Eliass pēc avārijas. Gandrīz Akvamens, bet bez 'čerepaškām' pagaidām – nekur
Teksts – Laura Dzērve, foto – Patriks Pauls Briķis
Lauki dziedē. Nevis līdzens, noblietēts un īsi apgriezts zāliens, bet gan mežonīgāka zālāja versija. Ar kukuržņiem, starp kuriem iešūpoties, iedzīt kāju un sajust savu svaru, pārnesot to kustībā. Kur ceļš uz tualeti ārā ir teju pārgājiens. "Bet es vienreiz nokritu ar visu tačku un raudāju," rotaļīgi saka Eliass (12). "Un tu piecēlies un gāji tālāk," atgādina viņa mamma Evija Vasilevska. Pirms astoņiem gadiem Eliasu notrieca mašīna, un viņam nācās visu mācīties no nulles. Viņam noteiktā diagnoze liek zinātājam nodrebēt, taču puika spītē prognozei.
Nostāvēt gan viņš pagaidām var tikai neilgu laiku, pats arī var nepieturoties paspert dažus soļus un, ja vajag, arī aizvest pāri pagalmam pāris "pusķerru" kurmja rakumu. Kādam tas būs mazs darbiņš, bet Eliasam – brīnišķīga rehabilitācija. "Ritmiski ar lāpstiņu norakt kurmja rakumu. Iemest ķerrā. Abās rokās, smagu turot, aizvest ķerru bez sava (staigājamā) rāmja. Koordinēt visas kustības uz galamērķi. Tā viņam ir milzu piepūle. Bet viņš neapjūk, to vēlas darīt," saka Evija. Māksla, pedagoģija, ticība un ģimenes ciešās saiknes – tas viss nepaslīd garām, iepazīstot Vasilevskus.
Nostāvēt gan viņš pagaidām var tikai neilgu laiku, pats arī var nepieturoties paspert dažus soļus un, ja vajag, arī aizvest pāri pagalmam pāris "pusķerru" kurmja rakumu. Kādam tas būs mazs darbiņš, bet Eliasam – brīnišķīga rehabilitācija. "Ritmiski ar lāpstiņu norakt kurmja rakumu. Iemest ķerrā. Abās rokās, smagu turot, aizvest ķerru bez sava (staigājamā) rāmja. Koordinēt visas kustības uz galamērķi. Tā viņam ir milzu piepūle. Bet viņš neapjūk, to vēlas darīt," saka Evija. Māksla, pedagoģija, ticība un ģimenes ciešās saiknes – tas viss nepaslīd garām, iepazīstot Vasilevskus.
Pēcāk uzzināšu, ka baseina īpašnieks, ievērojis šo ģimeni, uzdāvinājis zēnam iespēju baseinu apmeklēt bez maksas līdz pat mūža beigām.
Tiesa, lai arī regulāri turp dodas, atgriešanās savās lauku mājās "Akmenīšos" Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pagaidām Evijai ir sapnis. 19. gadsimta otrajā pusē būvētajai mājai ir "problemātisks" jumts un nepieciešami vēl citi uzlabojumi, arī, lai Eliass kā cilvēks ar nopietniem kustību traucējumiem pa mājokli varētu pārvietoties. Tāpēc Vasilevski jau vairākus gadus dzīvo Rēzeknē.
Mūsu tikšanās gan notiek Rīgā. Ir oktobris, skolēnu brīvdienas, un visa ģimene – Eliass, viņa mamma un māsas Elizabete (16) un Elvīra (18) – šurp atbraukusi lielā mērā tāpēc, lai Eliass Bolderājā varētu apmeklēt baseinu.
Mūsu tikšanās gan notiek Rīgā. Ir oktobris, skolēnu brīvdienas, un visa ģimene – Eliass, viņa mamma un māsas Elizabete (16) un Elvīra (18) – šurp atbraukusi lielā mērā tāpēc, lai Eliass Bolderājā varētu apmeklēt baseinu.
Kas notika 8. martā
Eliasa ģimene portāla "Delfi" redakcijā ierodas ar sabiedrisko transportu. Tāpat kā ejot pa ietvi, arī, kāpjot augšup pa ēkas kāpnēm, Eliasu no abām pusēm balsta māsa un mamma. Izskatās visnotaļ profesionāli, bet patiesībā Eliass, kā jau pusaudzis, stiepjas garumā un viņām ir arvien smagāk. Kad esam iesēdušies apspriežu zāles krēslos, Evija pasmejas. "Te ir daudz meiteņu," – šādu novērojumu Eliass tikko atklājis mammai.
