini jaunieši ādas jakās. Pat neskatoties uz to, metāls un metālisti būtu, jo tāda tobrīd bija pasaules tendence. Tāpat kā alternatīvais vilnis, kurš nāca līdz ar gadsimtu maiņu,” stāsta Grigaitis. 

No privātā arhīva. 

1994. gadā iznāca “doom, death metal” grupas “Crusade” demo kasete “Forgotten Past”. Demo ierakstā basu spēlē Fiļins jeb Renārs Ķiģelis, kurš ir Ērika Ķiģeļa (grupas “Līvi” dibinātājs – aut.) brālēna dēls. 1995. gada jūlijā “Crusade” ierakstīja albumu “Tanatophobia”.

Sākumā “Crusade” mēģinājumi notika pie Resnā dzīvoklī, bet drīz vien pārcēlās uz grupas “Metal H” mēģinājumu telpu skolēnu namā.

"Crusade" – "Mortal Sky"

Metāla Cēsis

Cēsnieks Jānis Aizkalns ir viens no deviņdesmito gadu paaudzes metālistiem un leģendāriem ģitāristiem, kurš joprojām spēlē grupā “Sanctimony”.

“Pirms mums – jaunajiem – Cēsīs bija vecā mafija, metālisti no astoņdesmitajiem gadiem. Viens no leģendārākajiem tajā kompānijā bija Dzintars Vīksna ar iesauku Zāģis. Lielā mērā mūzika pie mums, jaunajiem, nonāca, pateicoties vecajiem. Tikai pēc tam mēs paši atradām kanālus, kā un kur tikt pie ierakstiem.

Tolaik ar vilcienu uz Rīgu, uz koncertiem, brauca gan cēsnieki, gan džeki no Smiltenes un Valmieras. Prātā nāk kāda reize, kad, izkāpjot stacijā, mūs visus OMON (Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība – aut.) nostādīja pie sienas, lai pārbaudītu.

Tomēr man kā radošam cilvēkam deviņdesmitie bija laiks, kurā visizteiksmīgāk varēju izpausties,” stāsta Jānis Aizkalns. 

1998. gadā Jānis Aizkalns kopā ar domubiedriem – basistu Daini Kriķi un bundzinieku Dzintaru Vīksnu – dibināja grupu “Brute Chant”. 1999. gadā grupa ierakstīja četru dziesmu demo “Defect God”. Tā paša gada pavasarī grupai pievienojās vokālists Sandis Korps, un nākamajā gadā iznāca grupas albums “Killer Each of You”. 

“Tagad atskatoties man ir sajūta, ka metālistu kustība sašļuka ap to laiku, kad savu aktīvo darbību pārtrauca “Heaven Grey”. Šīs lietas nebija tieši saistītas, taču kaut kas bija mainījies,” saka Jānis Aizkalns.

“Pirms vēl sāku studēt Rīgā, cēsnieks, nu jau diemžēl nelaiķis Gatis Brengmanis tusēja ar puišiem no “Sanctimony”. Jādomā, ka viņš daudz par mums bija stāstījis, jo reiz uz ielas satiku “Sanctimony” ģitāristu Viesturu Grīnbergu, kurš teica – es jau sen tevi gribēju dabūt rokā! Viņš man piedāvāja pievienoties grupai, un es piekritu,” par nonākšanu “Sanctimony” kolektīvā stāsta Aizkalns.

Pirmie Zemgales ekstrēmisti 

Kristaps Andiņš ir viens no BMX “freestyle” pamatlicējiem Latvijā. Deviņdesmito gadu sākumā spēlējis diskotēkas, bet deviņdesmito gadu beigās piedalījies grupas “The Mundane” dibināšanā. 

Kamēr vairumā pilsētu auga metālistu kultūra, Tukumā attīstījās BMX “freestyle” kustība, kuras pārstāvji galvenokārt klausījās un iespaidojās no hiphopa kultūras.

“1991. gadā sāku braukt BMX krosā. Pirmos trikus ­– paraugdemonstrējumus – redzēju kopā ar savu draugu Gastonu Jaunbrāli pēc krosa sacensībām. Gastons bija no Saldus, bet vasarās brauca dzīvot uz Tukumu pie omes.” 

No Kristapa Andiņa privātā arhīva. 

Foto no Kristapa Andiņa privātā arhīva. 

