Pārbaudīta un droša, bet ne klasiska sēņu marinēšanas recepte

No meža atnesto lomu iztīra. Var sašķirot, var arī nē – mūsmājās iecienīti ir asorti. Bet šoreiz – bildēs redzēsi dzīslkāta beku uznācienu. Šīs jaunienācējas Latvijas piejūras mežos aug tādos daudzumos, ka ir simtiem, lasīju pirmo reizi, tāpēc nolēmu šīs ieburkot atsevišķi no citām.

Liek vārīties, noputo. Vārot, pielieku nedaudz sāli un etiķa šļuku, – lai tumšas nekļūst. Lai gan dzīslkāta bekas var mainīt krāsu arī pēc tam, bet, atkal nonākot etiķa paspārnē, kas jau būs marinādē, tās maina krāsu no zilgani tumšām uz gaiši dzeltenām.

Marināde: uz litru ūdens lieku divas ēdamkarotes sāls un vienu cukuru. Sagriez kādus divus sīpolus ripiņās, kādas 4-5 daiviņas ķiploka (sagrieztus), uz aci – smaržīgos piparus, var arī melnos graudu piparus, kādas 5 lauru lapas. Kad marināde sāk burbuļot, liek tajā novārītās sēnes un pielej etiķi. Daudzumu gan nepateikšu – pēc garšas. Pirms pildīt burkās, garšai jābūt ņiprākai, nekā vēlētos ēst ziemā. Etiķis nedaudz izgaros. Citreiz pat vēl iepriekš tīri, tīri izmazgātā burkā, pirms sēņu pildīšanas, ieleju kādu šļuku tīra etiķa. Te arī slēpjas tā “ne” klasika – vairumā recepšu sēnes iesaka marinēt atdzesētā marinādē. Mēs jau padsmit gadus darām tikai šādi – sēnes ieber marinādē. Vārīt ilgi nevajag – burtiski kādas piecas minūtes, lai burbuļo, – ar to pietiks. Šādi mums šķiet, ka sēnes pirms ziemas vēlreiz tiek sterilizētas. Un marinādi neizkāšam. Lai nemulsina sīpolu klātbūtne! Tie nekādu ļaunumu nenodara, tīri glīti pat izskatās, ka ripiņas gozējas starp bekučiem burkā.

Kad sapilda, aizvāko un apgriež otrādi, ietin dvielī, segā vai vecā palagā... un atstāj, es – uz visu nakti. Tad šīs burkas viena pie otras sildās.