Nelaime ar Eliasu notika 2011. gada 8. martā. Tobrīd viņš bija četrarpus gadus vecs bērndārznieks, kurš kopā ar savu māsu, astoņgadīgo Elizabeti, skolas autobusā devās mājup. Izkāpuši pārsimt metrus no mājām, viņi, kā pieklājas, aizgājuši autobusa aizmugurē. Izkāpšanas vietā mājas ceļa galā tētis viņus todien nesagaidīja. Viņi izmainījušies, jo nelaimīgā kārtā Evalds bija izskrējis no mājas bez mobilā telefona un devās tam pakaļ, lai piezvanītu bērniem un pajautātu, kas noticis, jo autobuss kavēja.
"Kā Elizabete teica: "Daudzas reizes paskatījāmies uz vienu un uz otru pusi." Eliasam galvā bija viena doma: ātrāk tētim izstāstīt, ko viņš dārziņā darījis. Tur bija notikusi vectētiņu balle un tika ēsta kūka. Eliass izrāvās no māsas rokas un aizskrēja pāri ceļam," daudz pārdomāto notikumu atstāsta Evija. Skrējienā puisēnu notrieca pretējā virzienā braucoša pelēka mašīna. Tajā sēdošie cilvēki steidza paspēt pie ārstiem. "Viņš saskrējās ar mašīnu un uzmeta gaisā kūleni," nosaka Eliasa mamma.
Nelaime ar Eliasu notika 2011. gada 8. martā. Tobrīd viņš bija četrarpus gadus vecs bērndārznieks, kurš kopā ar savu māsu, astoņgadīgo Elizabeti, skolas autobusā devās mājup. Izkāpuši pārsimt metrus no mājām, viņi, kā pieklājas, aizgājuši autobusa aizmugurē. Izkāpšanas vietā mājas ceļa galā tētis viņus todien nesagaidīja. Viņi izmainījušies, jo nelaimīgā kārtā Evalds bija izskrējis no mājas bez mobilā telefona un devās tam pakaļ, lai piezvanītu bērniem un pajautātu, kas noticis, jo autobuss kavēja.
"Kā Elizabete teica: "Daudzas reizes paskatījāmies uz vienu un uz otru pusi." Eliasam galvā bija viena doma: ātrāk tētim izstāstīt, ko viņš dārziņā darījis. Tur bija notikusi vectētiņu balle un tika ēsta kūka. Eliass izrāvās no māsas rokas un aizskrēja pāri ceļam," daudz pārdomāto notikumu atstāsta Evija. Skrējienā puisēnu notrieca pretējā virzienā braucoša pelēka mašīna. Tajā sēdošie cilvēki steidza paspēt pie ārstiem. "Viņš saskrējās ar mašīnu un uzmeta gaisā kūleni," nosaka Eliasa mamma.
"Kā Elizabete teica: "Daudzas reizes paskatījāmies uz vienu un uz otru pusi." Eliasam galvā bija viena doma: ātrāk tētim izstāstīt, ko viņš dārziņā darījis. Tur bija notikusi vectētiņu balle un tika ēsta kūka. Eliass izrāvās no māsas rokas un aizskrēja pāri ceļam," daudz pārdomāto notikumu atstāsta Evija. Skrējienā puisēnu notrieca pretējā virzienā braucoša pelēka mašīna. Tajā sēdošie cilvēki steidza paspēt pie ārstiem. "Viņš saskrējās ar mašīnu un uzmeta gaisā kūleni," nosaka Eliasa mamma.
"Kā Elizabete teica: "Daudzas reizes paskatījāmies uz vienu un uz otru pusi." Eliasam galvā bija viena doma: ātrāk tētim izstāstīt, ko viņš dārziņā darījis. Tur bija notikusi vectētiņu balle un tika ēsta kūka. Eliass izrāvās no māsas rokas un aizskrēja pāri ceļam," daudz pārdomāto notikumu atstāsta Evija. Skrējienā puisēnu notrieca pretējā virzienā braucoša pelēka mašīna. Tajā sēdošie cilvēki steidza paspēt pie ārstiem. "Viņš saskrējās ar mašīnu un uzmeta gaisā kūleni," nosaka Eliasa mamma.
Dariet visu, lai atmodinātu?
Neatliekamās palīdzības brigāde puisēnu nogādāja tuvākajā – Rēzeknes – slimnīcā, taču nācās palīgā saukt Rīgas kolēģus. Ļoti grūto ceļu uz Rīgu Eliasam palīdzēja izturēt Bērnu slimnīcas speciālisti, reanimatologs Pēteris Kļava, neiroķirurgs Dāvis Ozoliņš un māsa, kuras vārdu diemžēl Eliasa mamma neesot noskaidrojusi. Puika reanimācijā gulēja no 8. līdz 26. martam. "Ko es darīju? Lasīju, runāju, dziedāju, trinu viņam kājas. Radi nodrošināja ortozes, mācītājs brauca lūgties," atceras mamma. "Un es zinu, kā raustās skābekļa aparāts, kad mācītājs lūdzas latīniski."