 “Par BMX “freestyle” vectētiņiem uzskatu Aldi Kalniņu, Sīli, Ozolu, Sarmi Ozoliņu. Tēvi gan esam mēs ar Gastonu un Ezi. No mums šī lieta pletās tālāk Tukumā un Saldū. Tādi paši aizmetņi bija arī Upeslejās, netālu no Ulbrokas, no kurienes nāca Dino un Gačo (ne tas, kurš Gatis Irbe),” stāsta Andiņš. 

“Pirmā frāze, ko ikdienā dzirdēju, izbraucot ar BMX uz ielas, bija – “Eu, pidar! Pa galvu negribi?” Ko gan citu varētu uzsaukt jaunietim ar auskariem, mazu ritenīti, sarkaniem matiem, milzīgi platām biksēm un tikpat nesamērīgi lielu hokejista kreklu mugurā?

Daudzus gadus vēlāk bārā runāju ar vienu Tukuma urlu, kurš pastāstīja, kāpēc mums, ekstrēmistiem, nekad tā īsti neiedeva pa galvu. “Mums jūs šķitāt atsaldēti, jūs kritāt un cēlāties, veicot salto ar riteni. Normāls cilvēks pēc tāda kritiena neceļas, bet jūs to darījāt,” viņš atzina.

1994. vai 1995. gadā manās un Gastona rokās nonāca VHS videokasete ar BMX “freestyle” čempionātu Ungārijā. Tie bija griesti! Mums pat prātā nenāca, ka pasaulē kas tāds eksistē. Es pēc kasetes noskatīšanās pa taisno aizbraucu uz trasi un redzētā iespaidā momentāni uzgriezu 360. Šaubos, vai mūsdienās pie šīs piesātinātības tādas emocijas kāds jaunietis spēj sasūkt,” atceras Andiņš. 

Tukumnieki brauc uz Rīgu

“Kādu laiku savas drošības dēļ ar draugiem uz Rīgu braucām, bruņojušies ar elektriskajiem govju ganiem, kurus varēja nopirkt veterinārajā aptiekā un darbināt ar sešām lielajām baterijām.

Hiphopa kasetes varēja nopirkt stacijas tunelī. Tagad tunelis ir tukšs, bet tolaik tur bija cilvēku siena, viss čumēja un mudžēja. Kāds kaut kur spēlēja kauliņus, kāds rambāja ģitāru, vēl kāds kaut kur dzēra, kamēr citi skrēja savās darīšanās. Pilnīgi sirreāli.

Mūsu uzdevums bija tikt līdz kasešu tirgotājam, uzmanoties, lai neatņem naudu. Nākamais solis bija – nopirkt kaseti un fiksi pazust, lai neatņem atlikušo naudu un pirkumu.

Govju ganu turējām, paslēptu jakas piedurknē. Vajadzības gadījumā pašaizsardzības ieroci varēja aktivizēt. Gana galos mēs pietinām adatas, lai varētu izdurt cauri uzbrucēja virsdrēbēm.

Pērkot kaseti, mums piesējās. Mēs bijām atstrādājuši, kā izslidināt ieroci no piedurknes, kā adatas atbrīvot no uzgaļiem un kā deaktivizēt uzbrucējus. Manā atmiņā ir aina, kā acu priekšā tirinās uzbrucējs, kuru esmu uzdūris uz paštaisītā elektrošoka adatām. Viņa kājas tobrīd bija atrāvušās no zemes. Tad viņš aizlidoja un nekustējās. Pēkšņi tuneļa ikdienas kņadā iestājies klusums. Neviens nerunāja, nekustējās. Es pabeidzu darījumu, samaksāju par kaseti, un tunelis mums pavērās, cilvēki pašķīda, dodot ceļu, un mēs izgājām uz Vecrīgu.”

Projekta “Slūžas vaļā – Stay Brutal” veidotāji: Ingus Bērziņš, Ralfs Dravnieks, Nora Rieksta-Ķenģe, Oskars Dreģis, Natālija Šindikova, Uldis Olekšs, Kārlis Dambrāns, Līgija Ciekure. Īpašs paldies Inesei Tonei, Jānim Daugavietim, Dambim, Ģirtam Šolim, Laurai Ziemelei, Arnim Balčum, Mārtiņam Lablaikam, Madaram Štramdierim, Uldim Gedram, Emīlam Dreiblatam, Mārim Muitniekam, Ernestam Lībietim, Valdim Bērzvadam, Daigai Bitiniecei, K, Gintam Mauševicam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.