Ar sēņu nazi un makšķeri. Maijas Pohodņevas adrenalīna medības

Sēņošana rakstniecei Maijai Pohodņevai ir ne tikai hobijs. Tā ir īsta kaislība, pret kuru viņa izturas ļoti nopietni. Tieši tāpēc, ka pēc sēnēm viņa iet, kā pati saka, tādās vietās, kur vilks d***t baidās.

Ap četriem no rīta Maiju var satikt arī ar makšķernieka ekipējumu. Kas trenc rakstnieci laukā no gultas nakts vidū pie ūdeņiem un kas pēc pieciem ērču kodumiem liek atkal doties mežos? Adrenalīna medniece? "Man laikam vajadzīgs tas risks, tas pirmatklājēja adrenalīns, tas biezais mežs, tā sajūta, ka ļoti jāpiedomā, uz kuru pusi ej," saka Maija. Šādā stilā sēņojot, gan sēnes, gan piedzīvojumi paši nāk pretī!

Ar puķainiem gumijniekiem

Sēņošana mums ir nacionālais hobijs, bet tava sēņošana izklausās tāda mežonīgāka.

Es mežā eju kopš bērnības, kad sēņoju ar vecmāmiņu, ar vecākiem – ar ko tu esi izaudzis, ar to tu dzīvo. Vēlāk jau katrs izvēlas, vai tā ir pastaiga ar skaistu groziņu un puķainiem gumijniekiem pa smuku priežu mežu, kur gan maz ko var salasīt, vai nu tas ir pasākums ar uzticamiem draugiem, ar navigāciju, kad ir simtiem kilometru nobraukts. Tad jau tā ir nevis vienkārši sēņošana, bet piedzīvojums.