Eliass pats neelpoja, un ar viņu nevarēja sazināties. "Dariet jebko, lai tikai viņu atmodinātu," ieteica speciālisti.
Eliass pats neelpoja, un ar viņu nevarēja sazināties. "Dariet jebko, lai tikai viņu atmodinātu," ieteica speciālisti, un Evija arī centās, dziedāja dēlam nomierinošo dziesmu – kā kādreiz, kad uzlika mazos bērnus uz krūtīm, kad viņi satrakojās. Šī dziesma krūškurvī skan ļoti pamatīgi un dēlam tā noteikti ir iegūlusies atmiņā un sajūtās, pārliecināta bija māte. "Eliasam to ausī dziedāju, un viņa dzīvības rādītāji tā satrakojās, ka dakteris Kļava izskrēja ārā, saukdams: "Ko jūs darījāt ar bērnu, ka tagad viss jāsaved kārtībā?"" tagad mamma par to pasmaida. Pēc tam reanimatologs aicinājis vairāk šo dziesmu nedziedāt: "Viss ir ļoti labi, un viss ir nedaudz iztracināts."
Kad varēja pamest reanimāciju – Eliass bija atmodies un patstāvīgi elpoja –, citā nodaļā slimnīcā viņš dzīvoja divarpus mēnešus. Katru dienu fizioterapeite vingroja ar Eliasu, vadot viņu no pirmajām elementārajām kustībām līdz arvien sarežģītākām. "Mēli Eliass no mutes izbāza ārā tikai tāpēc, ka mana vidējā māsa, dzīvesgudra sieviete, izdomāja, ka vajag lūpas nosmērēt ar čupa-čupu. Tad bērnam rodas reflekss un viņš izstumj mēli laukā," saka Evija.
Kad varēja pamest reanimāciju – Eliass bija atmodies un patstāvīgi elpoja –, citā nodaļā slimnīcā viņš dzīvoja divarpus mēnešus. Katru dienu fizioterapeite vingroja ar Eliasu, vadot viņu no pirmajām elementārajām kustībām līdz arvien sarežģītākām. "Mēli Eliass no mutes izbāza ārā tikai tāpēc, ka mana vidējā māsa, dzīvesgudra sieviete, izdomāja, ka vajag lūpas nosmērēt ar čupa-čupu. Tad bērnam rodas reflekss un viņš izstumj mēli laukā," saka Evija.
Diagnoze un realitāte
Lielākais padomdevējs bijis neiroķirurgs Ozoliņš, gan par redzes fokusēšanu, gan par sajūtu atmodināšanu, gan dzīvi pēc slimnīcas. "Nekad netika teikts "traģiskais gala iznākums", bet gan "strādājiet tā, lai panāktu maksimālo efektu"," atceras Evija.
Tā kā viņai ir pedagoģiskā izglītība un viņa radusi meklēt neordinārus ceļus darbā ar saviem studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā, intuitīvi meklējusi, kā Eliasam iedarbināt noteiktas sajūtas.
Ja vien nelija, ik dienu pēc pusdienām abi devušies pastaigā. Mamma ievietojusi dēlu spinālajā ratiņkrēslā, sakārtojusi viņa rokas un piesējusi kājas, lai puika neizveļas. "Ja bija labs laiks, priekšnamā vienmēr ēdām saldējumu. Lielās vārnas skatījāmies slimnīcas pagalmā," atminas Evija.
Tā kā viņai ir pedagoģiskā izglītība un viņa radusi meklēt neordinārus ceļus darbā ar saviem studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā, intuitīvi meklējusi, kā Eliasam iedarbināt noteiktas sajūtas.
Ja vien nelija, ik dienu pēc pusdienām abi devušies pastaigā. Mamma ievietojusi dēlu spinālajā ratiņkrēslā, sakārtojusi viņa rokas un piesējusi kājas, lai puika neizveļas. "Ja bija labs laiks, priekšnamā vienmēr ēdām saldējumu. Lielās vārnas skatījāmies slimnīcas pagalmā," atminas Evija.
Eliasa medicīnas dokumentos minētā diagnoze ir "smags stāvoklis pēc politraumas". "Nu, nav nemaz, kā tu saki..." smaidot un gari stiepjot vārdus pa zilbēm, šķelmīgi novelk Eliass. Lai viņa runu saprastu, svešiniekam mazliet jāieklausās. "Jā, Eliass," atbild mamma. "Man ir arī redzes nerva atrofija," puika norāda.
