Avotu ielas rajons – ēstuve Vagonu ielā 35
Nu patiesi autentisks draņķis. Par šo vietu uzzināju no cilvēka, kas reiz bija iemaldījies tur esošā autoservisu kvartālā. Jā, jā! Tieši tāpat, kā Rīgā avotenes viens posms ir kāzu salonu iela, tā šeit ir eļļaino kvartāliņš.
Tādi nabadzīgi boksi, kas izskatās izveidoti laikos, kad lielā valstu sadraudzība kosmosā sūtīja suņus. Katrā no garāžiņām pa vienam pacēlājam, cik sanāca pastalkot, un onka, kas zelē filtru no smēķa, kas nodzisis jau kādas pāris minūtes atpakaļ, bet garša mutē mānīgi liek pasūkt vēl…
Īstenībā, tiklīdz gāju cauri vārtrūmei, es zināju, ka te būs kas īpašs. Kāpēc? Tāpēc, ka jau pašā vārtrūmē bija nolikts uzgaidāmais dīvāns. Nē, nevis krēsli, nevis sols, bet patiešām īsts, mīkstais dīvāns. Kādam mērķim tas kalpoja, es nezinu, varu tikai minēt. Varbūt to iznomā netālu esošajām senās profesijas pārstāvēm, kas uz Lienes ielas?
Pašu ēstuvi nemaz tik viegli nevar atrast, jo nav absolūti nekādas norādes. Vadījos pēc aptuvena stāsta un kvartāla tālākajā stūrī pamanīju pusatvērtas durvis ar aplupušām uzlīmēm, kas vēstīja par darba laiku – no 11 līdz 17. Nojautu, ka tas ir īstais virziens un, spraucoties starp auto sprāgoņām, devos iekšā.
Vieta bija pareizā un, ejot iekšā, to ļoti labi varēja just. Lai Dievs nogrābstās, kaut gan, te laikam ne tikai Dievs bija grābstījies.
Smaciņa arī tāda patiesi savdabīga, es to nosauktu par “asorti”. Tā kā pelējums, tā kā tauki, tā kā piededzis vai sildīts ēdiena aromāts, viss sajaucas kopā un tad plēš vienu taisno pa nāsīm.
Tad, kad pirmie soļi pievārēti un sāc saprast, ka atpakaļceļa nav, ir jānovērtē apkārtne un interjers. Šeit tas ir autentisks, jau pieminēto, veco laiku stils. Grīdas klātas ar flīzēm, taču ne parastām, tādas flīzes klāja pie pieminekļiem šur tur valsts iestādēs vai kultūras namu koridoros, nu tāds īsts “mauzolejs edišn”.
Griesti un sienas arī fascinē. Sienas apstrādātas ar ļoti “praktiskām” baltas krāsas flīzēm, kas autoservisa kvartāla ēstuvē ir bijusi vislabākā izvēle. Protams, nobružātas un viegli pelēcīgas, ar šur tur manāmiem, izteiktākiem pleķiem.
Griesti ir vēl “praktiskāku” materiālu noklāti! Īsti nevarēja saprast, kas tas ir par izstrādājumu, bet atgādināja piekaramos griestus. Mēģiniet uzminēt, kādā krāsā! Jā, arī (kādreiz) baltā krāsā bijuši, tagad manāmi nolietoti un netīri piekaramie griesti, ar tādām kā vanniņām, kuras reāli nav iespējams iztīrīt bez spēcīgas “Karcher” strūklas. Izskatījās tā, it kā no starpiņām mēģinātu izlauzties jauna fauna, kas klusi kultivējusies putekļu, garaiņu un citu apkārtējo spēku ietekmē.
Pie jau pieminētajām sienām piestiprināti interesanti mākslinieciski veidojumi, kādreiz kaut ko līdzīgu varēja atrast ar kultūru saistītos objektos. Piemēram, teātros, kultūras namos, biedrību namos u.tml.
Ļoti interesants risinājums atradās pie ieejas durvīm. Tur bija novietota izlietne un spogulis plastmasas ietvarā, ietvars pārsteidzošā kārtā nebija balts. Neķidāšu visu tik sīki, bildēs arī redzams kas un kā, tikai pievērsiet uzmanību arī dvielim, kas karājās pie izlietnes. Liekam likmes, pēc jūsu domām, cik daudz rokas tur ir noslaucītas un pats galvenais – vai, rokas noslaukot, tās būs tikpat tīras, kā pirms slaucīšanas?
Tālāk mans ceļš ved uz ēdiena pasūtīšanas telpu. Tā atrodas pa kreisi no ieejas. Ieejot šajā telpā, es saprotu, kaa šī vieta mani nebeigs pārsteigt. Manu uzmanību piesaistīja kārtējais mistiski interesantais risinājums, jeb vienā vārdā sakot, – krāsns. Neliela krāsniņa ar skursteni un uz krāsniņas katls. Ļoti gribēju paskatīties, kas katlā, bet nesaņēmu dūšu.
