Vīngliemežu pastēte un SPA. Neparasta ekskursija Preiļos

Iebraucot "Ošu māju" sētā, sastopam Aini Noviku, kurš ekskursijā atbraukušai ģimenei stāsta par vīngliemežu SPA, tikmēr viņa sieva Valentīna nokopj galdu pēc degustācijas. Trauki izēsti tukši, tātad garšīgi tie gliemeži! Nedaudz jāuzgaida, līdz Ainis uz dāmu sejām uzlicis pāris vīngliemežu, un tad arī varam ķerties pie sarunas – kā krīze piespiedusi meklēt radošus risinājumus, kā pagatavot gliemežus un cik tad kilogramu gadā saimnieki apēd paši. Visus atbraukušos Ainis uzņem ar smaidu un tīru latgaliešu valodu: "Ģimenē runājam latgaliski, un visiem tūristiem tā ir liela eksotika. Braucit gostūs!"

Latvāņu un nātru ēdāji

Jūlija sākums ir karsts un sauss, par ko gliemeži nav sajūsmā, siltums viņiem patīk, bet mitrumu arī gribas. Tāpēc gliemežiem un tūristiem par prieku Ainis voljeros lej ūdeni. Pāris mājiņu var manīt – daži gliemeži mielojas ar arbūza mizu, bet citi cenšas uzrausties augšā un aizbēgt tālēs zilajās. Voljeri ir divi iežogoti laukumi, kuros zeļ gara zāle, to izmērs ir 4x8 metri. Izrādās, ka šāds voljera lielums nav izrauts no zila gaisa, ir īpaši vīngliemežu audzēšanas standarti, pie kuriem stingri jāpieturas!

Stāsts aizsākās jau tālajā 2000. gadā, kad Ainis ar sievu iegādājās aizaugušu tīrumu un nolēma tur vīt ģimenes ligzdiņu. "Gliemeži te bija pirmie, varētu teikt, ka ievācāmies pie gliemežiem," joko Ainis. "Astoņus gadus lasījām gliemežus un vedām projām, bet, kad iekopām zālāju un sākām to regulāri pļaut, gliemežu jau bija krietni mazāk. Viņiem patīk mitri parki un meži, meklējiet tos nātru un latvāņu tuvumā, jā, viņi ēd indīgos latvāņus!"

"Pienāca 2009. gada krīze, manu biznesu vietā – bankroti un maksātnespējas, sēdēju uz dīvāna un raudāju. Gribējām doties uz ārzemēm, bet bērnam bija jāiet 1. klasē, tāpēc nolēmām palikt."