Smagākā diagnoze zēnam gan esot "mazo smadzenīšu daļēja atrofija", kas arī nosaka smago stāvokli. "Tas teikums ir baiss, es esmu izlasījusi simtiem tekstu, kas ir pieejami internetā dažādās speciālās lapās: ja mazās smadzenītes ir skartas, var arī paredzēt, ka nemaz nestaigās. Bet realitātē – tas, kā viņš kustas, pārvietojas un visu ko dara... Man negribas tam ticēt. Neiroķirurgs mums vēlāk teica: Eliasam trieciens bija tik milzīgs, ka bijis viens milimetrs līdz citādam iznākumam," stāsta Evija.
Smagākā diagnoze zēnam gan esot "mazo smadzenīšu daļēja atrofija", kas arī nosaka smago stāvokli. "Tas teikums ir baiss, es esmu izlasījusi simtiem tekstu, kas ir pieejami internetā dažādās speciālās lapās: ja mazās smadzenītes ir skartas, var arī paredzēt, ka nemaz nestaigās. Bet realitātē – tas, kā viņš kustas, pārvietojas un visu ko dara... Man negribas tam ticēt. Neiroķirurgs mums vēlāk teica: Eliasam trieciens bija tik milzīgs, ka bijis viens milimetrs līdz citādam iznākumam," stāsta Evija.
"Neiroķirurgs mums vēlāk teica: Eliasam trieciens bija tik milzīgs, ka bijis viens milimetrs līdz citādam iznākumam."
Gūtā trieciena dēļ zēnam normāli necirkulē galvas smadzeņu šķidrums, tāpēc galvā ir šunts, kas palīdz to nodrošināt. "Un vienai actiņai, kā arī pats Eliass norādīja, ir redzes nerva atrofija. Manuprāt, arī tas ir stiepjams jēdziens. Reizi gadā ejam uz pārbaudi, un, protams, nevar teikt, ka notiek lieli brīnumi, bet nerva struktūra kļūst biezāka. Pārbaudē konstatē, ka viņš redz gaismu, tumsu un var pateikt, vai, piemēram, pustumsā roka ir augšā, pa labi vai pa kreisi, kas sākumā bija neiespējami. Otra actiņa savukārt redz brīnišķīgi – 300 metru attālumā Eliass var noteikt mašīnu markas," stāsta māte.
Sabiedriskais transports un ratiņkrēsls
Pēc slimnīcas izgājis mēnesi ilgu rehabilitāciju nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", Eliss ar mammu atgriezās laukos, "Akmenīšos", Kaunatas pagastā, 30 kilometru attālumā no Rēzeknes. Viņi tolaik tur dzīvoja.
Mājas "Akmenīši" Kaunatas pagastā. Foto no ģimenes arhīva
Pirmā un vienīgā trauksme bija pēc dažām dienām. Eliasam pēkšņi sākās vemšana. Bažās, ja nu nosprostojies šunts galvā vai noticis kas cits ļauns, Evija uzreiz zvanījusi kaimiņiem: "Lūdzu, vediet mūs uz slimnīcu!" Ģimenei mašīnas nav. Par laimi, izrādījās, uztraukumi bija lieki. "Tā, iespējams, bija vides maiņa, turklāt es biju sanesusi istabā ļoti daudz piparmētru. To smarža acīmredzot čali apdullināja, un viss, paldies Dievam, beidzās labi," teic Evija.
Dzīvojot laukos, reizi nedēļā Evija dēlu veda uz Ludzas slimnīcu, kur pagrabstāvā ir rehabilitācijas nodaļa. Reizi nedēļā pieejams fizioterapeits, audiologopēds, ergoterapeits. "Kamēr es nesabeidzu savu muguru. Biju ļoti pārgalvīga un nēsāju Eliasu kukuragā, kamēr viņš nesvēra ļoti daudz, bet diemžēl pavasarī es vairs nevarēju neko. Bet pēc tam viss bija labi," nosaka Evija.
Uz pleciem dēlu viņa nēsājusi tādēļ, ka pieredze liecina: laukos sabiedriskais transports un ratiņkrēsls ne vienmēr ir savienojami jēdzieni. Tobrīd Eliasam bija mācītāja Andreja Mediņa sagādātais lielais, smagais spinālais ratiņkrēsls, ar kuru būtu grūti tikt iekšā transportā.
Tiesa, Eliasa atlabšanā liela nozīme bijusi ūdenim, īpaši jūrai. Šogad pēdējoreiz Eliass peldējās 14. septembrī. Peldētos arī ziemā, ja vien pēc peldes nevajadzētu ļoti ātri apģērbties. Tas pagaidām nav iespējams.