Arī virtuves un ēdiena pasūtīšanas zona pieskaņojās visam koptēlam. Novazātas, netīras sienas un griesti, tās pašas mauzoleja flīzes uz grīdas un trauku mazgāšanas zonā grīdas flīzes no padomju laika atejām. Man ļoti patika kafijas pagatavošanas iekārta, kas vairāk atgādināja zārku.
Bija arī salātu bārs, ja to var tā nosaukt. Salāti trauciņos viegli apkaltuši/apžuvuši. Paņēmu svaigākos no redīsiem, ko atradu, un pasūtīju kartupeļus ar karbonādi (izvēle nav liela). Kartupeļus dāma izņēma no katla un karbonādi no krāsns, tas laikam temperatūras saglabāšanas nolūkā. Paņēmu savu pasūtījumu un devos sēdēt.
Paplāšu šeit nav, tāpēc nācās pastaigāties divreiz no kases līdz galdam, taču tas nebija grūti, jo telpu izmērs ir salīdzinoši pieticīgs.
Pie galda 4 krēsli, bet uz galda apm. 10 dakšas, 10 karotes un uz pusi mazāk nazīšu. Varbūt šamējie iedomājušies, ka 4 sēdēs, bet vēl 6 kolēģi pastāvēs kājās pie galda, kad būs pusdienu laika pīķa stunda!? Ha, vai arī paredzēts sēdēt uz maiņām… Bija salvetes uz galda – tas labi. Bija slēgta tipa sāls un piparu trauciņi – tas arī labi. Savukārt cukurs bija "open air" tipa traukā, bet, zinot to, ka parasti cukurā pirkstus nebāž, bet lieto karoti, tad tas neradīja nekādas emocijas.
Kad galda virsma novērtēta, varēja ķerties klāt kartupeļiem un karbonādei. Kā vienmēr, pirmais tests bez garšas pastiprinātājiem (sāls, pipari). Ja godīgi, sen tik pliekans ēdiens nebija ēsts. Manuprāt, kaut ko tādu var pasniegt veco ļaužu pansionātā, kur iemītniekiem rūpīgi jāseko līdzi veselībai un katrs liekais sāls graudiņš ir kā spiega dzeroklī iemontēta ciankālija kapsula. Ēdiena temperatūra gripas slimnieka temperatūras līmenī, kas īpaši izcēla karbonādes tauciski eļļaino garšu. Labi, ka gaļa bija mīksta, to varēja ātri apēst, būtu mazāka izmēra, droši vien mēģinātu norīt kā tableti, lai nav jākošļā!
Kopējo ēdiena izskatu vērtējat pēc bildēm, taču, godīgi sakot, uz šķīvja saliktais izskatījās tā, it kā kāds to būtu jau ēdis!
Mērce atgādināja ar ūdeni izskalotas pannas saturu, kurā iepriekš cepta gaļa. Pliekans un šķidrs strebeklis. Salāti – jā tā bija pēdējā cerība uz saules staru manā dārziņā! Taču pirmais kumoss uz mirkli apturēja rīšanas refleksu un saturs gandrīz atgriezās atpakaļ skaistajā stikla trauciņā! Varēja just, ka krējums, kas izmantots salātu pagatavošanai, plauktā stāvējis jau ilgāku laiku. Turklāt salāti netiek atdzesēti, tie stāv plauktā, istabas temperatūrā.
Tagad par labo – man garšoja kefīrs!
Tualetes šajā iestādē nav, iespējams, ka pašiem darbiniekiem, kaut kur virtuves labirintos ir paslēpta šī telpa, bet apmeklētājiem tā nav pieejama. Ja ļoti vajag, tad var mēģināt mazās vajadzības nokārtot izlietnē pie durvīm, taču mēs nenesam nekādu atbildību, ja mēģināsiet to darīt.
Secinājums: atgrieztos šajā vietā tikai pēc atomkara, kad cita nekā vairs nebūtu palicis, tad šie visticamāk strādās, jo ir dzīvelīgi kā sasodīti prusaki!
- 1. Mežaparks – ēstuve 'Šašliki Mangaļos'
- 2. Antonijas iela – kebabnīca 'Food Box'
- 3. Avotu ielas rajons – ēstuve Vagonu ielā 35
- 4. Ķengarags – ēstuve 'Kebab Korner'
- 5. Teika – ēstuve 'Edi'
- 6. Grīziņkalns – kebabnīca 'Al kebabs'
- 7. Jugla – ēstuve 'Grila bode'
- 8. Purvciems – mutifunkcionālā ēdnīca, bārs un svinību zāle
- 9. Ganību dambis – ēstuve 'Veronika'
