Artišoks ir tik skaists, ka to gribas likt puķu pušķī, nevis apēst. Šis skaistais dadzis pieļauj abas opcijas. Starp citu, artišoks zied pasakaini skaistiem lillā ziediem, bet ne visi dadži nonāk līdz ziediem, jo artišokus apēd tieši nobriešanas periodā, pirms tas izziedējis.
Pasaulē ir plus mīnus desmit artišoku veidu, bet uz šķīvja liekami tikai divi: franču Cynara cardunculus, dadžu brālēns, un spāņu Cynara cardunculus, savvaļas artišoks jeb kardons.
Latvijas klimatiskajos apstākļos artišoku labāk sēt puķu, nevis sakņu dārzā, jo tā izaudzēšana līdz briedumam prasīs pamatīgu noņemšanos ar negarantētu rezultātu. Tādēļ, ja gribi apēst ziedošo dadzi, jādodas uz veikalu vai jābrauc uz siltajām zemēm, piemēram, Itāliju. Īsts dižpārdoklis artišoks ir maijā un jūnijā, kad tas ir īsti nobriedis un sulīgs. Pirms pērc, pacilā – jo smagāks, jo labāks. Tātad pilns ar sulu un nav izkaltis. Artišoka jautājumā izmēram nav nozīmes, svaram – gan! Stiep mājās smagāko, ko vari panest!
Pirmā satikšanās
Mana pirmā satikšanās ar artišoku bija pirms desmit gadiem Itālijā, Romā, kur biju devusies maija sākumā, lai pasteidzinātu vasaru. Bija artišoku ražas laiks, jo visās kafejnīcās un restorānos līdztekus pastas ēdieniem piedāvāja arī "carrciofo". Gandrīz uz katra otrā galdiņa bija servēts ēdamais dadzis, ko ļaudis lēnā garā plūca, mērcēja sviestā un nosūkāja sausu.
Cenas šim dārzenim restorānā bija samērā kosmiskas, un mana praktiskā latvieša iedaba cīnījās ar gardēža vēlmēm. Gribas nogaršot, bet negribas pārmaksāt! Un tad pa ceļam iegriezos tirgū. Ak, kungs! Kas te bija par krāšņumu – augļi, dārzeņi, sieri, vītināta gaļa. Glezna! Un, protams, artišoku šajā gleznā bija papilnam! Ņemot vērā, ka kopā ar ģimeni, īrējām dzīvokli ar virtuvi, nolēmu, ka vakariņās būs artišoks. Ņēmu ciet!
Kā apēst dadzi?
Pāris minūtes "jūtubes akadēmijas", un tika uzvārīts lielais katls ar ūdeni, bagātināts ar sāli, citronu sulu un izspiestā citrona mizu. Tad katlā nonāca itāļu dadži. Mazajā katliņā izkausēju sviestu. Pēc pusstundas ņēmu artišokos ārā, ar dibenu (kātiņu) pa priekšu un ļāvu iztecēt liekajam šķidrumam. Tad uz šķīvja! Nedaudz parmezāna, nedaudz citrona sulas un plūc pa lapiņai vien!
Lapiņu pamērcē sviestā, bāž mutē un ar baudu izčāpstina sausu. Saprotams, ka starp čāpstināšanu obligāti jāiemalko kāds itāļu vīns! Brīdī, kad viss artišoks nolupināts un skatam paveras rozīgas "bārdas" pinkas, tās jāmet laukā, jo tās ir dikti negantas, ķeras rīklē. Ne velti tās dēvē par "choke" no vārda "aizrīties". Kad "bārda" noskūta, tiekam pie paša labumiņa, pie artišoka gaļas. Mazs gan tas gabaliņš bija, tāds gaļīgs rācenis. Katrā ziņā lapu nočāpstināšana bija daudz patīkamāks process, pie galda varēja risināt garas sarunas, fonā klausīties itāļus un saskandināt par Romas brīvdienām!
Tātad, ja ir vēlme pēc garas un izsmalcinātas vakarēšanas, ja gribas viesiem pasniegt kaut ko eksotisku, vienkārši pagatavojumu un lētāku nekā austeres, tad artišoks būs pareizā izvēle. Atkārtoju – neaizmirstam vīnu! Un baudām to visu labā kompānijā. Ja kompānijas nav, tad artoišoks būs laba alternatīva čipsiem pie seriāla.
Starp citu, kausētu sviestu var aizstāt ar eļļu vai mērci, ko itāļi gatavo tieši artišokam – citrona sula, Dižonas sinepes, olīveļla, pipari un jaudīgs blenderis vai mikseris (mērce tad būs gaisīgāka), kas to visu sakuļ viendabīgā masā.
Ja ir vēlme un laiks, tad izvārīto artišoku vēl var apcepināt sviestā vai eļļā. Tāpat artišoku var mērcēt dažnedažādās mērcēs, kas garšo, lai noskaidrotu labāko un gardāko kombināciju.
Ļaujies artišoka skūpstam! Lai izdodas!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