Par ūdeni runājot, puika aizraujas. Ne velti šobrīd Eliasa supervaronis ir Akvamens no tāda paša nosaukuma filmas. Kā var lasīt kinoteātra mājaslapā, būdams pa pusei cilvēks, pa pusei atlantīdietis ("Dievs," precizē Eliass), jau pusaudža vecumā Akvamens, neticami ātrs un spēcīgs, spēja elpot zem ūdens un sarunāties ar zivīm. Kad toreiz iznākuši pēc seansa no kinoteātra, Evija uzreiz piekodinājusi, lai tikai Eliass neizdomā jūrā rīkoties kā Akvamens. Supervaronis, protams, ir lielisks nirējs.
Kad jūras sezona Eliasam beidzas, ģimene "pārceļas" uz baseinu. "Viņa vakardienas baseina pārgājiens bija vienkārši izcils! Es ieraudzīju, ka viņš bez uzročiem pa baseinu iet šķērsām apmēram metra dziļumā pilnīgi bez kādām problēmām. Ne reizi nekrīt zemē, mierīgi izņem līkumus, var izstaigāt arī astotniekus. Tie ir brīži, kas mani stiprina un spēcina," Evija pasmaida.
Dzīvojot laukos, reizi nedēļā Evija dēlu veda uz Ludzas slimnīcu, kur pagrabstāvā ir rehabilitācijas nodaļa. Reizi nedēļā pieejams fizioterapeits, audiologopēds, ergoterapeits. "Kamēr es nesabeidzu savu muguru. Biju ļoti pārgalvīga un nēsāju Eliasu kukuragā, kamēr viņš nesvēra ļoti daudz, bet diemžēl pavasarī es vairs nevarēju neko. Bet pēc tam viss bija labi," nosaka Evija.
Uz pleciem dēlu viņa nēsājusi tādēļ, ka pieredze liecina: laukos sabiedriskais transports un ratiņkrēsls ne vienmēr ir savienojami jēdzieni. Tobrīd Eliasam bija mācītāja Andreja Mediņa sagādātais lielais, smagais spinālais ratiņkrēsls, ar kuru būtu grūti tikt iekšā transportā.
Tiesa, Eliasa atlabšanā liela nozīme bijusi ūdenim, īpaši jūrai. Šogad pēdējoreiz Eliass peldējās 14. septembrī. Peldētos arī ziemā, ja vien pēc peldes nevajadzētu ļoti ātri apģērbties. Tas pagaidām nav iespējams.
Par ūdeni runājot, puika aizraujas. Ne velti šobrīd Eliasa supervaronis ir Akvamens no tāda paša nosaukuma filmas. Kā var lasīt kinoteātra mājaslapā, būdams pa pusei cilvēks, pa pusei atlantīdietis ("Dievs," precizē Eliass), jau pusaudža vecumā Akvamens, neticami ātrs un spēcīgs, spēja elpot zem ūdens un sarunāties ar zivīm. Kad toreiz iznākuši pēc seansa no kinoteātra, Evija uzreiz piekodinājusi, lai tikai Eliass neizdomā jūrā rīkoties kā Akvamens. Supervaronis, protams, ir lielisks nirējs.
Kad jūras sezona Eliasam beidzas, ģimene "pārceļas" uz baseinu. "Viņa vakardienas baseina pārgājiens bija vienkārši izcils! Es ieraudzīju, ka viņš bez uzročiem pa baseinu iet šķērsām apmēram metra dziļumā pilnīgi bez kādām problēmām. Ne reizi nekrīt zemē, mierīgi izņem līkumus, var izstaigāt arī astotniekus. Tie ir brīži, kas mani stiprina un spēcina," Evija pasmaida.
Pēkšņi atsprāga vaļā runāšana
Taču atgriežamies sešus gadus senā pagātnē. Divus gadus pēc traumas un, kā mamma norāda, "divām jūras sezonām" Eliasam pēkšņi atsprāga vaļā runāšana. Viņš bija gatavs runāt visu laiku, verbalizēt un artikulēt visu, ko savā ceļā ieraudzīja.
"Jūs varbūt brīžiem nesaprotat, ko Eliass saka, bet sākumā bija vēl traģiskāk. Braucot no Rēzeknes uz Rīgu, mēs vienmēr sēdējām priekšā, netālu no šofera. Man liekas, šoferi ļoti cietās, lai man neaizrādītu." Lai uz laiku pasargātu citus pasažierus, Evija kastītē līdzi ņēma ēdienu pusdienu pauzei.
Eliass ir ļoti labs vērotājs. Kaunatas pamatskolā viņš ir mājmācības sestajā klasē un nesen pārsteidzis bibliotēkas darbinieci, attraucot: "Kak vi poželajte!" (Kā vēlaties – no krievu val.), kad viņa aicinājusi doties mācīties uz klusāku telpu. Viņa nevarēja ne iedomāties par Eliasa krievu valodas zināšanām. Tās viņš pārsvarā apguvis, skatoties filmas un noklausoties sarunas uz ielas.
