Katrai tautai, ja vien tā dzīvo pie jūras, ir sava zivju zupa. Taču dažas tautas pacenšas savam virumam uztaisīt labu mārketinga kampaņu, tādējādi iegūstot pasaules slavu.
Viena no tādām zupām ir franču bujabēze. Protams, protams, Francija jau vispār ir visu gardēžu Meka un franču virtuve – atkārtošanas vērta. Bujabēzes pirmsākumi ir samērā vienkāŗši: Marseļas zvejnieki, atgriežoties no zvejas, sašķiroja lomu – skaistākās, treknākās un gaļīgākās jūras veltes un zivis pārdošanai, bet izbrāķētās – katlā iekšā. Klāt piemet turpat tuvumā saplūcamos garšaugus, kādu citrusu un tomātu skābumam, fenheli saldumam – un, lai viss sutinās, kamēr paši pārdod zivis un sakopj laivas.
Vēlāk jau šī zupa tika uzlabota smalkajos Parīzes restorānos, kur tā saņēma jau pirmās šķiras jūras veltes. Apelsīni vairs netika brutāli mesti zupā, bet izspiesti sulā un tad pievienoti, pati zupa vairākkārt kāsta un uz lēnas uguns gatavināta.
Ar, ko tad bujabēze atšķiras no citām zupām? Es teiktu, ka ar apelsīnu un fenheli. Savu pirmo bujabēzi pagaršoju šefpavāra Ingmāra Ladiga restorānā, un tagad pie katras izdevības atkārtoju šo pasūtījumu. Loģiski, ka, esot Normandijā, līdztekus mīdijām un austerēm, pasūtīju arī bujabēzi. Pēc šādas maltītes vienīgā iespēja ir izgāzties pludmales krēslā un vērot Etrateta klintis.
Atgriežoties no kāda ceļojuma, vienmēr cenšos atkārtot tur baudīto. Pēc Normandijas ceļojuma gatavojamo recepšu sarakstā parādījās bujabēze. Ak, vai! Papētot receptes, sapratu, ka būs samērā garš pirkumu saraksts, vairākas pieturvietas produktu iegādei un virtuvē būs jāpavada vairākas stundas. Taču, ja lēmums pieņemts, atkāpšanās ceļa nav! Pārrados mājās stiepdama uz muguras un grozā jūras mošķus un zivis, virtuvi piepildīja kinzas dievīgā smarža un svaigi spiestu apelsīnu aromāts.
Tīrot un vārot zivis, mana virtuve aizvien vairāk sāka smaržot pēc Normandijas restorānu pagalmiem. Tātad biju uz pareizā ceļa! Pēc gandrīz trīs stundām Francijā dzimusī bujabēze, bija gatava savam uznācienam Šampētera virtuvē. Debešķīgi! Garšoja vienkārši perfekti! Un es, līdzīgi kā pēc dzemdībām, aizmirsu, ka sev solījos – šito gan nekad vairāk neatkārtošu! Katrs iztērētais cents, katra virtuvē pavadītā stunda ir tā vērta!
Sastāvdaļas
Sagatavošana
Sagriež sīpolus, fenheli, ķiplokus un cep katlā, kur uzkarsēta olīveļļa, līdz garšaugi kļūst caurspīdīgi.
Pievieno tomātu pastu un visu kārtīgi samaisa.
Pievieno zupas izlasi un zivju gaļu, visu ātri apcepina.
Pielej vīnu, apmaisa un pievieno vienu litru ūdens.
Samaisa, uzvāra (sagaida burbuli), tad samazina karstumu un sautē apmēram 30 minūtes.
Pievieno sagrieztus tomātus (vai tomātus savā sulā), vienu rīvētu apelsīna miziņu.
Pievieno sagrieztu rozmarīnu, timiānu, kinzu , pētersīļus, lauru lapas, sāli un piparus.
Pievieno no diviem apelsīniem izspiestu sulu.
Pielej vienu litru ūdens un, ik pa laikam nosmeļot putas, sautē apmēram 60 minūtes.
Sagriež mazos gabaliņos zivs filejas. Svarīgi, ka filejas ir vismaz no trīs dažādām zivīm, piemēram, lasis, līdaka, menca.
Izvāra mīdijas un tīģergarneles.
Sagriež plānos gredzenos purava balto daļu.
Gatavo buljonu izkāš sietā un ar karotes palīdzību izberž biezumus caur sietu.
Buljonam pievieno safrānu un rīvēta apelsīna miziņas, piespiež ķiploku un uzvāra. Ja vēlas paspilgtināt buljona garšu, piešauj šluku anīsa liķiera.
Pievieno pa porcijām zivs filejas gabaliņus, ļauj vienai porcijai uzvārīties, tad liek nākamo.
Beigās pievieno tīģergarneles un mīdijas.
Bon appétit!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
