Kas jauns Latvijas sēņu modē?

Latvijā nav nedz džungļu, nedz mūžamežu, kas joprojām būtu civilizācijas pavisam neskarti, tomēr katru gadu tiek atklātas jaunas sēņu sugas. Bet vai tas nozīmē, ka latviešu – dedzīgo sēņu ēdāju – šķīvī nonāk arī jaunas sēnes, ne tikai vecās labās gailenes, baravikas un apšu kundziņi? Pirms dažiem gadiem par modes kliedzienu kļuva sērapiepes karbonādes – vai ir atklāts vēl kas jauns un garšīgs?

Jaunākās tendences sēņu pasaules modē "Delfi" apsprieda ar jomas ekspertiem – šefpavāru Ēriku Dreibantu un mikoloģi Diānu Meieri.

Dodiet man vilnīšus, rudmieses un alksnenes!

Līgatnes "Pavāru mājas" saimnieks Ēriks Dreibants nesmādē Latvijas mežu "superzvaigznes" gailenes un baravikas, bet daudz vairāk šefpavāru iepriecina, ja viņam atnes it kā visparastākās sēnes – rudmieses, vilnīšus, alksnenes un bērzlapes. "Bet tās iegādāties ir vislielākā problēma. Mums pašiem nav laika, lai tik daudz šo sēņu salasītu, un katru vasaru saku tiem, kas mums pieved sēnes, ka labprāt nopirkšu gailenes un baravikas, bet ar vēl lielāku prieku – rudmieses, vilnīšus, alksnenes un bērzlapes. Taču tās sēņotāji nez kāpēc nelasa. Bet es esmu gatavs maksāt par tām gaileņu cenu!" sūkstās Dreibants. "Šīm sēnēm ir citāda garša, tās ir cietas, kraukšķīgas, ar rūgtenumu, tā meža garšas sajūta. Vakar biju aizgājis nedaudz pasēņot, salasīju pirmās rudmieses un bērzlapes, novārīju sālsūdenī ar lielu ķiploku un uzreiz siltas apēdu, riktīgi garšīgas!"

"Vēlāk nāks cūcenes, arī tās ar lielāko prieku pirktu. Man apkārt ir labi sēņu meži, bet cūceņu ir maz, arī alksnenes neesmu te redzējis," stāsta šefpavārs. "Protams, var tirgū nopirkt jau gatavas, sasālītas, tā mēs arī darām."