"Jūs varbūt brīžiem nesaprotat, ko Eliass saka, bet sākumā bija vēl traģiskāk. Braucot no Rēzeknes uz Rīgu, mēs vienmēr sēdējām priekšā, netālu no šofera. Man liekas, šoferi ļoti cietās, lai man neaizrādītu." Lai uz laiku pasargātu citus pasažierus, Evija kastītē līdzi ņēma ēdienu pusdienu pauzei.
Eliass ir ļoti labs vērotājs. Kaunatas pamatskolā viņš ir mājmācības sestajā klasē un nesen pārsteidzis bibliotēkas darbinieci, attraucot: "Kak vi poželajte!" (Kā vēlaties – no krievu val.), kad viņa aicinājusi doties mācīties uz klusāku telpu. Viņa nevarēja ne iedomāties par Eliasa krievu valodas zināšanām. Tās viņš pārsvarā apguvis, skatoties filmas un noklausoties sarunas uz ielas.
Eliasa zīmējumi un māls
Eliasa skatījums atklājas arī viņa zīmējumos. "Tā ir atkal atsevišķa tēma, par ko man vajadzēs domāt, ko darīt tālāk. Zīmējumi ir ar stāstiem. Viņš zīmē ārkārtīgi daudz un savdabīgi. Tie šobrīd atgādina primitīvo tautu mākslu. Pilnīgi nopietni," saka Evija, kura ir mākslas zinātniece.
Eliasa nākotni viņa saista ar "Akmenīšiem". Varbūt arī ar mālu, kuru viņa nu jau mūžībā aizgājušais tēvs, izcilais podnieks Evalds Vasilevskis, pētīja 40 gadus. Turklāt laukos jau kalni pilni māla. Pirms avārijas, maziņš būdams, Eliass ar šo materiālu darbojies. Pēc smagās traumas bija liels jutīgums, nepatika, ja rokas kļuva netīras. "Tagad mēs ik pa laikam ņemam rokās mālu un mācamies no jauna – gan spaidīt, gan taisīt desiņas ar abām rokām. Tas ir grūti, jo katra roka citādi strādā – viena raustās, otra ir lēna un mierīga," stāsta mamma, kura prot strādāt ar mālu, apdedzināt keramiku un cepli kurināt.
Viņa ir pārliecināta, ka lauku vide "Akmenīšos" Eliasam ir labākā vieta attīstībai. "Tur gan ir ļoti daudz ko pielāgot. Piemēram, izveidot tādu ieiešanu mājā un iziešanu, lai čalis var pieturēties un normāli nokāpt pa trepītēm. Kaut vai divi pakāpieni jāuztaisa. Lai normālā veidā var pārvietoties pa telpām, jāizveido rokturi, kur pieturēties, lai varētu tikt pāri slieksnim," stāsta Evija. Tāpēc šajā "Stiprini stipros" projektā aicinām ziedot Eliasam mājokļa pielāgošanai.
Viņa ir pārliecināta, ka lauku vide "Akmenīšos" Eliasam ir labākā vieta attīstībai. "Tur gan ir ļoti daudz ko pielāgot. Piemēram, izveidot tādu ieiešanu mājā un iziešanu, lai čalis var pieturēties un normāli nokāpt pa trepītēm. Kaut vai divi pakāpieni jāuztaisa. Lai normālā veidā var pārvietoties pa telpām, jāizveido rokturi, kur pieturēties, lai varētu tikt pāri slieksnim," stāsta Evija. Tāpēc šajā "Stiprini stipros" projektā aicinām ziedot Eliasam mājokļa pielāgošanai.
Kā mamma to visu pagūst
"Es patiesībā nezinu, kā dzīvo cilvēki, kuriem nav iespēju atrast atbalstu. Mums visu šo laiku ir tik ļoti palīdzējuši cilvēki apkārt, Eliasa māsas, ģimene, manas māsas, ilglaicīgi paziņas, draugi, darbavieta. Es pa visu šo laiku esmu paņēmusi tikai divas zilās (darbnespējas) lapas," saka Evija un piebilst, ka bez atsaucīgiem kolēģiem nekas neizdotos. Rēzeknes novada pašvaldība savukārt vienu gadu Eliasam vāca līdzekļus, organizējot koncertus, sociālais dienests apmaksāja rehabilitācijas čekus vairāk nekā 100 eiro vērtībā.
Īpaša nozīme ir Eliasa māsām. Viņas ir liels atbalsts. "Kādā brīdī meitenēm tika mazāk uzmanības nekā Eliasam, tas ir vairāk nekā skaidrs," mamma saka. Ģimene cenšas daudz darīt kopā, taču meitenēm viņu vecumā, protams, ir arī savas intereses. "Tev visu laiku apkārt ir čerepaškas. (bruņurupucīši – no krievu val.)," par māsām saka arī Eliass.
