Vēla rudens un mājsēdes pelēcība nupat sāk pārmākt iepriekš košo ainavu aiz loga. Acs neviļus pievēršas palodzes krāsainajam akcentam – dažiem koši oranžiem ķirbjiem, ko vectēvs reiz manā bērnībā sauca par putrāboliem un pret to uzturvērtību izturējās drīzāk nievājoši nekā atzinīgi. Putrābols viņa izpratnē bija vairāk sieviešu un bērnu ēdiens. Ķirbja vārds latviešu valodā ienācis no vācu mēles un pirmoreiz rakstos minēts 18. gadsimta beigās, bet pirms tam un arī vēlāk tas dēvēts gan par putras, gan krievu vai turku ābolu vai lielu gurķi.
Manas bērnības putrābolu garšas saistītas ar vecmāmiņas gatavotajiem marinētu ķirbju krājumiem, kas viņai sanāca makten gardi. Atminos, ka vecmāmiņa marinādei vienmēr pievienoja krustnagliņas. Jau 1922. gada laikrakstā "Zemkopis" starp citiem augļiem un dārzsaknēm, kas ietaisāmas etiķī, minēts putrābols, bet no marinādei pievienojamām garšvielām – nagliņas (krustnagliņas), lauru lapas, virces (smaržīgie pipari), pipari, iubirs (ingvers) un estragons.
Vecmāmiņas marinētos ķirbjus allaž ēdām pie pusdienu kartupeļiem, ko viņa pasniedza pie sautētas vistas, kotletēm vai saceptas cūkgaļas. Dažkārt galdā cēla arī piena ķirbju zupu ar mannā, un mēs – bērni – labprāt grauzām ķirbju sēklas, kas kaltējās uz mūrīša paklātās avīzes.
Manā jaunībā rudens tumsa nozīmēja Mārtiņu laiku, kad varēja pārtapt par nāvi, lāci, kazu, garo sievu, vai vecīti un doties pie kaimiņiem sērst, kliedējot rudens vakaru garlaicību. Vēlāk Mārtiņdienas priekšvakaru iezīmēja jauna, patapināta Helovīna diena ar tām raksturīgo grebta ķirbja laternas dekoru. Taču būtība jau saglabājas – ar mānīgām šausmām aizbiedēt patiesās nelaimes, piesaukt savai sētai, mājai, ģimenei un saimei veiksmi, auglību, veselību un izdošanos.
Šajās dienās, pārlūkojot sociālos tīklus, pamanīju vietējā jauniešu centra aicinājumu bērniem un jauniešiem īsināt mājsēdes garos vakarus, piedaloties ķirbīšu grebšanas konkursā – fotogrāfijas ievietojamas turpat aicinājuma komentāros. 12 gadus vecā meita bija sajūsmā – grebšot mazāko, dūres lieluma cepamķirbīti.
Sacīts – darīts, un drīz vien ķirbis jau sabildēts ar visu gaismiņu caurajā galvā. Taču mūsu mājās nav pieņemts pārtiku laist zudumā – nolemjam izgrebt vēl vienu ķirbīti un pēc foto sesijas abus piepildīt ar malto gaļu un cepināt cepeškrāsnī. Pietāte pret ēdienu ir vecvecāku ieaudzināta – stāsti par Sibīrijā aizvadīto laiku un to, kā ēdiena ļoti trūcis, palikuši atmiņā. Kad nonācis izsūtījumā tālajā Amūras pusē, vectēvs vēl bijis ļoti jauns, un kādā brīdī tieši ķirbji ir palīdzējuši pārvarēt badu – auglīgajā Amūras melnzemē tie audzēti lielos laukos, ko apsargājis ar bisi bruņots sargs. Ne jau tālab, lai putnus vai zvērus no lauka atgaiņātu – šāvis bez brīdinājuma uz izsalkušajiem izsūtītajiem, kuri kādu ķirbi mēģinājuši nočiept. Tomēr bads ir spēcīgs dzinulis, un lielie, oranžie putrāboli vairākkārt kļuvuši par vectēva maltīti, tāpat gabalos sagriezti un spainī sacepti ugunskurā.
Savu grebumu meita ir ieziedusi ar eļļu un piepildījusi ar malto gaļu – saceptu uz pannas kopā ar sīpoliem, ķiplokiem un saldu krējumu, nedaudz sāls un pipariem. Šaujam to cepeškrāsnī 200 grādu temperatūrā. Kad ķirbīši jau gatavi, un tiešām izskatās kā šausmonīši, uzliekam tiem arī Holandes siera cepures, kas kūstot veido savdabīgu ķirbjagalvas frizūru. Un re – gards un sātīgs Mārtiņlaika ēdiens, kas garšo arī bērniem, gatavs!
Kādi ir Tavi vakari virtuvē? Uzraksti! Adrese tā pati: receptes@delfi.lv. Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