Īpaša nozīme ir Eliasa māsām. Viņas ir liels atbalsts. "Kādā brīdī meitenēm tika mazāk uzmanības nekā Eliasam, tas ir vairāk nekā skaidrs," mamma saka. Ģimene cenšas daudz darīt kopā, taču meitenēm viņu vecumā, protams, ir arī savas intereses. "Tev visu laiku apkārt ir čerepaškas. (bruņurupucīši – no krievu val.)," par māsām saka arī Eliass.
Šobrīd Evijai ir četri darbi. Viņa lasa lekcijas Latvijas mākslas vēsturē un kultūras vēsturē Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē un Latgales kultūrvēstures muzejā vada Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studiju. Vēl viņa ir asistente Eliasam. "Šogad arī meitenēm paprasīju atļauju un padomu un reizi divās nedēļās braucu uz Daugavpils Universitāti lasīt lekcijas Latvijas mākslas vēsturē un Rietumu mākslas vēsturē," piebilst Evija Vasilevska. Viņa arī šā raksta publicēšanas brīdī jau iznākušās grāmatas par Eliasa tēti "Evalds Vasilevskis (1953–2018)" autore.
Īpaša nozīme ir Eliasa māsām. Viņas ir liels atbalsts. "Kādā brīdī meitenēm tika mazāk uzmanības nekā Eliasam, tas ir vairāk nekā skaidrs," mamma saka. Ģimene cenšas daudz darīt kopā, taču meitenēm viņu vecumā, protams, ir arī savas intereses. "Tev visu laiku apkārt ir čerepaškas. (bruņurupucīši – no krievu val.)," par māsām saka Eliass.
Īpaša nozīme ir Eliasa māsām. Viņas ir liels atbalsts. "Kādā brīdī meitenēm tika mazāk uzmanības nekā Eliasam, tas ir vairāk nekā skaidrs," mamma saka. Ģimene cenšas daudz darīt kopā, taču meitenēm viņu vecumā, protams, ir arī savas intereses. "Tev visu laiku apkārt ir čerepaškas. (bruņurupucīši – no krievu val.)," par māsām saka Eliass.
Ļoti grūti ir sist dūri galdā
Lēna un pakāpeniska – tāda ir bijusi progresa gaita. Ārsti sākumā Evijai teikuši, ka viss, ko Eliass sasniegs sešos gados pēc smagās traumas, arī būs tas rezultāts un nekas daudz vairāk nesekos. "Bet Eliass laikam ir izņēmums, jo pagājuši jau astoņi gadi, bet ar katru gadu paliek arvien labāk," saka viņa māte.
2017. gadā Eliass pirmoreiz bija labdarības organizācijas "Ziedot.lv" rehabilitācijas centrā "Poga" un jau pēc pirmā intensīvā rehabilitācijas kursa (daļēji to apmaksāja Evijas ģimene, daļēji ziedotāji) varēja saviem spēkiem nedaudz nostāvēt. "Es nesen lasīju ziņās: kāda sieviete teica, ka lūgt ir grūti. Varu teikt, ka tā patiešām ir," saka Evija. Arī šovasar Eliass bija "Pogā", un rezultāts ir acīmredzams – tagad jau viņš var dažus soļus spert pats. "Pogas" priekšrocība ir intensitāte, nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" par valsts naudu no vienas līdz nākamajai rehabilitācijai ir jāgaida apmēram pusotrs gads, ievērojot rindas kārtību.
Valsts atbalsts Eliasam ir īpašās kopšanas pabalsta veidā, tie ir 313,43 eiro mēnesī. Māte arī saņem atlīdzību kā Eliasa asistente. "Bet vispār jau paliek grūti, Eliass šobrīd ir tik garš puisis, ka jābūt ievērojamam fiziskajam spēkam, lai viņu varētu noturēt pie rokas. Nav viegli atrast citu asistentu, un samaksa ir tik smieklīga, ka tas nav reāli," saka Eliasa mamma.
2017. gadā Eliass pirmoreiz bija labdarības organizācijas "Ziedot.lv" rehabilitācijas centrā "Poga" un jau pēc pirmā intensīvā rehabilitācijas kursa (daļēji to apmaksāja Evijas ģimene, daļēji ziedotāji) varēja saviem spēkiem nedaudz nostāvēt. "Es nesen lasīju ziņās: kāda sieviete teica, ka lūgt ir grūti. Varu teikt, ka tā patiešām ir," saka Evija. Arī šovasar Eliass bija "Pogā", un rezultāts ir acīmredzams – tagad jau viņš var dažus soļus spert pats. "Pogas" priekšrocība ir intensitāte, nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" par valsts naudu no vienas līdz nākamajai rehabilitācijai ir jāgaida apmēram pusotrs gads, ievērojot rindas kārtību.
Valsts atbalsts Eliasam ir īpašās kopšanas pabalsta veidā, tie ir 313,43 eiro mēnesī. Māte arī saņem atlīdzību kā Eliasa asistente. "Bet vispār jau paliek grūti, Eliass šobrīd ir tik garš puisis, ka jābūt ievērojamam fiziskajam spēkam, lai viņu varētu noturēt pie rokas. Nav viegli atrast citu asistentu, un samaksa ir tik smieklīga, ka tas nav reāli," saka Eliasa mamma.
"Bet vispār jau paliek grūti, Eliass šobrīd ir tik garš puisis, ka jābūt ievērojamam fiziskajam spēkam, lai viņu varētu noturēt pie rokas. Nav viegli atrast citu asistentu, un samaksa ir tik smieklīga, ka tas nav reāli," saka Eliasa mamma.
Valsts arī Eliasam nodrošina bezmaksas ortopēdiskos apavus. Pēdējo pāri gan mūsu sarunas laikā vēl nav izdevies dabūt. Evijai somā ir jau trešā vēstule, kas jāsūta uz "Vaivaru" tehnisko palīglīdzekļu centru. Trešā tāpēc, ka iepriekšējās nebija pareizi aizpildītas. "Iepriekšējā vēstulē ģimenes ārsts nebija pareizi aizpildījis ailīti – nebija tur norādījis diagnozi. Tas ir diezgan kuriozi: tas nekas, ka diagnoze Eliasam ir jau astoņus gadus un sistēmā ir apskatāma," viņa pasmaida.
Evija pieļauj, ka noteiktos amatos un krēslos ne vienmēr sēž kompetentākie ļaudis. "Ir bijušas situācijas, kad paziņas, kas strādā sociālajā jomā, dod padomus: "Tavam bērnam pienākas, ej, skaidrojies un sit dūri galdā!" Bet tas prasa ārkārtīgi lielu enerģiju – sist dūri galdā. Man ļoti nepatīk sajust diskomfortu, tāpēc ka esmu kādam uzkliegusi vai pieprasījusi," saka Evija.
Evija pieļauj, ka noteiktos amatos un krēslos ne vienmēr sēž kompetentākie ļaudis. "Ir bijušas situācijas, kad paziņas, kas strādā sociālajā jomā, dod padomus: "Tavam bērnam pienākas, ej, skaidrojies un sit dūri galdā!" Bet tas prasa ārkārtīgi lielu enerģiju – sist dūri galdā. Man ļoti nepatīk sajust diskomfortu, tāpēc ka esmu kādam uzkliegusi vai pieprasījusi," saka Evija.
"Tavam bērnam pienākas, ej, skaidrojies un sit dūri galdā!" Bet tas prasa ārkārtīgi lielu enerģiju – sist dūri galdā."
Viņa arī aicina cilvēkus iedziļināties: bieži vien pēc nelaimes tuvinieku lokā apkārtējie steidz palīgā, taču drīz vien "ieiet rutīnā", jo sāk likties, ka ģimene jau pati labi tiek galā. "Taču patiesībā bieži tā nav," saka Evija.
Kopš avārijas šīs ģimenes dzīve ir ļoti saplānota. Piemēram, jau oktobrī Evija labi zina, ko darīs nākamā gada februārī. Sarunai noslēdzoties, visi četri Vasilevski plecos ceļ mugursomas, lai dotos uz baseinu. Eliasam mugursoma būtiska, lai viņš var noturēt labāk līdzsvaru. Mammai lielajā mugursomā sagatavots viss baseinam un citām šīs dienas gaitām.
Un, jā, tieši no mugursomām nāk Eliasam mīļais vārds – "čerepaškas".
Kopš avārijas šīs ģimenes dzīve ir ļoti saplānota. Piemēram, jau oktobrī Evija labi zina, ko darīs nākamā gada februārī. Sarunai noslēdzoties, visi četri Vasilevski plecos ceļ mugursomas, lai dotos uz baseinu. Eliasam mugursoma būtiska, lai viņš var noturēt labāk līdzsvaru. Mammai lielajā mugursomā sagatavots viss baseinam un citām šīs dienas gaitām.
Un, jā, tieši no mugursomām nāk Eliasam mīļais vārds – "čerepaškas".
Stiprini Eliasa ģimeni
Eliasam nepieciešama mājokļa pielāgošana (dušas, labierīcību pielāgošana utt.). Kopējie izdevumi: 8000 eiro
